Dzīve piecu bērnu ģimenē. Katram brālim sava pieredze karā – viens iesaukts Sarkanā armijā,  divi pievienojas meža brāļiem. Pats mobilizēts vācu armijā. Brāļus apcietina, kopā ar tēvu notiesā un izsūta. 1949. gadā izsūta pašu un māsu, mātei izdodas izbēgt. Sibīrijā strādā celtniecībā, studē Lauksaimniecības celtniecības tehnikumā, atgriežas 1956. gadā. Turpmāko dzīvi iespaido izsūtītā biogrāfija. Sociāli aktīvs un ieinteresēts, vērtējot šodienas Latviju.

1A Dzimis lauksaimnieka 5 bērnu ģimenē. Tēvs nodarbojās ar zemniecību un viņam palīdzēja viens dēls; otrs bija šuvējs, vasarā brauc uz bagātākiem Latvijas novadiem. Kad ienāca Sarkanā armija, vienu brāli paņēma armijā, vidējais brālis izvairījās, aizgāja pie nacionālajiem partizāniem. Autoru mobilizēja vācu armijā, dienēja Rēzeknē. Vecāko brāli neņēma armijā veselības dēļ. 1944. gadā abus brāļus gribēja iesaukt, bet viņi atkal aizgāja uz mežu. Brāļus arestēja un piesprieda 8 gadus par dezertēšanu. Dēli nokļuva Uhtā, tēvs – Novočerkaskā stingra režīma cietumā. Visi atgriezās. Ģimenē toreiz palika tikai māte, māsa un viņš pats. Viņus izsūtīja 1949. gada 25. martā tēva un brāļu dēļ. Tolaik māsa mācījās 8 klasē, viņš 11. klasē – abus izsauca stundas laikā un lika savākties pusstundas laikā. Māte uzzināja no skolas biedrenes par notikušo, noslēpās un viņu neizveda. Abi ar māsu bija Omskā, strādāja meža darbos. Omskā beidza tehnikumu un dabūja darbu. Atceras izsūtīto Bruno Līcīti no Rīgas. Pēc trešā pieprasījuma 1953. gadā atnāca izziņa, ka izsūtīti nepareizi un var atgriezties (ar mantas atdošanu). 1956. gada aprīlī kopā ar māsu atgriezās Latvijā.
Autors gribēja strādāt Rīgā, bet viņu kā represēto nepierakstīja. Strādāja Dagdas rajonā par darba vadītāju celtniecībā. 1960. gadā pārcēlās uz dzīvi Krāslavā, bija galvenais inženieris. Toreiz čekisti uzzināja, ka viņš bijis izsūtītais, un lika pazemināt amatā. Kad radās grūtības ar kadriem, autoru 1970. gadā atkal iecēla par priekšnieku. Daudz strādājis sabiedrisko amatos. Ziņas par ģimeni.
Dzinulis mācīties nāk no ģimenes, vecākiem brāļiem bija trīs klašu izglītību, bet jaunāko gribēja izskolot. Atgriežas pie izsūtīšanas tēmas. 1949. gadā bija barga ziema, daudz sniega, bet ceļus tīrīja. Tā cilvēki juta, ka būs izsūtīšana. Ceļā uz izsūtījumu bija grūti, onkulis deva ēst, jo pašiem nekā nebija. Veda 14 diennaktis – Omskā vervēja strādniekus, veda prom ar vēršiem pa sniegu. Iesākumā dzīvoja pie kādas saimnieces. Maize bija tikai no kviešu miltiem, naktīs –50 grādu sals, vērši atved baļķus, naktī jākrāmē. Pirmā ziema bija smaga. 1950. gada vasarā pārsūtīja uz rajona centru, tur cēla rajona komitejas ēku. Nekad nebija domājis par celtnieka profesiju. Sāka ar vienkāršiem celtniecības darbiem un iemācījās. Izsūtījuma biedrs Bruno Līcītis mudināja mācīties. Nebija dokumentu, katru mēnesi vajadzēja reģistrēties pie komandanta. Kad izveidoja Lauksaimniecības celtniecības tehnikumu, nolēma mācīties. Jāprasa atļauja komandantam, beigās atļāva. Sibīrijas 7 gadi  pagāja ātri. Meža darbi bija smagi, bet bija rūdīts lauku zēns.
1B Mēģina atrunāt no atgriešanās Latvijā. Vienmēr ticējis, ka atgriezīsies. Daži pat dienu negaidīja, brauca mājās uzreiz. Sāpīgi, ka Latvijā noraidoši sagaidīja, kolīdz ieraudzīja dokumentus, no kurienes atbraukuši. Sievai arī augstākus amatus nedeva, jo partijas komiteja tūlīt uzzināja, ka vīrs ir izsūtītais. Uzskata, ka vajadzēja publicēt to vārdus personām, kuras sastādīja sarakstus izsūtīšanai.  
1939. gadā vecāki bija zemnieki un par politiku neinteresējās, viņiem vajadzēja strādāt. Ko pasaka – to dara, par ko jābalso – balso. Atceras 1934. gada 15. maija apvērsumu. K. Ulmanis cēla Latgalē skolas. Par Molotova-Rībentropa paktu neko nezināja. Jauno varu ierauga, kad Dagdā ienāca Sarkanā armija. Karavīri dalīja bērniem piecstūru zvaigznītes. Sabrauca aģitatori un teica, ka kolhozu te nebūs. Bet 1949. gadā jau visus sadzina kolhozos; kuri atturējās, tos aplika ar nodokļiem, kādus nevarēja samaksāt.
Atceras skolotājus, kuri bija stingri un iemācīja dzīvei svarīgākās lietas. Latgaliešu jaunatne bija centīga. Atceras skolotāju Hertu Ozoliņu. Tolaik bērnus nevarēja izskolot, bērniem bija daudz jāstrādā. Vecākie brāļi strādāja un jaunākajam viņa daļu izmaksāja studiju naudā (zemi neiedeva).
2B Galvenās dzīves vērtības – strādīgums, godīgums, laba attieksme pret cilvēkiem. Uzskata, ka tikai tad, kad nomainīsies nomenklatūras darbinieki, viss izmainīsies. Bijis vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, seko līdzi visiem procesiem. Uzskata, ka tie, kas dzīvo laukos saglabā latvisko vidi, laukos ir smagi jāstrādā. Tagad cilvēki atraduši kārtīgi strādāt.
Latgale ir katoļticīga zeme, katru svētdien neiet uz baznīcu, bet jau no 10 gadiem gājis apmācībā, tad pieņēmis komūniju. Dzīvo līdzās pareizticīgajiem, kura ir vesela sādža. Krievu ģimnāzija bija tikai lielajās pilsētās, tāpēc bieži vien pēc 4. klases, skolnieki pārgāja uz latviešu skolu. Visi ebreji runāja latviski. Tagad krievi saka, kam man tā suņu valoda (par latviešu valodu) vajadzīga. Viņi gaida kaut kādas pārmaiņas. Kolhozu laikos nevarēja ne ķieģeli dabūt, ja nebija kolhozā. Uzskata, ka, ja būtu ieguvis augstāko izglītību, dzīvē būtu daudz vairāk sasniedzis. Omskā daudzi mācījās augstskolā; uz ielas tolaik pat varēja dzirdēt latviešu valodu.