Mērķtiecīgs stāstījums par sava sapņa (kļūt par skolotāju) piepildīšanu par spīti grūtajiem apstākļiem un lielajai nabadzībai. Nestāsta par sevi īpaši, vairāk pievēršas padomju iekārtas raksturošanai.

1A Dzimusi Jūrkalnē, 1940. gadā. 1941.g., kad ienāca vācieši, tēvs apcietināts, jo bija aktīvists pirmajā krievu laikā - piedalījies mītiņos. Aizvests uz Liepāju, tad uz Salaspils nometni, no kurienes pārvests uz Štutkopfas nometni, kur gājis bojā. Sākās nabadzība, jo pēc tēva apcietināšanas māte no mājām aizgājusi. Mamma pelnījusies ar aušanu. Autore vienmēr ir ļoti gribējusi mācīties. Jau 1. klasē zinājusi, ka vēlas kļūt par skolotāju. Tas bija viņas dzīves sapnis. Bet mamma uzskatīja, ka ar 7 klasēm pietiek un ka jāstrādā kolhozā. Arī naudas nebija. Pats drūmākais dzīves 1. septembris bija 1954. g., kad citi bērni devās uz skolu un viņa ne. Sākusi strādāt kolhozā par gani, tad par slaucēju, tad par brigadiera palīgu. Atceras, ka, fermā strādājot, gājusi ar mammu zagt salmus priekš kolhoza govīm. Uzsver, ka priekš saviem lopiem nekad nav zagušas. 1959. g. iestājusies Lauksaimniecības tehnikumā neklātienē. Kad mamma otrreiz apprecējusies, aizgājusi no fermas. Pabeigusi tehnikumu un sākusi strādāt par zootehniķi. Tas bijis ļoti grūts laiks, jo kolhozā grāmatvedība bija īpatnēja. Pēc konfliktiem ar kolhoza priekšniecību aizgājusi uz Ēdoles kolhozu. Iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Pēc beigšanas sākusi strādāt Ēdolē. Vēlāk viņai piedāvāts strādāt Planīcas skolā par direktori. Saimnieciskais darbs neesot autores stiprā puse, tāpēc pēc 3 gadiem aizgājusi. Sākusi Vilgāles skolā strādāt par skolotāju, arī par mācību pārzini, kur nostrādāja 20 gadus. Kad Jūrkalnē izveidoja skolu, piekritusi kļūt par Jūrkalnes skolas direktori. Strādā Jūrkalnē no 1990. g. līdz pat šodienai. Stāsta par skolas remontu, par skolas dzīvi un skolēniem. Atnākot uz Jūrkalni, jutusies divējādi. No vienas puses te ir viņas mājas, bet, no otras puses, grūti esot bijis iesākumā starp vietējiem iedzīvotājiem atkal strādāt kolhoza pieredzes dēļ.
1B Šobrīd uzskata, ka pienācis laiks, kad var dzīvot priekš sevis, jo bērni jau ir lieli, katram ir sava ģimene. Autore izbauda šo dzīves posmu, kad dzīve ir stabila un ne par ko nav jāuztraucas. Skolotājas darbs sniedz gandarījumu. Plašāks stāstījums par skolotāja darba ikdienu un mācību praksi padomju laikā. Nosaka, ka varbūt tā Padomju savienība nebūtu sabrukusi, ja tā ideoloģija nebūtu tik muļķīga. Vispār par sadzīvi padomju laikā -  deficīts, talonu sistēma. Par to, kā tikusi pie sava vārda. Par pionoru un komjauniešu sistēmu, partiju. Autore iestājusies partijā  aiz pārliecības. Uzskata, ka tikai pateicoties padomju iekārtai varēja iegūt izglītību, jo mācības bija par velti. Par izvešanu saka tā, ka izveda jau saimniekus, bet tie jau arī neesot bijuši zelta gabaliņi. Tagad gan saprotot, ka padomju iekārta ir slikta un nožēlojusi savus grēkus. Uzskata, ka padomju idejas kā tādas bija labas, bet komunisms gan bija absurds. Autore neko nenožēlo, jo tā bija viņas dzīve: kad vajadzēja izvēlēties, izvēlējās Latvijas Komunistisko Partiju. Uzsver, ka viņa savā būtībā ir ideāliste. Pārmet tiem, kas noliedz savu pagātni. Visaugstāk cilvēkos vērtē godīgumu. Visos cilvēkos mēģina atrast un uzsvērt labo. Par pasaules lielāko vērtību uzskata cilvēku, jo katram cilvēkam ir kaut kas ļoti labs iekšā. Stāsta, kā stājusies divas reizes komjaunatnē.