NMV:  1076

Kolekcija:  Sēlija 2000
Intervijas gads:  2000
Vecums intervijas laikā:  68

Dzimšanas gads:  1935
Dzimšanas valsts:  Lietuva
Tautība/etniskā piederība:  lietuviete
Ticība:  katoliete
Izglītība:  Jevgušinas vsk. Sibīrijā
Nodarbošanās:  MTS uzskaitvede, sanitāre psihiatriskajā slimnīcā

Tēmas:  represijas, deportācijas, dzīve Sibīrijā, kalpu dzīve
Atslēgas vārdi:  sapņi, Agates maize, dipadnieki, izsūtīto vagons, bads Sibīrijā, skola Sibīrijā, atbrīvošana no ieslodzījuma, bailes, izsūtīšana 1949. gadā

Kopsavilkums:

Personiskā dzīve stāstījumā ir novirzīta otrajā plānā, galvenokārt akcentē dzīvi Sibīrijā: aklimatizēšanās, skola, vēlme studēt augstskolā, par studiju iespējām - atgriežoties Latvijā, šādas iespējas viņai vairs nebija. Viņas atmiņas par Sibīriju ir skats uz tā laika notikumiem ar bērna acīm un šodienas vērtējumā.


Satura pārstāsts:

1A Dzimusi Lietuvā, jo tēvs lietuvietis. Bērnībā vecāki pārcēlušies uz Latviju. 3 gadus gājusi pie saimniekiem ganos. Sākusi iet Susējas skolā, bet no skolas sola 13 gadu vecumā izsūtīta kopā ar vecākiem uz Sibīriju, kur nodzīvoti 8 gadi. Sibīrijā beigusi vidusskolu. Atgriežoties Latvijā, domājusi mācīties, bet nav varējusi, jo bijis nepieciešams, kur dzīvot, tādēļ sākusi strādāt MTS, vēlāk Gārsenes psihiatriskajā slimnīcā par sanitāri.
Tēvs ar māti bijuši kalpi, nav bijuši izglītoti. Tēvs uz Latviju atnācis, jo šeit labi maksājuši. Stāsta par vecomāti - kalpojusi saimniekiem, stāstījusi spoku stāstus, pasakas, skaisti dziedājusi. Ar vecomāti kopā iets Jāņu bērnu gājienā, Ziemassvētkos čigānos.
Atgriežas pie izsūtīšanas. Pēc tam, kad izņemta no skolas, ar ģimeni, kas apcietināta Silinieku mājās, satiekas Susējas ciema padomē. Viņus aizved uz Eglaini, kur sasēdina lopu vagonos. Vagonā bijuši sveši cilvēki, vairums no Bebrenes, arī trīs 9 mēnešus veci zīdaiņi, kas braucienu izturējuši. Nav zinājuši, uz kurieni ved, tikai jutuši, ka uz Krievijas pusi. Pa logiem metuši ārā zīmītes - vecāmāte vēlāk vēstījumu saņēmusi. Izsēdināti Omskas apgabalā, Ļubļinskā. Ar smago mašīnu viņas ģimene aizvesta uz Jevgašinu. Pieaugušajiem vajadzēja parakstīties, ka esi atbraucis brīvprātīgi uz visu mūžu. Ļāvuši izvēlēties, uz kuru kolhozu vēlas iet, bet tēvs teicis - kur vedīs, tur brauks. Aizvesti uz Ilja-Kargā sādžu. Pirmais gads bijis visgrūtākais, jo kolhozā algu maksājuši tikai pēc gada. Ubagot ļāvuši tikai ciemā, bet ciema sievas pašas bijušas nabadzīgas. Gadu pavadījuši badā. Pēc gada jau iegādājušies maizi un kartupeļus. Sibīrijā sākusi iet skolā no 4. klases. Sākumā bijis grūti valodas dēļ. Stāsta vairāk par skolas gaitām Sibīrijā.
Pēc vidusskolas beigšanas, devusies uz Omsku stāties medicīnas institūtā, bet nav tikusi uzņemta, jo uzņemti kukuļdevēji. Pēc kāda laika kukuļdevēji atskaitīti - kuriem nav bijuši divnieki, varējuši iestāties. Autore gājusi pie komandanta pēc atļaujas atstāt pilsētu, bet viņš viņu pārpratis un uzrakstījis viņas ģimenei atbrīvošanas atļauju. 1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā.
1B Par zīmīgiem sapņiem, kas kara laikā izglābuši vīra dzīvību. Otrā pasaules kara laikā bijusi mājās. Kamēr pārgājusi fronte pāri, viņu ģimene dzīvojusi mežā. Ar vīru iepazinusies, atgriežoties no Sibīrijas. Viņš bijis lēģerī Magadanā. Par ticību maģijai, amuletiem. Liela nozīme autores dzīvē ir ticībai. Sibīrijā Dievu lūguši mājās, bet tas neesot tā kā lūgt Dievu baznīcā.