Plaša laikmeta panorāma no 1905. gada nemieriem Gudenieku pagastā, vīra vectēva bēgšana uz Ameriku. Sadzīve un svētku svinēšana vecsaimniecībā, sadzīve un dzīves vērtības Otrā pasaules kara laikā, tēva pretošanās padomju armijai. Suitu reģionālā identitāte un dziedāšanas tradīcijas.

Dzīvesstāsta sākumā tiek stāstīts par mājām un vīra vecvecākiem, ko autore raksturo kā īpaši spēcīgus un garīgi stiprus cilvēkus. Vīra vectēvs pēc 1905. gada nemieriem aizbēdzis uz Ameriku, jo bijis viens no sacelšanās pret muižniekiem dalībnieks. Autores tēvs 1941. gadā šāvis uz padomju armijas tankiem, par ko vēlāk nošauts. Kara laikā, tuvojoties frontes līnijai, vairākkārt mainīta apmešanās vieta līdz nokļuvušas pie kāda saimnieka, kur ar sagatavotām pauniņām, ja notiktu izvešana, slēpušās (ar mammu un māsu) siena statiņos. Kad pienācis 1949. gada 25. marts, kopā ar citiem bērniem slēpusies siena kaudzē un nav izvesti. Pēc šiem notikumiem mamma sākusi strādāt kolhozā, taču pēc neilga laika saslimusi un nomirusi. Autorei tobrīd bija 15 gadu un par šo laika posmu atceras "Man taču nebija neviens, kas teica - dari tā vai dari tā. Es tikpat labi varēju galīgi noiet no ceļa. /../ Bet man kaut kur ir visu laiku acīmredzot tā ir tā ieaudzinātā - tā kristīgā ticība noteikti, ka tā bija tāda. Un arī, es nezinu, kaut kur varbūt man pret šo iekārtu? Nu varbūt es to tā??"
Pabeigusi Saulaines tehnikumu, sākusi strādāt kolhozā "Vētra" netālu no Dobeles par brigadieri un vēlāk par agronomi. 1966. gada vasarā iepazīstas ar savu nākamo vīru, kas bija nosūtīts no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas vasaras darbos. Vēlāk, mazliet pastrādājusi Rīgā, pieredzējusi ekonomiskās pārmaiņas uzņēmumos 1990. gados, pārceļas ar vīru uz Kuldīgu, kur ilgus gadus strādā kokapstrādes rūpnīcā "Vulkāns".
Daudz stāsta par suitiem, atceras suitu tautastērpu. Stāsta arī par Gudenieku sievām - dziedātājām.