 |
||||||||
   |
Iepazīsim tuvāk Nacionālās mutvārdu vēstures krājumu! Nacionālās mutvārdu vēstures pētījums radīts kā jauns virziens, kas filozofijas un socioloģijas zinātniskajā vidē attīsta starpnozaru pieeju atmiņu pētniecībai. Vienlaikus veidots NMV uzkrājums – Latvijas cilvēku atmiņu nezūdamībai. Atmiņām ne vienmēr jānonāk NMV krājumā – nozīme ir katrai izstāstītai dzīvei, uzrakstītai grāmatai, kas spēj atklāt reālās dzīves šķautnes visā to daudzveidībā. Tagad vērojamā kultūras vides sašaurināšanās un masu mediju (sevišķi Latvijas TV) veidotais iluzorais pasaules modelis – liek šo uzdevumu uztvert ļoti nopietni. Labu piemēru netrūkst: Jāņa Stradiņa1, Valentīnas Freimanes2 atmiņu grāmatas, nupat iznākušais Pētera Krupņikova3 dzīvesstāsts, kurš tapis vairākos sarunu cēlienos sadarbībā ar mutvārdu vēstures pētnieci Dagmāru Beitneri-Le Gallu. Cienījami Latvijas zinātnieki izstāstījuši personīgo vēsturi, atklājot savu dzīvi, attieksmju daudzveidību un caur to pašu pārdzīvoto laikmeta izjūtu. Tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs arī Latvijā mutvārdu vēsture un biogrāfiju pētniecība kā metode sāka attīstīties pagājušā gadsimta 90. gados, kaut gan Rietumu zinātnieku uzmanība tai pievērsta jau kopš 20. gadsimta sākuma. Pagājušā gadsimta 60.– 80. gadi iezīmē strauju pētnieciskā virziena uzplaukumu, kad atmiņu analīzei, teorijām un metodēm veltīto publikāciju skaits strauji pieaug. Atmiņas uzklausa un aplūko pētījumos no dažādu disciplīnu: folkloristikas, sociālās un kultūras antropoloģijas, etnoloģijas, psiholoģijas, sociālās vēstures, kvalitatīvās socioloģijas perspektīvas. Uzsākot jauno pētniecisko virzienu Latvijā, tika vienlaikus risināti vairāki uzdevumi: Nacionālās mutvārdu vēstures projekti ir filozofiski, morāli un zinātniski pamatoti Ar Latvijas Zinātniskās padomes atbalstu tika uzsākts darbs projektā: Nacionālā mutvārdu vēsture: modelis un interpretācija, kas dažādās variācijās turpinās līdz 2016. gadam. No idejas aizmetņa Latvijas Kultūras fondā līdz pat šai dienai esmu koordinējusi pētījumu, veidojusi pētījuma modeli, attīstot zinātniskos kontaktus, piesaistot speciālistus, izstrādājot NMV krājuma struktūru. Projekta pirmais zinātniskais vadītājs filozofs Augusts Milts nostiprināja ētiskos pamatus pētniecības virzienā, kas nevarētu pastāvēt bez pietātes pret cilvēku, augsta pētnieka atbildības līmeņa un takta. Visos pētījuma posmos – no intervijas līdz avotu apstrādei un sakārtošanai krājumā, analīzei un publikācijai – ievēroti metodes ētiskie pamatprincipi. To uzsver arī vācu filozofs Hanss Georgs Gadamers, atstājot atklātu jautājumu: „Garazinātnēm nav savas metodes. Toties līdz ar Helmholcu var jautāt, ko garazinātnēm nozīmē metode un vai pārējie nosacījumi to darba veidam nav svarīgāki par induktīvo loģiku. Helmholcs sniedza pareizu mājienu, kad, attaisnojot gara zinātnes, izcēla atmiņu un autoritāti un runāja par psiholoģisko taktu, kas šajā zinātnē stājas psiholoģiskas secināšanas vietā. Uz ko balstās šāds takts? Kā to iegūt? Varbūt garazinātņu zinātniskums ir šajā taktā, nevis metodikā?”4
Pateicoties A. Milta personības un profesionālajām īpašībām, mutvārdu vēstures Latvijā modeļa pamatos ir likts ētiskais kodols, kā arī respekts pret humanitāro zinātņu attīstības vēsturisko pēctecību. Savukārt pētījuma struktūra izriet no manis iecerēta modeļa – iesaistīt dažādus speciālistus, – veidot starpdisciplināru pētnieku grupu, kas avotu vērtējumā ienes katrs savu profesionālo prasmi un zināšanas. Saskaņā ar to nacionālā mutvārdu vēsture attīstītās kā starpdisciplinārs humanitāro zinātņu atzars, vadoties gan no klasisko, gan jauno laiku filozofu atziņām, kvalitatīvajām pētniecības metodēm socioloģijā, apgūstot jaunās pieejas folkloristikā, kā arī kultūras un sociālās antropoloģijas metodes, kas līdz pagājuša gadsimta 90. gadiem Latvijā netika praktizētas. Līdzās no Rietumu zinātniekiem gūtajai izpratnei mutvārdu vēstures pētniecība sekojusi Latvijas humanitāro zinātņu paraugiem: gan ekspedīciju un lauka pētījumu organizēšanā, avotu dokumentācijā, avotu apstrādē, glabāšanā un krājuma veidošanā. Daudz gūts, pateicoties personīgajiem kontaktiem un pieredzes apmaiņai ar folkloristikas, valodniecības, etnogrāfijas, bibliotēku zinātnes speciālistiem Latvijā. Digitālā ēra mūs satuvinājusi ar IT speciālistiem LU Matemātikas un informātikas institūtā. Avotu analīzē un pētniecisko tēmu izvēlē lielākā uzmanība veltīta nacionālajai kultūrai būtiskām tēmām: etniskai, reģionālai kultūras identitātei, sievietes un vīrieša lomām ģimenēs, tradīciju un atmiņu pārnesei starp paaudzēm. Ar NMV pētniekiem sadarbojas akadēmiķi, profesori, augstskolu mācībspēki Nacionālās mutvārdu vēstures krājumam savas atmiņas ir uzticējuši akadēmiskie zinātnieki gan no Latvijas, gan ārzemēm: Uldis Ģērmanis, Ralejs Tapfers, Tālis Millers, Jānis Stradiņš, Viktors Ivbulis, Jānis Graudonis, Valerija Sieceniece, Vilnis Zariņš, Tenu Karma, Rita Kukaine, Baiba Kangere, Vera Vāvere u. c. Uzrunāts stāstīt savu dzīves pieredzi ir akadēmiķis Saulvedis Cimmermanis.
Pētnieciskās ekspedīcijas tuvina pieredzējušos pētniekus un praktikantus, studentus un pasniedzējus – vakara pārrunās katrs var dalīties savos iespaidos pēc intervijām. Un tā ir izcila dzīves pētnieku skola, ko var apliecināt arī citu humanitāro zinātņu pārstāvji, kas piedalījušies NMV dzīvesstāstu ekspedīcijās. Piemēram, LU Latviešu valodas institūta pētniece Anna Stafecka, Daugavpils Universitātes pasniedzēja Irēne Saleniece, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēji Rūta Muktupāvela, Juris Urtāns, Stradiņa Universitātes pasniedzēja Ritma Rungule, Liepājas Universitātes pasniedzējs Arturs Medveckis utt. Esam piedzīvojuši septiņas apvienotās dzīvesstāstu pētnieku ekspedīcijas ar ārzemju speciālistu un talcinieku piedalīšanos, joprojām ik vasaru turpinās sadarbība profesores Janīnas Kursītes rīkotajās folkloras un dzīvesstāstu pētnieku ekspedīcijās dažādos Latvijas novados, kuru rezultāti tiek pievienoti NMV krājumam. Dzīvesstāstu pienesums tagad pārsniedz 4000 cilvēku atmiņu stāstu, kuru vērtību vairo dzīvās runas ieraksts. Uzkrātais latviešu valodas runas skaņas ierakstu masīvs ir vērienīgs valodas prakses pētījumu avots, kura nozīme tikai pieaug. Esam vienīgais tik liela apjoma skaņu ierakstu krājums starp līdzīgiem Eiropā. Dzīvesstāsti no ārzemēm un kopā ar ārzemju speciālistiem Mutvārdu vēstures pētnieki turpina nacionālās kultūras pētījumus, iekļaujot latviešu pašvērtējumu dzīvesstāstos no ārzemēm. Interesanti, ka atsevišķos gadījumos bijusi iespēja uzklausīt atmiņu stāstus no vienas dzimtas vairākām paaudzēm, piemēram, rakstnieces un trimdas radio reportieres Irēnes Karules atmiņām pievienojies viņas meitas Māras Vīksniņas dzīvesstāsts. Aleksandras Eiches dzīvesstāstu Zviedrijā ar savām atmiņām papildinājis dēls Andrievs Eiche pēc tam, kad bija jau pārcēlies uz dzīvi Latvijā. NMV krājumā ir ierakstīti Elizabetes Janelsiņas un meitas valodnieces Aijas Priedītes atmiņu stāsti. Līdzīgi kā folkloras pētnieces Ilzes Akerbergas (strādā Indianas Universitātē, Blūmingtonā, ASV) dzīvesstāstam pievienotas mātes rakstītās atmiņas. Turklāt rakstītajos avotos dalāmies ar Latvijas Valsts arhīvu, kā arī ar LU Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļu, kur glabājas jau Latvijas Kultūras fonda laikā uzkrāto rakstīto atmiņu Cilvēkarhīva krājums.
Pēdējos gados esam pievērsušies arī etnisko pieredžu dažādībai Latvijā. Pētījuma zinātniskā vadītāja, sociālās un kultūras antropoloģe Vieda Skultāne mutvārdu vēstures attīstībā ienes savu ārzemēs gūtās izglītības un lektores darba pieredzi no Bristoles Universitātes, Lielbritānijā. Turpinās starpdisciplināras pieejas veidošana, cieši sadarbojoties ar biogrāfiju pētniekiem Helsinku Universitātē, Tartu Universitātē, Stokholmas Universitātē un citur ziemeļvalstīs, kur Latvijas pētnieki iesaistījušies starptautiskā mutvārdu vēstures tīklojumā. Vai skolēni zina savas tautas atmiņu stāstu? Pēdējos 25 gados notikušās pārmaiņas ir daudz ko pārveidojušas arī izglītībā un kultūras pārmantojumā. Kā pretspars caur padomju laiku no paaudzes paaudzē uzturētā nacionālā pašapziņa un sociālā atmiņa jaunajai un visjaunākai paaudzei ir kļuvusi par mītu un leģendu. Gan televīzijas raidījumos, gan parunājoties ar skolu un augstskolu jauniešiem, atklājas visai neskaidrs priekšstats par vēsturi un latviešu kultūras mantojumu, tai skaitā literatūru. Kultūras atmiņu neviendabīgais raksturs, atšķirīgas politiskās perspektīvas iezīmē lielākās problēmas valsts sociālajā situācijā mūsdienās. Samazinot humanitāro zinātņu potenciālu, veidojot aizvien jaunus reorganizācijas un reformu modeļus, tiek aizmirsta sabiedrības patības apziņai nepieciešamā pēctecība. Tas vēl jo asāk iezīmē darba lauku mutvārdu vēsturei, kuras misija ir veidot tiltu – starp paaudzēm, starp indivīdu un sabiedrību, centru un perifēriju, dažādām sabiedrības grupām un pieredzēm, amatieru un profesionālo sniegumu. Vecākās paaudzes pieredze un atmiņu aprite ir nepieciešama gan ģimenē, gan plašākā sabiedriskā mērogā. Nacionālā kultūra saliedējas, pastāvot zināšanu cirkulācijai – kā profesionālā, tā individuālā līmenī. Sevišķi svarīga un atmiņās paliekoša ir praktiskā pieredze, ko līdzcilvēki viens otram var sniegt – gan darba paņēmienos un metodēs, gan enerģētiskajā intensitātē, kas sasniedzama pieredzējušo un jauno speciālistu kopējā laboratoriju vai ekspedīciju darbā. Iesācējiem svarīgi darboties līdzās pieredzējušiem zinātniekiem – neformālās sarunas un atmiņas atklāj vairāk nekā teorijas un abstrakti apcerējumi. Ieklausīšanās dzīvesstāstos kā spēka avots Dzīvesstāstu pētījumu nozīme ir to saikne ar reālo dzīvi, intervijas un sarunas, no kurām izriet atmiņu stāsti, personīgais kontakts, kas dziļi iesaista klausītāju un gandrīz taustāmi – ar visiem jutekļiem ievada otra citādajā pieredzē. Tāpat kā tēvs, māte un vecvecāki sniedz garīgo pamatu, ko cilvēks pats visspilgtāk sāk apzināties, tai zūdot, tāpat arī sabiedrībā – otra līdzās esoša dzīves paraugam ir liela nozīme. Tas parādās gan plašākā, gan šaurākā lokā – starp dažādām profesionālās vai vēstures pieredzes grupām – starp cilvēkiem izsūtījumā, trimdas kopienās, starp atšķirīgām etniskām piederībām un paaudzēm – visiem kopīga ir cilvēka personība un nodzīvotā mūža pieredze, kas var sniegt padomu, garīgu atbalstu otram. Piemēru, kuros cilvēki piemin no citiem saņemtos dzīves spēka un enerģijas avotus, ir daudz. Atmiņās vairākkārt pieminēts Melānijas Vanagas garīgā spēka un dzīves gudrības atbalsts, līdzīgā nozīmē citu cilvēku atmiņās sastopam Broņislavas Mārtuževas, Elzas Stērstes personību iespaidu. Zinātnieki, ārsti, skolotāji rodas ne tikai labvēlīgu gēnu sakritības rezultātā, bet arī ar mērķtiecīgu sevis veidošanu un pielāgošanu nākotnē izvēlētajai profesijai. Perspektīvas jauno zinātnieku karjeras ir sākušās ar literatūru no ievērojamu cilvēku dzīves sērijas vai publikācijām „Dabas kalendārā” un citos populārzinātniskos izdevumos. Svarīgi, lai būtu uzkrājums, kas var ievadīt nākotnē jauno paaudzi, tostarp zinātniekus, kuri turpinās nacionālās zinātnes attīstību. Arī tādam mērķim kalpo NMV krājuma saturs, ar ko pakāpeniski tiek iepazīstināti lasītāji. Interneta resursi Iesakām izlasīt: Dialogā ar vēsturi: Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. Rīga: Zinātne, 2015. 352 lpp. Mutvārdu vēsture un dzīvesstāsti. Vadlīnijas intervētājiem un atmiņu rakstītājiem. Māras Zirnītes un Ievas Gardas-Rozenbergas redakcijā. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2014. 164 lpp. Dzīvesstāsts un pašapziņa. Mutvārdu vēsture Latvijā. Zinātniskā red. Ieva Garda-Rozenberga. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2012. 280. lpp. Lilija Šica. Turi savu kanti, Lileit! Meitene no Rites ienāk dzīvē. M. Zirnīte Ievads. Rīga:Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2012. 384 lpp. Māra Zirnīte. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde, 2011. 107 lpp. Oral History: Migration and Local Identity. Ed. by Ieva Garda-Rozenberga, Mara Zirnite. Riga: Institute of Philosophy and Sociology, Latvian Oral History researchers association Dzivesstasts, 2011. 249 p. Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Zin. red. B. Bela, red. M. Zirnīte. Rīga: Zinātne, 2010. 335 lpp. Augusts Milts: patība un ētika. Sast. S. Lasmane, M. Kūle, R. Alhimionoks. Rīga: RaKa, 2008. 332 lpp. Dzīvesstāsti – vēsture, kultūra, sabiedrība. Rakstu krājums. Sast. un ievada autore M. Zirnīte. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2007. 357 lpp. Jānis Buklovskis. Jūras noburtie. Rīga: Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2007. 176 lpp. M. Zirnīte. Ievads. Atmiņas par savu dzīves laiku un cilvēkiem, 7.–9. lpp. Laimonis Upmalis. Dienasgrāmata: kara zēna atmiņas 1944. 18. VIII – 1946. 13. III. Rīga: Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2007. 131 lpp. M. Zirnīte. Izdevējas pēcvārds, 124.–126. lpp. Mutvārdu vēstures avoti: Dzīvesstāsti – vēsturē, kultūrā, sabiedrībā. Sast. M. Zirnīte, M. Hinkle. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2003. 221 lpp. A Selected collection of Latvian Life Stories. Oral History Sources of Latvia: History, Culture, Society through Life Stories. Ed. by M. Zirnīte, M. Hinkle. Riga: Institute of Philosophy and Sociology, University of Latvia, 2003, 2005. 202 p. Hugo Legzdiņš. Ronis – mana būdiņa un pils. Zemūdenes komandiera dzīvesstāsts. Rīga: Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts 2002. 327 lpp. M. Zirnīte. Izdevējas priekšvārds. Spogulis: Latvijas mutvārdu vēsture. Sast. M. Zirnīte. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 2001. 293 lpp. M. Zirnīte. Ievads: Dzīvesstāstu liecinājums, 9.–17. lpp. Benita Plezere-Eglīte. Ar bērna acīm. Sakārtotāja: M. Zirnīte. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja fonds un LZA FSI NMV, 1996. 80 lpp. VĒRES: |
|||||||
 |
||||||||
