Avots ir cilvēkarhīva krājuma mazākā sastāvdaļa – ieskaņots vai uzrakstīts cilvēka stāsts par saviem dzīves notikumiem. Avotu raksturo personīgs saturs un subjektīva attieksme.

Lielākā daļa avotu NMV krājumā ir dzīvesstāsti, kuros cilvēks atklāj plašāku vai šaurāku savas dzīves perspektīvu. Dzīvesstāsti caur personības prizmu pauž konkrētā intervijas mirkļa tiešamību, tie raksturo pašu stāstītāju, viņa uzskatus, vērtības. Bez tam krājumā atrodami arī mutvārdu vēstures (MV) avoti, kas nav dzīvesstāsti, bet kuros sniegta personīgā pieredze par sabiedriski nozīmīgiem faktiem.

Dzīvesstāsti un MV avoti tiek lietoti kvalitatīvajos pētījumos. Atšķirībā no formālās autobiogrāfijas vai CV, tie ir personīgāki, stāstīti sarunu valodā, nepretendē uz burtisku precizitāti, bet daudz ciešāk sakņoti dzīves realitātē nekā standartizētajās aptaujās iegūtie dati.

Dzīvesstāsts ir vērtība par sevi. Ne vienmēr var paļauties uz tajā minētiem skaitļiem, datumiem, personu vai vietu nosaukumiem – tie jāpārbauda salīdzinājumā ar citiem avotiem. Dzīvesstāstos gūst laikmeta liecinieku balsis, kas palīdz izprast notikumu cilvēcisko mērogu un savstarpējās kopsakarības.

Avotu apzīmē Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) iniciāļi un kārtas numurs. Avoti ir apvienoti kolekcijās, kas norāda laiku un veidu, kā avots pievienots krājumam.

Datu bāzē pieejami publiskai apskatei krājumā atrodamo avotu apraksti.