Akcentē darba nozīmi cilvēka dzīvē, jo visu mūžu - no bērnības līdz pat šai dienai (89 gadiem) - nevar iztikt bez darba. Liela nozīme viņa dzīvē ticībai, kas mantota no vecākiem, - netic pārdabiskajam, mistiskajam. Daudz lasa; ir savs vērtējums par lietu būtību uz šīs pasaules un vēsturiskajiem notikumiem. Prātnieciska attieksme. Atmiņas par Pirmo un Otro pasaules karu, par iesaukšanu armijā. Darbs un dzīve kolhozā.

1A Bērnībā piedzīvo Pirmo pasaules karu. Brālis, karam sākoties, aizbrauc uz Krieviju. Autors ir bijis godīgs cilvēks visu mūžu, arī brālis, bet abi dažāda rakstura. Brālis 1915. gadā iestājies komunistos, ko autors nekad nebūtu darījis. Autoram vajag pārliecību, nevis skaisto vārdu. Bērnībā gājis ganos, bet lielāko tiesu piedalījies lauku darbos, jo ganu gaitas ne visai interesējušas. Strādājis savā mūžā grūti. Pārdzīvoja, kad ienāca komunisms - atņēma visu. Desmit cilvēku lielai ģimenei atstāta viena gotiņa, dažreiz maize arī nav bijusi. Pirms kolhoza laika dienējis Latvijas armijā, bijis komandieris. 1933./34. gadā dienējis 11. Dobeles kājnieku pulkā, bet 6 mēnešus ilgās mācības notikušas 6. Rīgas kājnieku pulkā, kur apmācīja ložmetējniekus - instruktorus. 1939. gadā iesaukts armijā atkārtoti. Dienests ļoti paticis, kaut arī bijis grūts, jo instruktorus ļoti dresējuši.
Otrā pasaules kara laikā iesaukts vācu pusē, bet nav klausījis. Izlasīja grāmatā, ka okupētās zemes cilvēkus okupanti nedrīkst iesaukt savā dienestā, un viņš nav arī kādu mēnesi gājis. 3 reizes dažādu apstākļu dēļ izvairījies no iesaukšanas. Autoram licies, ka kāds viņu sargā. Vēlāk mobilizēts meža darbos - no tā kara laikā nav varējis izvairīties. Abās pusēs gribējuši iesaukt - gan krievu, gan vācu. Pēc kara aizgājis pieteikties - domājis, ka būs sods, bet nekas nav bijis. Beidzis pamatskolu, kas ir bijusi augstā līmenī. Mācījies papildus pats, lasījis grāmatas, apguvis vidusskolas programmu pašmācībā.
Sākās kolhoza dibināšana. Kolhozā iestājās gandrīz visi. Autoru kā tādu "noziedznieku" tūlīt izvirzījuši par grāmatvedi. Pirms tam strādājis trīs gadus patērētāju biedrībā par grāmatvedi, bet kolhoza grāmatvedība viņam ir bijusi sveša - tā ir bijusi grūta un sarežģīta. Ar nolūku tikusi sarežģīta. Kolhozā nostrādājis 24 gadus. Sākumā neko nav maksājuši; dienas uztura nauda - 9 kapeikas. Ar to nav bijis iespējams pabarot 10 cilvēku lielu ģimeni. Tad autors sācis strādāt arī citos kolhozos. Nav varējis gulēt, ja darbs nav ticis padarīts. Papildus arī vēl mācījies. Ticis apbalvots un uzslavēts. Pēc aiziešanas pensijā, sācis strādāt mežā. Uzskatījis, ka jānes savs liktenis, kaut dažreiz birušas asaras. Patīk jokot, smiekli paildzina dzīvi.
1B Autors visu mūžu bijis muzikants. Šobrīd vairāk spēlē izvadot mirušos, bet kādreiz arī ballītēs ir spēlēts. (Kasetē ierakstītas divas viņa izpildītās dziesmas.) Visu mūžu dziedājis, piedalījies  dziesmusvētkos Aknīstes kora sastāvā. Autora māte bijusi sevišķi laba, tēvs - stingrs, bet taisnīgs. Stāsta vairāk par bērnību, ģimeni. Ģimene luterticīga. Dievkalpojumus tēvs turējis mājās svētdienās, apmēram divas reizes mēnesī. Gājuši arī uz baznīcu. Pirmā pasaules kara laikā bēguši uz mežu, bet ne tik daudz kā Otrā pasaules karā - tur bēguši visi dziļi mežā. Vairāk par slēpšanos mežā Otrā pasaules kara laikā.
Labākais laiks - jaunība, Ulmaņlaiks. Kara nebija, dzīvoja pārticīgi. Pats ticies ar K. Ulmani 1936. gadā Aknīstes skolā mūzikas stundā - dziedājuši viņam. Autors netic sapņiem, arī mistiskām lietām, vienīgi - Dievam. Tic liktenim - kas nolemts, tā būs.