NMV:  1006

Kolekcija:  Sēlija 2000
Intervijas gads:  2000
Vecums intervijas laikā:  68

Dzimšanas gads:  1932
Dzimšanas valsts:  Latvija
Tautība/etniskā piederība:  latviete
Ticība:  luterāne
Izglītība:  7 gadīgā skola
Nodarbošanās:  sekretāre, mājsaimniece

Tēmas:  kara laiks, kapitulācija, bēgļi Otrajā pasaules karā
Atslēgas vārdi:  sapņi, bads, svētki un tradīcijas, bēgļu nometnes Vācijā

Kopsavilkums:

Uzsvars uz pirmskara un kara laika notikumiem – par ģimenes tradīcijām svētkos 30. gados, vāciešu ienākšanu, Jelgavas degšanu un bēgļu gaitām cauri Liepājai uz Vāciju. Plašāk apraksta briesmīgos apstākļus Vācijas bēgļu nometnēs. Kapitulācijas brīdī autore atrodas krievu okupācijas zonā un tiek atvesta atpakaļ uz Latviju, nedaudz stāsta par tālāko dzīvi – mācības, darbs, apprecēšanās un bērnu audzināšana. Īsi tiek apspriestas garīgās vērtības, politika, piemiņas lietas un zīmīgi sapņi.


Satura pārstāsts:

Autore sniedz īsas ziņas par ģimeni un savu bērnību 30. gados, galvenokārt par ģimenes svētku tradīcijām (Lieldienas un Ziemassvētki) un skolas gaitām, kas sakrita ar II pasaules kara sākšanos. Stāsta par vāciešu ienākšanu, kas nav atstājusi sevišķu iespaidu – viņa turpināja dzīvot normālu dzīvi un gāja skolā. Pārmaiņas nesa krievu tuvošanās Kurzemei 1944. gadā, jo ģimene izlēma bēgt. Sekoja 2 nedēļu ilgs ceļš no mājām Jelgavas tuvumā līdz Liepājai, kur tika piedzīvotas arī bombardēšanas. Autore sīkāk apraksta māju pamešanas brīdi – lietas, kas tika paņemtas līdzi, kas atstātas. No Liepājas ar kuģi autore nokļuva uz Vāciju, kur ģimene tika izšķirta (tēvu mobilizēja armijā) un māte ar 3 bērniem dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs. Pirms kapitulācijas autore uzturējās Parhīmas nometnē, ko ieņēma amerikāņi, bet vēlāk šī teritorija nonāca krievu kontrolē. Krievi pret bēgļiem izturējās humāni un pēc kapitulācijas viņi tika aizvesti atpakaļ uz Latviju. Stāstījums atgriežas pie bēgļu nometnēm Vācijā, kur bija ļoti smagi apstākļi, faktiski bads.

Tālāk autore stāsta par pēckara dzīvi – viņa atsāka skolas gaitas, sāka strādāt. Plašāk stāsta par to, kā satika vīru un bērnu piedzimšanu, audzināšanu. Pievēršas atjaunotās Latvijas laikam – ir vīlusies politikā, neredz cerību nākotnē. Stāsta par piemiņas lietām, kas bijušas līdzi bēgļu gaitās Vācijā; par zīmīgu sapni, ko redzējusi pirms kara sākšanās. Nedaudz apspriež ticības jautājumus – nav sevišķi ticīga. Laimīgs brīdis dzīvē bijusi apprecēšanās. Autores tēvs pēc kara nonāca Anglijā, autore ar viņu sarakstās, bet neko sīkāk par viņa gaitām nezina.