 |
|
       |
Vācu karaspēks jau okupējis Ventspili, līdz ar to nu ir pārtraukti visi sakari ar māti. Arī Rīgā dzīve kļūst arvien grūtāka. Citu pēc cita slēdz fabrikas un lielos veikalus, arī to, priekš kura strādāja tante, un viņa paliek bez darba. Pēc lielas meklēšanas viņai izdodas dabūt kaut kur apkopējas vietu, bet tas ir tikai uz neilgu laiku. Nebaltām dienām iekrātie pāris simti rubļu noguldīti krājkasē, bet noguldījumus vairs nevienam neizsniedz un tie iet zudumā. No frontes pienāk daudz ešelonu ar ievainotiem karavīriem. Nepieciešams ierīkot vēl papildus hospitāļus. Šim nolūkam izmanto skolas. Arī skolu, kurā mācos es, slēdz un tajā ierīko hospitāli. Rīgai strauji tuvojas karš. Uz pilsētu sāk krist vācu bumbas. Fabrikas evakuējas uz Krievijas iekšieni. Arī iedzīvotāji, kam vien iespējams aizbraukt, cenšas aizbraukt, lai nebūtu jāpaliek pie okupantiem. Iespēja aizbraukt rodas arī mums. Viens no tantas brāļiem – Jēkabs līdz ar ģimeni no Ventspils paspēja evakuēties uz Arhangeļsku un tagad aicina arī mūs braukt uz turieni. Dodamies ceļā. Līdzi paņemt varam tikai drēbes un veļu. Viss pārējais jāatstāj. Braucam ar vilcienu četras diennaktis, līdz tiekam galā. Ir 1915. gada ziema. Arhangeļskā apmetamies pie tantas brāļa. Viņš līdz ar ģimeni dzīvo mazā istabiņā. Kaut kā tajā nu iespiežamies arī mēs. Tanta drīz dabū darbu kādā noliktavā. Tā atrodas pašā pilsētas galā. Kāda darba biedra – latvieša Blumberga ģimenē – tantai palaimējas noīrēt gultas vietu – virtuves vienu kaktu. Dzīvokļa saimnieks, pat sadabūjis kaut kur dēļus, uztaisa mums guļamlāviņu, nelielu galdiņu un solu, kur apsēsties. Pēc līdzšinējās šaurības onkuļa istabiņā, te ir pavisam labi. Arhangeļskā ir daudz latviešu bēgļu. Ir arī latviešu bēgļu skola, kurā kopš atbraukšanas turpinu mācīties arī es. Tā atrodas kādas krievu skolas telpās, tāpēc mācāmies vienmēr tikai otrā maiņā. Šeit mācās arī mūsu saimnieka zēns – Kārlis, kurš ir kādus trīs gadus vecāks par mani. Viņš ir labs, apdāvināts zēns, bet liels delveris. Skolā vienmēr visu stiķu un niķu priekšgalā, par to diezgan bieži par sodu tiek atstāts pēc stundām. Tādās reizēs Kārlis lūdz mani viņu pagaidīt. Tēvs viņam stingrs. Ja uzzinās, ka dēls atstāts pēc stundām „par dauzīšanos” – noteikti sodīs to vēl arī no savas puses, bet, ja pārnākam reizē, kaut arī vēlāk, nevienam nekādu aizdomu nav, un es savu biedru arī vienmēr pagaidu. Bēgļu skolā par skolotāju strādā arī dzejniece Lūcija Zamaiča. Te viņu gan sauc par Puiķis kundzi – pēc vīra uzvārda. Skolā man patīk, un mācos labi. Esmu izlasījusi gandrīz visas skolas bibliotēkā esošās grāmatas, starp tām „Populāro Astronomiju”. Tā man liekas ļoti interesanta un ierosina uz nopietnām pārdomām. Un kā gan nē! Apraksti par pasaules izcelšanos te ir pilnīgā pretrunā ar bībelstāstos rakstīto. Tātad viena no šīm grāmatām melo, bet kura?... Manā tagadējā vecumā nav nemaz tik viegli to izlemt. Pēc lielas domāšanas un šaubām, nosveros tomēr uz zinātnes pusi. Līdz ar to ticība Dievam sāk šķobīties, bet, kamēr tieku pavisam no tās vaļā, paiet vēl labais laiks. Pienāk 1917. gads. Revolūcija! Sajūsma visapkārt. Visiem pie krūtīm sarkanas lentītes. Arī mēs, skolēni, tādas piespraužam. Skolotāji mums stāsta, ka cara valdība gāzta un tauta nu būšot brīva. Iespējams, ka arī karš nu drīz beigšoties. Pēc tā kvēli nu ilgojas, kaut nu tā būtu! Mēs, bērni, no revolūcijas vēl maz ko saprotam, tomēr arī mēs tīri instinktīvi jūtam, ka noticis kaut kas ļoti labs, un priecājamies līdz ar pieaugušajiem. 1. maijā pilsētā notiek plašas demonstrācijas un liels kopējs mītiņš. Skan revolucionārās dziesmas, kvēlas runas. Pie demonstrantu krūtīm kā ziedi kvēlo sarkanās lentītes. Tas ir brīnišķīgs, nekad neaizmirstams skats. Bet dzīve kļūst aizvien grūtāka. Maize tikai uz kartītēm un ļoti mazās devās. Bieži tā cepta no auzu miltiem ar visām sēnalām. Jēla kā mīkla. Sēnalas duras mutē un kaklā – grūti to norīt. Latviešu bēgļu skolu slēdz. Vairums skolēnu aiziet uz krievu skolām, bet man jāsāk strādāt un pašai sev pelnīt maizi. Tanta dabūjusi darbu „Bakarīcā”. Tur ir osta. Ostas teritorija ir liela, visapkārt iežogota ar augstu dēļa žogu. Tā atgādina mazu pilsētiņu ar daudzām noliktavām, barakām, arī dzīvojamām mājām. Ielām ir koka segumi. Par šīs teritorijas un noliktavu uzturēšanu tīrībā un kārtībā rūpējas sanitārā vienība. Tajā par strādnieci strādā arī mana audžu māte. Darba vadītājs ir no bēgļiem, latvietis, pēc uzvārda Pētersons. Tanta lūdz viņu pieņemt darbā arī mani. Man patreiz ir tikai 11 gadu. Tik mazus šajā darbā pieņemt nedrīkst, tāpēc pēc tantas lūguma mani sarakstos ieved kā 16 gadīgu... Ne jau vieglu sirdi tanta to lūdz. Viņai žēl mani, bet ko lai dara, ja uz to spiež trūkums. Mūsu pienākumos ietilpst slaucīt noliktavas un ielas. Ar šo darbu, kaut arī pa visu dienu nogurstu, tomēr, galā tieku. Bet ziemā ielas jātīra no sniega un ledus, tad jāstrādā ar lāpstu un dzelzs lauzni. Tas gan priekš maniem bērna spēkiem ir jau krietni par smagu. Ļoti nogurstu arī pie malkas zāģēšanas baraku apsildīšanai. Arī tāds darbs ietilpst mūsu pienākumos. Man ir ļoti grūti, tomēr, vairāk par fiziskajām grūtībām ciešu no tā, ka nevaru vairs iet skolā. Tik ļoti gribas mācīties! Bieži, kaut kur nolīdusi, no bēdām rūgti raudu. Ostas teritorijas barakās izvietojusies arī grupa sarkano latviešu strēlnieku. Viņi bieži nāk pie mums aprunāties. Protams, ar pieaugušajām strādniecēm. Es jau vēl esmu tikai knīpa un mani neviens neievēro. Tomēr es ļoti vērīgi klausos pieaugušo sarunās un man pašai liekas, ka esmu jau diezgan liela un visu saprotu... Strēlnieki ir jauki un sirsnīgi. Viņi daudz stāsta par pilsoņkara grūtībām un sarežģītību. Šie stāstījumi kļūst arvien satraucošāki, un tad kādu dienu viņi atnāk no mums atvadīties un pateikt, ka šonakt viņi atstāj pilsētu. „Bet kā tad tā?” strādnieces satrauktas jautā. „Patreiz citādi nevar,” viņi atbild. „Mums jāatkāpjas. Bet mēs atgriezīsimies, noteikti! Gaidiet mūs!” Strēlnieki aizbrauc, un mums kļūst skumji, pat baigi. Tas notika 1918. gada vasarā. Tālumā uz jūras jau dzirdami lielgabalu šāvieni. Tur laikam notiek kaujas. Otrā dienā ap pusdienas laiku gaisā parādās lidmašīna. Tā pārlido zemu pār mūsu galvām un izmet lielu daudzumu uzsaukumu krievu valodā. Tajos rakstīts: „Ruskije ļuģi! Sevodņa mi, sojuzņiki, stupajem na vašu zemļu. Pomņiķe, čto k vam idut druzja, a ņe vragi.” (Krievu tauta! Šodien mēs, sabiedrotie, ienākam jūsu zemē. Saproties, ka pie jums nāk draugi, nevis ienaidnieki. – no krievu val.) Vēl tur ir dažas frāzes, bet tās vairs neatceros. Uzsaukumus parakstījis kāds tur Millers. Ir nu gan mums draugi atradušies, strādnieces drūmi nosaka. Visi ir satraukti, kas nu būs. Pie pilsētas piestātnes pietauvojies liels ārzemju kuģis. No tā kāpj malā svešzemju bruņotie karavīri. Kā uz burvju mājienu diez no kurienes pilsētā uzrodas dažādi kungi ar baltu lenti uz piedurknes. Ar viņu gādību atbraukušajiem par godu steidzīgi ir uzcelti goda vārti, apvīti zaļumu vītnēm. Grezni ģērbtas dāmas met karavīriem ziedus un kliedz – urā! Spēlē pūtēju orķestris. Nomaļus stāv strādnieku pulciņš un klusu ciešot vēro notiekošo. Savu „draudzību” atbraucēji parāda jau otrā dienā. Strādnieku vidū notiek plaši aresti. Latviešu vīriešus arestē absolūti visus, pat dažus kungus ar balto lenti ap piedurkni... Tos, protams, ātri atbrīvo. Pārējos, arī tantes brāli Jēkabu, iesloga kādā lielā pagrabā. Tur viņus notur ilgāku laiku, kamēr noskaidro, kas viņi ir. Pret kuriem nav pierādījumu, ka viņi ir komunisti, tos atbrīvo, bet komunistus aizved uz cietumu. Laikam jau galvenokārt sarkano strēlnieku dēļ kungi gandrīz vai visus latviešus uzskata par komunistiem un visādi kūda pret tiem iedzīvotājus. Kurina pilsētā nacionālo naidu. Arhangeļska nu ir pārpludināta ar ārzemju interventiem. Kādu tikai te nav! Angļi, amerikāņi, francūži, itālieši, grieķi, baltpoļi.... Daudz viņu izvietoti arī ostas teritorijā, barakās un dzīvojamās mājās. Te mēs viņus redzam katru dienu. Viņu izturēšanās ir dažāda. Vairums, sevišķi angļi, pret iedzīvotājiem izturas augstprātīgi, izaicinoši, bet ir starp šiem ārzemju interventiem arī korekti, pieklājīgi cilvēki. Tie dažreiz pienāk pie mums aprunāties. Reiz nejauši uz ielas satieku savu kādreizējo skolotāju dzejnieci Lūciju Zamaiču. Viņa apjautājas, kur es tagad mācos. Atbildu, ka audžu māte vairs nespēj sūtīt skolā un man jāstrādā. Pasaku arī, kur strādāju. „Bet tev taču vēl tik maz gadu,” viņa saka, „tev vēl noteikti jāmācās!” „Es jau arī pati to ļoti gribu, bet tas nav iespējams.” nočukstu. „Darīsim tā,” viņa, mazliet padomājusi, saka, „Sākot ar rītdienu, tu katru dienu nāksi pie manis. Es tev pasniegšu stundas.” „Bet tantai nav naudas, ko maksāt par stundām!” izbijusies iesaucos. „Nekādas naudas nevajaga. Tu vienkārši nāksi pie manis, un es tevi mācīšu. Kad atgriezīsimies Rīgā, palīdzēšu tev, lai tu varētu mācīties ģimnāzijā un pabeigt to.” Ak dievs, kāda laime! Varēšu mācīties! Steidzos mājā, lai padalītos savā priekā ar tanti, un viņa priecājas līdz ar mani. Un tā nu katru dienu pēc darba eju uz stundām. Bez latviešu un krievu valodām skolotāja man māca arī vācu un angļu valodas. Valodas man padodas labi. Bet vislielāko vērību, kā jau dzejniece, mana skolotāja pievērš literatūrai. Pienācis jau 1919. gada rudens. Arhangeļskā vēl vienmēr atrodas ārzemju interventu karaspēks. Latviešu bēgļiem dod iespēju atgriezties dzimtenē un arī mana audžu māte līdz ar mani piesakās uz braukšanu. Braucam ar angļu pasažieru kuģi „Vylokra”. Ar šo kuģi nolēmusi braukt arī mana skolotāja, bet nezinu, kas viņu aizkavēja, un tā mēs pazaudējām viena otru uz visiem laikiem. Cik žēl! Kuģis liels. Esam uz tā 1600 pasažieru. Braucam 16 diennaktis, līdz tiekam galā. Tas ir interesants ceļojums. Ir jau arī vienmuļas dienas, kad visapkārt redzam tikai jūru, bet, kad braucam Šotlandes un Norvēģijas krastu tuvumā, varam priecāties par turienes skaisto īpatnējo dabu. Sevišķi skaista ir Bergene. Te kuģis piestāj krastā un uzņem kurināmo, līdz ar to varam šo vietu labāk apskatīt. Tas tiešām bija interesants ceļojums. Viss noris samērā mierīgi. Uztraukums izceļas tad, kad kādu dienu kuģa administrācija izliek paziņojumu, ka jūrā manītas klejojušas mīnas. Uz kuģa esam diezgan daudz bērnu un savstarpēji jau sapazinušies un sadraudzējušies. Izdomājam dažādas rotaļas. Kādu dienu sāku stāstīt saviem draugiem pasakas. Tās patīk un klausītāju pulks kļūst arvien lielāks. Viņu vidū ir arī pieaugušie. Visi lūdz mani, lai stāsta vēl un vēl. Garlaicīgi jau ir visiem. Un mans pasaku klāsts nav nekāds mazais. Gan mātes stāstītās, gan citur noklausītās, gan grāmatās lasītās. Tagad nu tad tajās dalos ar visiem. Nākošā piestātne jau ir Latvijā – Liepājā, kur izlaiž malā visus liepājniekus un tad braucām uz pēdējo ostu – Rīgu. Kamēr te izlaiž krastā visus pasažierus ar viņu mantām, klāt jau novakars. Atrodamies Muitas dārzā aiz atslēgtiem vārtiem un nevienu ārā nelaiž. Nakts jāpavada tepat, zem klajas debess. Otrā rītā ierodas muitas ierēdņi ar policiju, kas ļoti rūpīgi pārbauda katra atbraucēja dokumentus un bagāžu. Pēc pārbaudes atļauj aiziet, bet ne visiem. Tos, kuri policijai diez kāpēc liekas aizdomīgi, aiztur un aizved uz politpārvaldi. Un tā mēs ar tanti pēc 4 svešumā pavadītiem gadiem esam atkal Rīgā. Es palieku Muitas dārzā pie paunām, bet tanta dodas uz mūsu kādreizējo dzīvokli, un tur, protams, vairs neatrod neko. Viss paņemts un aizvests. Jāmeklē arī cits dzīvoklis. Tanta atrod istabiņu Lienes ielā, un tur tad nu arī apmetamies. Izņemot dažas paunas ar drēbēm un veļu, nekādu citu mantu mums nav. Guļam, sēžam un arī ēdam uz grīdas. Tā nu vēl nebūtu nekāda liela bēda, pa kara gadiem pierasts visādi! Ļaunākais ir tas, ka nav darba. Rīga vēl izskatās pavisam noplukusi. Daudzu namu logi Daugavmalā no apšaudes izbiruši un aizsisti ar dēļiem. Daži nami pavisam sagrauti. Ielās cilvēku maz un galvenais, nav darba! Mēs ar tanti tomēr pierakstāmies darba biržā uz kaut jel kādu darbu. Ejam uz turieni katru dienu pārbaudīties, bet viss velti. Darba nav. Bieriņu pagastā savā mazā saimniecībā dzīvo tantes vecākā māsa Marija ar savu meitu Zelmu. Dodamies viņas apciemot un palīdzēt norakt kartupeļus, bet galvenais, lai kaut kā izmitinātos. Apmēram pēc nedēļas Pārdaugavā pēkšņi iebrūk bermontieši un mēs ar tanti, kas bijām bēguši no vāciešiem, tagad nu esam ieskrējušas tiem tieši acīs. Daugava nu ir robeža. Tai pāri bermontieši netiek, bet mēs arī netiekam mājās – Rīgā. Un tā nu dabonam šos bandītus iepazīt visā viņu drausmīgumā. Parasti no paša rīta viņi sāk sirot pa mājām, laupīdami gan lopus, gan produktus, un citas mantas. Brauc viņi ar lieliem ratiem diviem zirgiem priekšā. Arī manas audžu mātes māsai paņem telīti. Sivēnu izdodas izglābt. Tas noslēpts nomaskētā bunkurā dārzā. Tikko uz ceļa parādās sirotāji, tanta ar bļodiņu steidzas pie sivēna un ielej viņam silītē kaut ko ēdamu, lai nerukšķ un tā sevi nenodod. Kādu dienu tanta sūta māsīcu Zelmu uz tuvumā esošajām kaimiņu mājām palūgt aizdot mums kādu saujiņu sāls. Es eju viņai līdzi. Pēkšņi no ceļa līkuma izjāj vairāki bermontieši un vienam no viņiem valgā pie zirga piesiets kāds jauns cilvēks. Seja nelaimīgajam asinīs. Zirgi skrien diezgan ātri un ievainotais cilvēks pēdējiem spēkiem, smagi elsodams, skrien zirgiem līdz. Drausmīgo skatu nespēju aizmirst līdz pat šai dienai, kaut pagājuši jau tik daudz gadu. Un ne jau tas vien. Daudz briesmīgu noziegumu šie bandīti atstāja aiz sevis. Aptuveni pēc mēneša vai mazliet vairāk bermontieši tomēr tiek padzīti un mēs ar tanti varam atgriezties savās mājās Rīgā. Tur pa šo laiku nekas nav mainījies. Tas pats klusums un bezdarbs. Par māti visus kara gadus neko nezinu. Pat to nē, vai viņa vēl dzīva. Mēģinām viņai tagad tomēr rakstīt, un tavu prieku, – saņemam no māmiņas atbildi. Viņa aicina mūs braukt uz Ventspili, jo visiem kopā varbūt būs vieglāk šajā grūtajā laikā izdzīvot, un mēs braucam arī. Tas ir tā paša 1919. gada ziemas sākumā. Māte ar manu jaunāki brāļuku Eidi, kuram nu jau ir 12 gadi, atnākuši mums uz staciju pretī, bet mēs pa šiem gadiem esam gan izauguši, gan citādi izmainījušies un stacijā cits citu nepamanām. Tikai, kad satiekamies pie mūsu būdiņas durvīm – tuvplānā, tad nu gan, protams, pazīstam. No atkalredzēšanās prieka visi raudām. Māmiņa nevar vien beigt mani glāstīt un vēl un vēl tikai atkārtot: „Vai tiešām tā ir mana mazā Olīte? Cik liela izaugusi!...” Pēc sešiem prombūtnes gadiem esmu atgriezusies savā tiešajā dzimtenē „Krievlaukos” un nu man jau ir trīspadsmit gadu.
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa
|
 |
|