 |
|
       |
No Latvijas aizveda 1941. gadā no tēva mājām. 16 gadu meitene. Un pašai jāzina, jāgādā ēst un jāstrādā. Mamma jau ar nebija tik spējīga, lai viņa tur ietu darbā un strādātu. Savu maizīti pelnīju diendienā, tā kaut kā izvilkām. Krievu valodu pa druskai vien. Jau pa ceļam zināja здраствуйте un спосибо, пожалуйста. Brālis arvien gāja pēc ūdeni, kad kāda stacijā izlaida. Nosutis tai vagonā, grib svaigu gaisu paelpot. Sargs starp cik tur tiem vagoniem stāvēja ar šauteni. Un vienreiz es, rokas sakrampēdama: “Пожалуйста, я тоже хочу." [Lūdzu, es arī gribu.] “Иди, иди.” ["Ej, ej."] Un tad bija tik laimīgs meitēns, palēkdama gāju pēc ūdeņa. Kas tad bija, 16 gadiņi bija, tāds meitenēns biju. Bet tā jau biju iemācījusies patstāvīgi savu dzīvi vadīt un turpināt, jo māsas jau mājas apprecējās viena, apprecējās otra, es paliku. Es jau divreiz pat uz to Krieviju ir ticis, nevis vienreiz. Redz, es pārbraucu ar bērniem, tas bija 1946. gadā, tad mani pārveda par brīvu. Dabūjām zināt, ka latviešu delegācija atbraukusi no Latvijas un vāc jauniešus, bērnus uz Latviju, Krasnojarskā. Dabūjām uzzināt, un man vēl draudzene atraksta, lai tik taisos un braucu uz mājām, tā jau bija pārbraukusi. Ko tad nu, aizbrauc uz to Krasnojarsku un pieteicās. Tur kādu nedēļu vai pāris padzīvojām, tad pienāca vagons un atbraucu mājā. Brālis un mamma palika Sibīrijā. Es pārbraucu un cik tad padzīvoju, 1949. mani paņem otrreiz atkal. Teica, ka es ir nelikumīgi pārbraucis, ka es ir vecāka. Tā delegācija ņēma vecākus ar gadagājumu, bet viņiem, es nezinu, cik gadagājuma bija atvēlēts, ka viņi var ņemt jauniešus. Es biju drusku vecāka vai par kādu gadu vai diviem gadiem. Un, redzi, tas vairs neatbilst prasībām un mani caur cietumiem otrreiz atkal prom uz Sibīriju. Mamma ar pārbrauca, tā ar cietumā tika un brālis. Nelikumīgi pārbraukusi, par to tevi sodīja. Mamma dabūja 3 gadus, brālis ar dabūja cietumu. Mani nesodīja, ka es caur organizāciju braucis. Tā Latvijas delegācija dabūja cietumu par to, ka viņi vecāku gadagājumu veduši mājās. Pirmā vieta, kad no Latvijas aizveda, brālis bija un māte, mēs visi trīs bijām kopā. Tad kādu gadiņu padzīvojām tai kolhozā, kur tas labais priekšnieks bija. Tad pieprasīja strādniekus ziemeļos, vīriešus lai ved projām. Un mēs varējām ar māti izvēlēties, jo māte bija veca un es jau vēl par jaunu biju. Es varēju palikt turpat. Brālis aizbrauca ar citiem latviešu puišiem, visi aizbrauca. Kanskas stacijā viņi ilgi, kādu nedēļu vai vairāk gaidīja vagonus, ka nu varēs vest uz Krasnojarsku. Viena latviete mani pierunā, viņa teica: “Aiziesim, kas zina, varbūt, ka pēdējo reizi satikt.” Viņai arī brālis. Un mēs nez cik kilometrus ar kājām gājām, lai varētu satikties. Visu nakti gājām un tad tikai pievakarē bijām klāt. Es visu mūžu to varēšu atcerēties. Mēs tikko aizgājuši un drusku dabū parunāt, ka pienāk vilciens un viņiem jāsēžas iekšā. Viņus aizveda uz Krasnojarsku un tur atkal izsēdināja un gaidīja kuģīti, un tad uz ziemeļiem prom. Tur brauca, atsaldēja kājas un šausmīgi ar badā cieta. Es jau ar savus locekļus -60 ºC salā. Drēbes tev nav. Jā, dos, dos. Kamēr tev izraks tos vaļinkus, tu esi pārsalis un veselību sabendējis. Briesmīgi. Pēc tam vazāja no vienas vietas uz otru. Ja tur būtu nodzīvojusi visu laiku, tad jau mēs neko lielu nebūtu manījuši. Tur bija labs kolhoza priekšnieks, pretī nākošs. Tas pats bija cietis cara laikā. Viņš teica: “Mēs zinām, kā tas ir, kad nav.” Tur labi klājās, bet maz laika mēs tur padzīvojām un atkal vazāja uz citu vietu. Tad gāja grūti. Pārcēla, lai nesadraudzējas ar krieviem. Līdzko iedzīvojušies, atkal pārceļ uz citu vietu. Pirmajā vietā es jau biju iegādājusies 6-7 vistiņas, tīri prieks bija. Jau tur dzīvīte ir, jādzīvo ir un kaut kas jādara. Nē, aizved citur. Mamma bļauj, ka jākauj visas nost vistiņas. Es teicu: “Nē, nekaus viss visas. Divas.” Nē, kur savāks pa ceļam. Es teicu: “Nē, tev nebūs jāvāķī, es pati savākšu.” Ieliku ķocītī, es teicu: “Vismaz to vienu.” Varēja jau divas likt. Un šī tik ar kājām, ar rokām, ka nesavāks. Bet tomēr savācu, man pašai vēl tagad nāk smiekli. Mūs tur ieved Krasnojarskā, mēs tur visi latvieši sēžam, vienreiz vistiņa izdējusi oliņu – tē-tē-tē, tē-tē-tē. Kušinu kā mazu bērnu. Ak, kungs, visādi gājis raibi. Otrreiz aizsūtīja citur. Krievija izbraukāta no viena gala līdz otram. Patiesi. Padzīvo, padzīvo, atkal aiziet, atkal uz citu vietu. Kādu gadiņu padzīvo. Būtu iedzīvojies un iepazinies tur ar vietējiem. Ne, atkal vazā citur, kā suņus vazāja. Daudzi latvieši, meitenes apprecējās. Visādi – cits palika Krievijā, cits pārbrauca mājās ar visiem krieviem. Man jau neinteresēja tie krievi, ar kājām ar rokām pret. Precēties grib – люблу (mīlu). Es – не люблу (nemīlu). Trīs meitenes, es un vēl tāda Rasa bija un Liesma, mēs visas trīs kopā turējāmies. Darbu pabeidz un katrreiz nolenc vakaros. Krievi aiziet mudīgi, cik tik var, citi skriešus. Mēs iet normāli, mums jāsteidzas nav. Tas krievs zirgam mugurā, vienreiz mani saķer, vairākus vakarus viņi strīdas, ka ļubī un es atkal, ka neļubī. Un vienreiz mani saķēra un zirgam mugurā, un mājās viņš vedīs. Es bļauj kā traka. Vai, dieniņ! Balles arī tur bija un kā vēl! Kā nu mūs no Latvijas aizved, ieliek mūs klubā. Tur ir tie jaunieši krievu dancojuši un spēlējuši ar garmoškām. Nu ko, mūs nomitina tai klubā. Nu mēs tur visi, vairākas ģimenes tai klubā iekšā. Mums vajag ūdeni, es iziet pēc ūdens, paņemu spanni, nesīšu iekš, krievs pie rokas, ka jāiet dancot. Un mamma pie otras rokas, viens plēš uz vienu pusi, otrs uz otru. Māte bļauj: “To meiteni pārplēsīs!” Pēc tam beigās mamma palaida ar un tad tur izlēca ar kādu krievu līkumu. Svētkus jau mēs svinējām paši par sevi, savā starpā latvieši. Es jau ilgi tur biju, 13 gadi. Visu jaunību pavadīju tur. Brīnišķīga sajūta, ka dabūja zināt, ka var braukt uz dzimteni. No tās dienas dziedāja to dziesmiņu, kad saulīte bija. Es jau vienu laiku strādāju pie putniem, un tur jau ar visādi, grūti gāja. Brīžam labas dienas, brīžam pārāk sliktas. Kad saulīte spīdēja, tad dziedāja dziesmiņu: “Teci jel saulīte uz dzimteni tu, Un viņi no manis daudz sveicienu.” Bija jau dienas, kad lietus lija, bet tev tur bij jābūt pie tiem putniem, jāgana viņus. Pats līdz vēderam slapjš un rokas tev arī izmirkušas. Rokas bija tādas kā veļu mazgā un kājas, visa tā miesa tāda punktaina, visu dienu, ka tev aukstumā. Ne tev kāds lietussargs, ne kādas plēves, nekas nebija, tik tie pampariņi, kas mugurā. Tu pārsalis zili melns. Ka teic – caur uguni un caur ūdeni gājis cauri. Ko tik nevar izciest. Tad, kad dabūja zināt, ka tiks uz Latviju, tad jau bija lielākie prieki.
Intervija ierakstīta 04.07.2002, Jūrkalnē |
 |
|