 |
|
       |
Nu, Hitlers jau bija drausmīgs, ļoti drausmīgs. Bet lai nu cilvēks saka par to Vāciju sliktu, bet nu Vācija jau nu nekad tik slikta nebūtu kā komunisti, krievi. Man pilnīgi zosāda metās, man šermuļi iet pa kauliem, kad runā par krieviem un vispār šitiem komunistiem. Tas ir ārprāts! Kad krievi otrreiz nāca atpakaļ Latvijā 1944. gadā, mēs ar tēvu aizbraucām uz Kurzemi. Pārējie mani ģimenes locekļi nebija ar mieru pamest māju. Mēs ar tēvu bijām Tukuma rajonā Zantes pagastā. Piedzīvojām kapitulāciju tur, un tad no rīta, kad es izgāju ārā, es nevaru saprast, tāds ļoti saulains rīts, es skatos pret sauli – kas tur tāds? Sveši cilvēki. Man ļoti neērti faktiski ir atkārtot tos vārdus, ko viens no viņiem teica. Viņš teica: „* твою маmь! Uz vāciešiem skatījās ar abām acīm, uz krieviem ar vienu aci!” Tā mēs sasveicinājāmies ar tiem krieviem, kas ienāca, tā viņi mūs apsveica – ar šitiem šausmīgiem vārdiem. Vispār tēvs gribēja braukt, ļoti gribēja braukt. Bet kaut kā mums nepadevās tā braukšana. Un tad braucām mājās. Interesanti bija tas, ka toreiz, kad braucām bēgļu gaitās, iepriekšējā dienā tēvs sēja rudzus, es ar zirgiem atkal iestrādāju. Kaimiņi brauca garām: „Nu ko tu? Ko tu vairs sēj? Vai tad tev to vairs vajadzēs?” Un tēvs viņiem atbildēja: „Nekas, kaimiņ, sēšu. Nepļaušu es, būs citi, kas nopļauj” Un iznāca tā – atbraucām mājās, un bija tik brīnišķīgi rudzi saauguši un tad daudz tie lauki bija piesēti. Un tādi rudzi! Nu prieks redzēt! Tiešām prieks redzēt. Met kaut cepuri pa virsu viņiem. Un tad ienāca krievs, tad tās jaunsaimniecības dalīja. No mūsu zemes arī atdalīja diviem, iedalīja zemi jaunsaimniekiem. Tiem pietika no mūsu rudziem. Palika vēl mums, un vēl bija mums valdībai ko nodot. Un tēvs teica: „Nu, bet es taču teicu! Nepļaušu es, būs cits, kas nopļauj. Un redzi – un galu galā pļaujam visi un visiem pietiks.” Tēvs bija ļoti labsirdīgas dabas. Tad es biju tēva mājās līdz liktenīgam 1949. gadam. Liktenīgais gads, kad visus veda uz Sibīriju. Iepriekšējā vakarā kaut kā viens draugs pateica: „Iespējams, šonakt būs izsūtīšanas. Laidies projām no mājas!” Un tā es arī izdarīju. Tā sākās mans bēdu ceļš. Un tad mūs labi cilvēki pa nakti pavadīja, un no rīta man saka: „Nāc, paskaties!” tas pēc tam bija otrā dienā, „Paskaties, kur tavējos aizved! Uz Amatas staciju.” Drausmīgi bija visu to redzēt. Var jau prātā sajukt. Tā sākās slapstīšanās pa mežiem. Dzīve bunkurā. Neapskaužama. Pat putniem un zvēriem ir ligzdas, bet man nav kur galvu likt. Izrādās, ar to jau nav viss. Taču jādomā arī, ka gribas taču ēst, kur ņemt, ko ēst. Ar briesmīgām bailēm, nevienam taču nevar rādīties. Mums bija tāds priekšsēdētājs Zaļaiskalns Jūlijs, mēs viņu saucām par Jūli Briesmīgo. Bailes iziet dienasgaismā kaut kur. Pa nakti aizgāju pie kādiem paziņām, palūdzu gabaliņu maizes. Nevarēju droši soli nekur iet, vajadzēja maskēties. Nēsāju kaut kādas īpatnējas brilles uz acīm, ja gadījumā kāds ierauga, lai uzreiz taču nepazītu. Pēc tam man pienesa ziņas, ka mani meklējot, jo es neesot aizbraukusi līdz ar savējiem tālajā ceļā. Ko lai teikt? Tas jau nav vārdos izstāstāms. Pa vasaru vēl kaut kā, aizgāju tāļu projām pa mežiem. Satiku cilvēku ar kuru iepazinos, tas bija tāds pats bēdu brālis. Antons Arnolds. Vieglāk tomēr bija divatā, jo man ļoti bailes bija mežā. Aizklīdām tāļu pie radiem, naktī iegājām, lūdzām kādu palīdzību, vai nevar kaut kā. Jo gribas taču ēst, bet ļoti jāuzmanās – tanī mājā dzīvoja arī komunisti. Nedod dievs, ja tie mūs pamanītu! Mežā tur atradās viens bunkurs. Tas bija no kara laika bunkurs. Bet drausmīgi jau tādā bunkurā, jūties kā dzīvs aprakts. Pa vasaru dzīvojām tur, līdz beidzot atradām vienu tādu siena šķūnīti meža malā. Tas bija pilns ar sienu. Pa nakti pa šķūnīša augšējām durvīm iekāpām, taisījām gar šķūnīša malu, plēsām sienā alu, pa kuru varētu aizkļūt tāļāk šķūnīša otrā galā un izplēst to sienu, lai ietaisītu, kur mitināties. Pa vasaru dzīvojām tur. Bija labi cilvēki, kas tomēr mums reizēm atnesa arī ēdamo uz šķūnīti. Pienāca rudens, palika auksti, nebija ko kājās aut. Tādi apavi, kas bija, bet tie jau pa meža dzīvi bija noplīsuši. Manam draugam, līdzgaitniekam, saplīsa apavi pavisam. Un viens radagabals atnesa savas galošas, tad gāja ar tām, jo ārā jau zeme bija sasalusi. Taču nevarēja bez apaviem. Neapskaužama bija dzīve, kad palika pavisam auksts. Bija vien jāiet, jāmeklē kaut kur patvērums, labāka apmešanās vieta. Tā mēs aizgājām uz Vizuļiem pie diviem veciem vecīšiem. Saimnieks bija Zirnis Jānis ar savu sieviņu Karlīnu. Dēli – viens bija karā kritis, otrs kaut kur Vācijā. Vecīši raudāja diendienā par to, ka kaut dabūtu zināt, vai dēli dzīvi jeb nē. Mēs izstāstījām vecīšiem savu bēdu stāstu, kādā nelaimē mēs esam iekrituši. Kaut varētu pie viņiem kaut kā mitināties. Un vecīši bija tik labsirdīgi, ka atļāva mums mitināties, riskējot paši ar savu dzīvi, jo, ja kāds to redzētu, tad taču viņus aizsūtītu uz Sibīriju. Centāmies vecīšiem palīdzēt, tie jau veci un švaki. Pa naktīm, ko nu varējām, darījām viņiem. Jo dienasgaismā mēs nevarējām ārā iet – ieraudzīs kāds kaimiņš. Ja nāca zemes darbu strādāšana, es pārģērbos vīrieša drēbēs, gāju zemi art un darīju visu, kas ir darāms. Ja vecīšiem kaimiņi prasīja: „Kas Tev par palīgiem?” Vecīši teica: „Ai, man tur no Līgatnes atbrauca. Tie jau jaunāki cilvēki, lai pastrādā!” Nu tā. Kaut kā vilkām savu dzīvi, kaut ar lielām grūtībām. Mana ģimene visi Sibīrijā. Visu laiku domājām, kā varētu viņiem palīdzēt. Paši jau nezinājām, kā dzīvot, bet prāts nav mierīgs arī par viņiem. Viens labums bija tas, ka man Arnolds bija labs drēbnieks. Viens labs draugs pagādāja viņam darbu – pa naktīm aizsedzām logus un naktī viņš šuva, lai nopelnītu kādu rubli, lai varētu dzīvot, lai varētu iztikt, jo vecīšiem nebija tādas iespējas, lai mūs uzturētu. Vajadzēja siena pļavas – viņiem bija govis. Mēs aizbraucām uz Bērzkrogu (tas ir tālu), tur varēja dabūt pļavas. Tur, svešā pusē, mēs pļāvām sienu. Sapļāvām sienu, vecīšiem bija ar ko gotiņu barot. Citugad atkal Līgatnē, Nītaures pusē. Līgatnes kolhozā tādi labi cilvēki, viņi jau nezināja, kur mēs dzīvojam. Bet viņi zināja, ka mans draugs ir drēbnieks, tiem vajadzēja šūt. Viņš tiem pašuva. Tad tie deva zirgu, ko vest no Nītaures sienu mājā. To jau nevar ne pastāstīt, ne arī to kāds var saprast, kāda bija tā dzīve. Ja labi cilvēki kaut ko bij’ sarūpējuši, lai aizsūtītu uz Sibīriju manai ģimenei, iedod man to sarūpēto, bet kā lai es nogādāju? Es taču nedrīkstu uz Ieriķiem, nākt uz pastu – te gadīsies kāds pazīstams cilvēks. Mēģināju vienkārši nobalsot kādu mašiņu uz šosejas, aizbraucu Rīgā, tad no Rīgas. Protams, centos jau sevi iztaisīt nepazīstamu. Bet bija jau slikti – pat Rīgā gadījās kādreiz uz ielas, ka nāk pazīstams cilvēks pretī. Tas tāds nervu pārbaudījums, bet ko lai dara? Jā, mājas mēs jau tur nu bijām pie tiem cilvēkiem, bet nebija jau viegli. Visu laiku jāuzmanās, ka nenāk kāds kaimiņš. Ieraudzīs mūs, kas var slikti beigties vecīšiem. Slikti bija tas, ka viņiem it kā divas istabas, bet tā māja nebija izbūvēta – viena istaba no otras atdalīta ar skapjiem. Mēs, protams, tanī otrā istabā. Tur ienāk viens kaimiņš, viņš sēd ar’ stundām, divas, pat trīs stundas viņš nosēž. Bet cik ilgi mēs varam tur klusām būt? Tur nāk klepus, tur reizēm šķavi nāk. Taču nedrīkst trokšņot, nu nedrīkst! Tās bija izmisuma pilnas stundas, kas tur reizēm bija jācieš. Nu, bet neko darīt – dzīvi tomēr palikām, izdzīvojām! 1949. gada rudenī mēs tur kā iegājām ziemā, tad mēs tur sākām dzīvi līdz 1956. gadam. Un 1950. gada ziemā vecīšiem naktī nodega kūts. Ko mēs varam palīdzēt? Atslēga pazudusi. Labi, ka man draugs spēcīgs cilvēks, atlauza durvis, izvāca gotiņu no kūts, izvāca sivēniņu no kūts. Protams, nebija jau kur likt. Sivēns bija liels, to ievāca virtuvē, nu, bet vismaz. Tad sākās naktsdarbi. Tad Arnoldam vajadzēja pa naktīm uzbūvēt kūtiņu, kur to gotiņu nolikt. Nu tā jau viena briesmu dzīve. Tas jau nav ne izstāstāms, ne kāds to var saprast. Bet tā cilvēkiem bija jāmokās un jādzīvo. Nu galu galā jau izdzīvojām. Lai liels paldies vecīšiem, tagad viņi ir aizsaulē. Kad jūs bijāt mežā, vai jūs arī klusībā atzīmējāt kādas svētku dienas vai piemiņas dienu? Klusībā, bet tomēr. Tomēr, lai vai nekādas rocības mums nebija. Bet katru reizi sirds dziļumos, nu vienmēr par to tika domāts un, ko mācējām, to darījām. Tai meža dzīvē mums vienreiz bija norunāta diena, kad tikties ar kaut kādiem labiem cilvēkiem, kas mums iedos kaut ko ēdamu. Bet, protams, tas jau ir vēls vakars. Ejam pa meža taku, bet netālu no tās mājas mežā mēs dzirdam – kaut kāds troksnis, nobrīkšķ kaut kāds zars. Nē, mēs sastingstam – kas tagad būs? Dzirdam jau soļus un tiešām nesaprotam, kas nu būs. Momentā sākās šaušana. Šāva trīs zalves – nu kas tad nu? Nu pārbijušies tā, ka bail, bet to, kas šauj... tie ar troksni it kā aizskrien kaut kur tāļāk. Ne tanī virzienā, kur mēs ejam uz to māju. Mēs kādu laiku tur stāvam klusi uz vietas, stāvam, stāvam, beidzot nē – mēģināsim iet uz to māju, tomēr izsalkums piespiež. Izrādās, tā mājas saimniece saka: „Par velti jūs nobijāties. Tie bija tādi paši cilvēki kā jūs. Arī viņi nāca uz mūsu māju. Tikai nebija norunāts viņiem, ka viņi tad nāks.” Un viņi nākuši tā. Un tagad, ka nu viņi dzird, ka mēs ejam, viņi sabīstas un tagad šauj, lai brīdinātu tos mājiniekus. Vispār, kaut kādu brīdinājuma signālu dod. Nobijušies bijām visi un par velti. Bet nu visādi gadās. Vai tur bija vairāki tādi, kas pa mežu dzīvoja un vai jums bija kāds sakaru tīkls jeb jūs paši uz savu roku? Mums ar viņiem sakars nebija. Mēs tikai zinājām, ka viņi tādi ir. Faktiski tur divi bija. Un mēs bijām divi. Un tas bija viss. Tanī momentā tanī vietā tas bija viss. Bet nu bailes jau pamatīgas. 1956. gadā nāca uzsaukums, ka visi, kas ir mežā, drīkst iznākt no meža legalizēties. Arī mēs. Saņēmām dūšu, aizbraucām uz Siguldu pieteikties, ka mēs esam mežabrāļi. Nu, tad mēs legalizējāmies. Es vēl briesmīgi dabūju pārdzīvot – ieiet Arnolds pa priekšu un tagad viņš ir diezgan ilgi iekšā, un es nevaru sagaidīt, ka viņš nāks ārā. Es jau sāku raudāt, ka nu ir paņemts un viss. Bet nē – viņš izlaists pa citām durvīm ārā. Tagad es eju viņu meklēt, man pasaka, viņš ir jau nokārtojis un pieteicies, un viss. Bij’ mana kārta izstāstīt visu, kur esmu bijusi, kā dzīvojuši. Nu tas tā. Nu jau, kad satikāmies, bijām tīri priecīgi, varam atelpot. Bet kā mēs tagad sāksim dzīvot? Nolēmām, ka mums tač tomēr ir jānokārto tā laulības dzīve, jāsareģistrējas. Nu tad Līgatnē Ķempju ciema padomē mēs reģistrējām savu laulību. Protams, iznāca tā, ka mēs divi vien, bez lieciniekiem. Mūsu kāzu maltīte bija tā, ka paņēmām tur pudeli limonādes, bet neatceros vairs, ko mēs tur klāt ieēdām. Bijām apsēdušies turpat pretī zem viena koka ciema padomei. Tā bija mūsu kāzu maltīte. Citi taisa lepnas kāzas, bet toties mēs labi dzīvojām. Es teicu, tie ar tām lepnām kāzām sliktāki dzīvo. Mums saskaņa bija ļoti laba. Arnolds bija ļoti labs. Tā mēs savu dzīvīti pamazām šķetinājām. Pēc legalizēšanās tūlīt 1956. gadā atnācām, sameklējām dzīvokli Ieriķos un atnācām dzīvot šeit. Un tad 1957. gadā atbrauca mana ģimene mājās no Sibīrijas. Vai Latvijā pēc Staļina nāves Hruščova laikā sāka jau runāt par to, ka izsūtītie vecāki tiks atpakaļ? Tak jau tā sāka runāt. Un sāka jau izsūtītie rakstīt iesniegumus, lai laiž mājās. Bet tomēr manējiem nebij palaimējies. Tā kundzīte, kas ar viņiem kopā bija, tā bija saņēmusi atļauju, tā jau atbrauca. Tā savu iedzīvīti pārdeva. Tad jau normāli kaut cik, vai ne? Bet mūsējiem kolhoza priekšniecība noslēpusi, nolikusi to atļauju, ka mūsējie arī var braukt mājā. Viņiem nav kas strādā un nesaka, ka mūsējiem ir pienākusi atbilde, ka arī var braukt mājās. Un mūsējiem jāstrādā, kamēr nāk jauni izsūtāmie iekšā. Čuvaši, ne čuvaši – kaut kādi tādi. Un tagad mūsējie vairs nevar –tiem jau gotiņa tur bija un mājiņa – to vairs nevar pārdot. Tie jāatdod tiem, kas ir atnākuši, par nabaga grašiem. Mūsējiem tādā ziņā bija dikti bēdīgi iznācis. Nu nekas, tak mājā atbrauca, mēs priecīgi, paldies dievam, ka mājā. Nu tā. Drausmīgi jau bija. Mums itin nekas nebija, nebija pat gultas, kur gulēt. Nu itin nekas. Nu, bet tā, ziniet, pamazām sāka vien to dzīvīti. Pamazām, pamazām. Strādājām, cik spēka, cik jaudas. Nu kā redziet – tik tālu esam tikuši.
Intervija ierakstīta Ieriķos, 09.08.1999. |
 |
|