Rasma Sproģe:

Mans vecaistēvs Delle bija viens no 1905. gada Kuldīgas grupas tiem vadošajiem. Viņš te Padures mežā tika nošauts, vedot it kā uz Ventspili tiesāt 1905. gada vadoņus. Padures mežmalā viņiem lika izkāpt no zirga, ar zirgiem viņus veda tanī laikā. Viņi tā kā nav gribējuši, jo sapratuši, ka bēgot tiktu nošauti. Viņi neklausīja, nekāpa laukā no tiem ratiem un negāja tai mežā. Aculiecinieki, kas bija tuvumā un bija gadījušies redzēt, teica, ka mans vecaistēvs bija ieķēries tai ratu malā un viņam ar šautenes laidenu tika dauzītas rokas, lai viņš bēg, lai viņš iet mežā, bet viņš tomēr nav klausījis. Un tad viņi ir nošauti.

Vēl padomju gados 1905. gada tos sevišķi tā godāja un cienīja, lai gan es domāju, ka arī tagad viņus vajadzētu tāpat godāt, jo toreiz viņi jau necīnījās par Padomju Savienību, bet par visam citiem mērķiem. Viņam uzcēla piemiņas akmeni, tur aiz Padures kapiem, tur pa kreisi mežā, tai vietā, kur viņu nošāva. Tur bija tāds Jānis Delle – mans vecaistēvs. Tas bija kādā 1906.-1907. gadā. Pēc tam, kad tas viss beidzās, viņus ķēra rokā un atpazina. Tur vairāki bija, vēlāk viņus atļāva pārglabāt te, vecos Annas kapos, maliņā. Visi nonāvētie ir kopīgā kapā.

Tēvs palika tāds puika – viņam bija kādi 15 gadi. Un kaut kāds otrs arī, kam tēvs bija nošauts, aizbēga uz Ameriku, bet tas bija drusciņ vecāks. Aizbēga uz Ameriku un tad viņš no Amerikas atraksta manam tēvam, nu tam puikam. Tas tāds puika atraksta, lai brauc uz Ameriku, lai viņš mēģina tikt un tad tur iekārtosies un tā. Nu tagad, kā tiks. Ne viņam līdzekļu, ne viņam kas! Viņš aizgāja uz Liepāju, tāds pusaudzis, tad jau kādi 16 gadi, un sāka tur ostā strādāt. Ostā par krāvēju un šur tur, kamēr viņš tika uz kuģa. Un toreiz veda ļoti daudz labību caur Liepājas ostu uz Ameriku un uz visādām pasaules valstīm. Un viņš tagad mēģinās kaut kā nebūt uz tiem kuģiem tikt līdz Amerikai – tādā veidā bija viņam tā doma. Un tā uz tiem kuģiem nobrauca te pa visām pasaules ostām, te pa Liverpūli un pa dažādām Francijas ostām, pa Ameriku, un pa dažādām vietām, kur viņi ir braukuši un kā viņam ir gājis jūrnieka gaitas. Un tagad 1914. gadā, kad sākās karš, tieši viņa kuģis bijis Liepājas ostā, un Amerikā viņš vēl nebija ticis un nevarēja izbēgt. Un tā viņu no ostas ārā vairs nelaida, tā viņš palika Latvijā. Kā saka, gadījuma pēc viņš netika uz to. Tā viņš palika Latvijā.

Intervija ierakstīta 2003. Kuldīgā
Intervēja: Māra Zirnīte, Ieva Garda
E-grāmatai sagatavoja: Maija Krūmiņa