 |
|
       |
Mēs bijām pieci bērni ģimenē. Vecākā māsa bija Zelma un tad brālis Visvaldis, tad es, tad māsa Biruta un mazākā māšele Velta. Vecāki bija, tēvs un māte. Tēvs bija savulaik Brīvības cīņās piedalījies un viņam iedalīja muižas zemi, jaunsaimniecību. Tā tur tika celtas ēkas, nu kā jau tajā reizē bija. Visi būvējās, visi cēlās... Arī kaimiņos tur vienmēr kaut kas tika celts un būvēts un samērā īsā laikā jau bija jaunsaimniecības viena pēc otras. Esmu dzimusi 1924. gadā, 21. septembrī. Tad, kad es jau atceros, tad jau mums bija viss jau sacelts un sabūvēts. Tā kā tas viss sākās ap 20. gadu apmērām. Tad ļoti īsā laikā kaimiņos visur mājas saceltas bija un viss būvējās, gāja dzīve uz priekšu. Esmu dzimusi Basu pagastā, tas ir tagad Gudenieku pagasts – apvienoja. Tas ir Suitu novadā. Tur bija tāda Biržu muiža. Tagad Biržu muižas tajā ēkā ir pamatskola – Basas pamatskola. Ļoti tuvu tai bija mūsu muižas zeme, jau iekopti muižas lauki. Zemes sadalīšana bija izlozes ceļā. Tur salasījās, teiksim, desmit gabali tie, kam nu pienācās tā zeme, un tad tos gabaliņus izlozēja. Kāds nu kuram krita, lai nebūtu tur vēlāk strīdi, ka, lūk, tur, kāda draugu būšana. Izlozēja zemi, kāds nu kuram gabals bija, tā strādāja. Zemes platība bija tikai 16 ha, maziņš gabaliņš, kaimiņi tuvu. Sētā bija aka. Mēs tās lielās saimniecības saucām par vecsaimniecībām, kas bija agrāk jau, vēl barona laikos, kas bija iepirkuši zemes un tiem bija pa 40, 50 ha, tādas lielas saimniecības. Apkārt tam muižas centram bija tā saucamās jaunsaimniecības – tā muižas zeme, ko sadalīja. Vēl tāda sadzīves aina, arī ļoti laikam sena, jo es laikam tā vēl īsti līdz galdam nesniedzos. Es biju aizgājusi līdzi mammai pie kaimiņiem. Tie bija tādi bagātāki cilvēki, un pieaugušie tur nu ciemojās. Un es ieraugu, uz galda apelsīns stāv, liels tāds auglis, jo es nekad nebiju redzējusi apelsīnu. Es tā pastiepos pāri galdam, jo biju ļoti maziņa. Es biju kā piesieta pie tā apelsīna, jo nebija kas tāds redzēts, jo mēs jau nabadzīgi dzīvojām, pieci bērni ģimenē, un toreiz jau vispār dienvidu augļi – tas jau bija samērā retums, pilsēta tālu. Tā bija Zīdkalna māja, tur tā Jansonu ģimene dzīvoja. Bija laikam drusciņ labāk situēti. Un tad nu man beigās to apelsīnu iedeva, ja nu es tik kāri uz to lūkojos, ar lielu ziņkāri. Tas bija pirmais apelsīns manā mūžā. Tā man vēl tāda bērnības atmiņa. Tad vēl man tur tādas sīkas atmiņas, kad es jau sāku tās lauku bērnu gana gaitas. Kā saka, vecākie bērni iet ganos, tad nāk mazākie, mazākie, mazākie. Tur tās ganu gaitas nāk tā pakāpeniski, jo lielie bērni sāk jau palīdzēt māju darbos, kaut ko jau uz lauka palīdz vai mammai tur pa dārzu. Un tad atkal tas mazākais, tas nākošais, iet atkal ganos. Mēs ganos gājām pa diviem, jo mēs bijām daudz bērnu. Tad tās sešas govis, kas bija, kamēr saganīja pa diviem, nebija tik garlaicīgi. Nu ganu gaitas jau interesantas ir. Turpat kaimiņu bērni gana, tad salaiž tās govis kopā. Mums bija tāda ozolu birzīte, veci ozoli tur auga. Mēs tur tā spēlējamies – viens ozols tēvs, viens ozols māte un viens ozols ir krustmāte. Un tad iet pie krustmātes ciemā un tad aiziet pie tā ozola pasēž. Mums bija tur kaut kādas sarunas, darīšanas – tas izlikās viss tik interesanti. Katram kokam bija sava nozīme. Tā jau būtu garlaicīgi, ko visu dienu darīsi. Vēlāk, kad jau paauga lielāks, ņēma kādu grāmatu līdzi ganos, bet kad jau maziņi, maziņi... Kaimiņu bērni bija tāda paša vecuma. Kādreiz mēs jau saplēsāmies, tad skrien katrs uz savām mājām raudādams sūdzēties, bet mani vecāki nekad strīdos neiejaucās. Teica, ka nu nevar tā, kā kaimiņi saiet naidā dēļ bērnu strīdiem, tad jau iznāks ar kaimiņiem naidoties, tieciet paši galā. Ja nevar satikt, tad nevajag satikties un nevajag kopā spēlēties un cauri! Tētis bija samērā stingrs, diezgan tāds mazrunīgs. Stingrs vīrs. Mamma kā jau mamma, visas jau ir mīļas un labas. Vecamtēvam bija tāda bārda un pīpe, tāda līka, ar tādu cibuku saucamo. Viņš vienmēr to pīpi... Tad, kad es atminos viņu, tad viņš jau bija tā, ka viņš jau vairs nestrādāja savu zemi. Viņš, kā saka, bija vecuma maizē. Viņam bija istaba, virtuve ar veco māti, un otrais mājas gals bija dēlam atdots. Un dēlam bija sava ģimene un tie tur saimniekoja. Vecais tēvs tad vienmēr tai gultā tā gulšņāja. Viņš ļoti mīlēja piedalīties Sarkanā Krusta loterijā. Tad viņš abonēja avīzes centīgi un tad vienmēr sekoja tām. Tur bija tādas slejas, kur tie Sarkanā Krusta laimesti un tie numuri. Tur bija kaut kāda zināma sistēma – pirmā kārta, otrā kārta tur tām loterijām. Tad tur zināma naudas summa vienmēr bija jāaizsūta, to loteriju jānopērk un tad sekoja tām izlozēm. Nelaime bija tā, ka viņš tur bija kādreiz bija vinnējis kaut kādu nelielāku naudas summu un tas nu bija tā kā stimuls, tā kā narkotikas, tad viņš pilnīgi tā kā apsēsts uz to! Ka, lūk, viņam bija kāds pareģojis, kaut kāda tur burve vai ragana, ka viņam liels vinnests būs, ka viņš kaut ko lielu vinnēs savā mūžā. Un viņš uz tās raganas pareģojuma tagad nu tās lozes tik pērk un pērk, un vecāmāte mūžīgi dusmojās, kad atkal tur taču tomēr vairāki lati aiziet pa to nākošo. Bet vienmēr viņam bija loterijas biļetes... Mēs jau bieži gājām arī pie vecāsmātes, tur bija kādi divi kilometri no mūsu mājām, no tās jaunsaimniecības, kur mēs dzīvojām. Gājām bieži pie vecās mammas ciemā, jo mums augļu dārzs bija jauns, ābelītes bija iestādītas, bet vēl neražoja, nu kā jau jaunā saimniecībā. Vecmāmiņai tur bija dārzs jau, vecs tāds, ražojošs. Mēs gaidījām, kad būs ābolu laiks. Tad bija tāda bumbierābele, tur šausmīgi garšīgi āboli. Vecmāmiņa vienmēr bija iebāzusi te zem spilvena, tur tai stūrītī tai gultā, kaut kādu tur ābolu – tādu mīkstāku. Atnāk mazi bērni, tad viņa vienmēr tā pačubina tā to roku, izvelk. Ah, tas bija tāds gardums – ābols! Jā, vecmāmiņa man atgādina kaut kā to seno laiku kukažiņu, kad viņa tā nāca tur pa to celiņu tā. Viņai bija jānāk garām, tur bija pasts un veikals, tā saucamais, Basu krogs, par krogu saucām. Tad vienmēr iegriezās krogā, nopērk kaut kādus tur saldumiņus bērniem un tad nāk pie saviem mazbērniem. Nāk vecmāmiņa, tādi gari lindraki, tādi gandrīz līdz zemei un tas baltais lakatiņš un tā... arī iesiets baltā lakatiņā, tā uz četriem stūriem, tā stūrīši kopā. Tur vienmēr ir kāds ābols, kaut kāds saldumiņš, kaut kāds nebūt sīkumiņš. Kā mēs to vecmāmiņu...! Nāk atkal, baltais lakatiņš, nāk pa celiņu šurp. Tā mēs gaidījām vecmāmiņu. Tā bija tāda mums mīļa vecmāmiņa, nu īsta kukažiņa! Viņa bieži apciemoja. Saimniecība pašiem nebija, viņa ar veco tēvu jau bija savā vecuma maizē un tad viņa bieži nāca, jo mēs viņai bijām tur vienīgie mazbērni mūsu ģimenē, jo viņai tie pārējie bērni bija izklīduši kaut kur citur tā, kur nu katrs. Kad, teiksim, zināms vecums pienāk, tad, kā saka, saimnieks atdod saimniecības grožus vecākam dēlam vai znotam vai vecākajam, kam nu pienākas. To izlemj, kuram atdod. Kas nu ir tā gatavots saimnieka amatam no tiem bērniem, kurš ir gatavots, tas jau tā tiek jau... Mūsu jaunsaimniecība jau arī nebija algota darbaspēka. Es jau tā kādreiz apbrīnoju mammu, ka viņa ar saviem pieciem bērniem, taču tomēr ik pa trim gadiem atkal bērns, kā viņa tika galā ar saimniecību un ar lopiem, un ar dārziem. Tas ir apbrīnojami! Tas ir apbrīnojami, tās lauku sievietes, ko viņas dabūja gatavu! Bez apstājas, ne svētdiena, ne darba diena, ne svētki, nekas! Lūk, bars prasa ēst! Un mums jau bija diezgan tāda aktīva tā saimniekošana, jo tēvs bija tāds nu progresīvs, bija tāds diezgan aktīvs cilvēks. Viņš, piemēram, vienmēr lasīja lauksaimniecības žurnālus un vienmēr mākslīgos mēslus pētīja un gudroja, kas kam der. Augu seku ievēroja, kad jāsēj tas, kad jāsēj tas, kā lauki mainās. Viņš nesaimniekoja kā senos laikos, tā kā viņš vienmēr kaut ko jaunu atrada. Kā saka progresīvs tāds, dzīvoja savam laikam līdz. Darbojās tā saucamajā lauksaimniecības biedrībā, kas bija Latvijas laikā. Tas jau bija vēlāks laiks, tad jau nāca Ulmaņlaiki. Es atminos, ka viņš strādāja tādā statistikas pārvaldē, bet tas gan bija brīvprātīgs un bezmaksas darbs, jo viņam bija tādas lielas anketes, drukātas, ar visādiem jautājumiem. Tā bija tīrā statistika. Tās viņš tad atkal izpildīja. Daži cilvēki pagastā, kam to, nu kā saka, lūdza darīt un viņš piekrita. Viņš vāca ziņas, bet tas bija tīri tāds bezmaksas darbs. Tur par ražām, par izslaukumiem un par dažādiem notikumiem laukos un, teiksim, jautājumiem, uz kuriem viņam bija jāatbild. Tā viņš līdz pašam II pasaules karam tā darbojās tur. Lauksaimniecības biedrībai tur bija sava nodaļa uz vietas, bija arī sava priekšniecība. Viņiem bija, piemēram, iespēja savā biedrībā kaut kādas jaunas, teiksim, kartupeļu sēkla, kādu jaunu šķirni tur iegādāties no selekciju stacijām, vai tur kaut kādu jaunu miežu vai rudzu šķirni. Tur bija iespējas iegādāties. Viņiem bija savas sapulces. Tad bija tur, kā šķirnes lopus kaut kur dabūt, teiksim, šķirnes bullīti, lai uzlabotu ganāmpulku. Tā viņi darbojās tur. Intervija ierakstīta 2003. Kuldīgā |
 |
|