Sofija Dravniece:

1915. gadā vācieši jau aprīlī bija Liepājā, jeb pat ātrāk, kā jau tas karā ir. Man skolai (Rīgā) vajadzēja beigties ar visiem eksāmeniem jūnijā kā jau parasti, kā vidusskolas beidz, bet sakarā ar to, ka Liepājā jau bija vācieši, tad nu dikti baidījās, kā tur ar to Rīgu būs un kā tur viņi nāks uz priekšu, tad tie eksāmeni tika daudz ātrāk uzlikti. Skola bija saīsināta, ka 1. maijā ir jāizbeidz. Aprīlī jau bija eksāmeni. Tas bija ļoti grūti, jo katru dienu bija eksāmeni. Visos priekšmetos. Kad mums bija pēdējie eksāmeni, tad jau vācieši bija Talsos, pie Kuldīgas. Un tad nu bija tā, ka man vajadzēja no Rīgas tikt uz Dundagu. Un tad bija tā, ka šitie vilcieni vairs negāja, bija viens laiks tāds. Tūliņ pēc tā 1. maija, tūliņ tā maija sākuma dienās bija tā, ka vilcieni negāja. Un tad man bija jāpadzīvo tai Rīgā. Tad bija tāds satraukums liels, jo, ja es netieku uz mājām, man taču nekā nebija, ne kāda nauda būtu, nekas, ko es būtu iesācis. Tas tā man bija dikti bailīgi. Es jau nekā nevarēju uz mājām paziņot, telefona nebija, pasts arī negāja. Ja jau nebija tā satiksme ar Rīgu, tad jau pasts arī

Bet tad galu galā, kad tas vilciens sāka nākt uz Ventspili, tad es atbraucu uz Talsiem. Talsos te vēl dzīvoja tante – mammas māsa ar ģimenīti. Un tad onkulis mani veda uz mājām.

Tad es rakstīju onkulim Fricim Dravniekam uz Pēterburgu, kā mums te ir. Par visu to, kā ar karu. Arī par to, ka es beidzu skolu, par ko viņš vienmēr interesējās. Viņš neko nezināja, jo avīzēs nekas netika rakstīts, ka Kurzemē jau vācieši. Un viņš bija to lietu tā ņēmis ļoti nopietni. Bija tur sazinājies ar saviem pazīstamiem un tā bija nokārtojis, ka visa mūsu ģimene varētu braukt bēgļu gaitās.

Tad es dažas nedēļas biju mājās. Kamēr es tur aizrakstīju viņam, un atkal viņš atrakstīja. Vienmēr no pagasta valdes nāk ziņas, ka jābēg ir, ka jābēg, ka visiem jābēg, ka nav nekas vāciešiem jāatstāj. Un jānodedzina labība, arī. Tā kā rudzi, piemēram. Un lopi jānodod. Pagasts jau ziņoja saviem iedzīvotājiem ar apkārtrakstiem. Katru nedēļu bija viens apkārtraksts. Tie apkārtraksti gāja tā, vienu nedēļu vienam saimniekam, tad bija jāapstaigā viss tas novads, 10 – 15 cik nu kuram bija. Tad bija vieta, kur bija jāatstāj tas apkārtraksts. Tad tas to veco apkārtrakstu nogādāja uz pagasta valdi, un pagasta valde atkal viņam iedeva jauno. Tad viņiem bija atkal jāapnes apkārt visiem, jāpaziņo, visiem bija jāparakstās un atkal jānodod tur zināmam. Tā pēc kārtas gāja visapkārt. Tādas bija tās ziņas.

Tad tas bija tā pēc Jāņiem kaut kā, kad jau atkal vācieši bija virzījušies uz priekšu, tad jau tas onkulis man bija ziņojis tā, – es lai braucot pie viņa uz Pēterburgu, un tad viņš mani tur iekārtos, kā tur, tas paliks tai ziņā. Tad tēvam, mātei un tai mazai māsai, tām atkal būtu ceļš uz Ukrainu. Ukrainā viņam ir laba viena pazīstama, muižas īpašniece, kas pati vada savu muižu, lai tēvs atkal būtu viņai kā palīgs.

Ko tad nu darīt, tad nu taisījās. Tā taisīšanās bija dikti liela. Tad nu sarunājām, ka tēvs vedīs mani uz Talsiem, no Talsiem tad brauktu uz Stendi, tad nu uz to Rīgu, tālāk tur uz to Pterogradu. Vecāki un tie visi vēl palika mājās. Mēs braucām un pie Cīruļiem. Pie Cīruļiem satiekam vienu dundadznieku, vienu pazīstamu labu. Ar riteni viņš brauc no Talsiem. Tūlīt sākam runāt, viņš teica:

„Uz Talsiem jūs nebrauciet, tur jau ir vācieši.”

Un ko nu darīt, mēs esam pusceļā. Tad uz ātru roku, tā, var teikt, gandrīz minūtēs, mēs ar tēvu norēķinam. Tēvs zin, kā braukt uz Rīgu, tur no Dundagas, no Kužniekiem braukt ārā uz Tiņģeri. Tālāk uz Roju, tad gar jūrmalu uz Rīgu. Ka tādā ceļā braukt uz Rīgu. Un ar mani aizbrauktu no Cīruļiem uz Ārlavas baznīcu, no Ārlavas baznīcas gāja taisns ceļš tur taisni uz mūsu ciemu. Bet tas bija tāds īsts mājas ceļš, vietām slikts un vietām pa pļavām. Bet tā kā mēs aizbrauktu līdz tai baznīcai, es tur paliktu ar mantām, viņš brauktu taisno ceļu uz mājām, paņemtu tur visu, tā.

Tad vakarā, kad mēs bijām tur pie tiem Ārlavām, tad nu viņš brauca uz tām mājām, tur jau nakti bija. Es tur viena pati sēdēju grāvmalā ar mantām. Uz rīta pusi, kad sāk jau gaisma aust, tad viņš brauca no turienes. Tur bija divi rati ar četriem zirgiem, ar mantām, ar lopiem. Kādas trīs četras govis bija slaucamās, teļi bija. Es neatminu, vai aitas bija. Man liekās, ka tomēr bija aitas ar. Tad vēl bija divas meitas, nu tās bija kalpones. Tās tur brauca. Tad brauca vieni mūsu radinieki – Kronbergs, kas tur tai mazmājiņā dzīvoja. Vai tur vēl kāds bija, neatminu. Ar vārdu sakot, mēs bijām liels bars. Tad mēs braucām tur gar to jūrmalu. Protams, ar lopiem jau gāja lēni tā, ka vienu nakti mēs tur gulējām kaut kur kādā veidā. Kaut kā piestājām, un tur jau bija piestājuši daudzi cilvēki, gan dundadznieki, gan šādi un tādi, sveši. Tad es atminu, ka mums vēl bija tā, ka tur no mājam bija kas paķerts līdzi, kaut kas aizmirsts. Tad vēl tur nokāva vienu jēru, bet bija aizmirsta sāls mājās, tā kā sāls nebija. Bez sāls bija jāēd un tas bija tāds negaršīgs. Tā mēs braucām nākošo dienu.

Tad jau bija brauciens, rati pie ratiem, visādi. Jā, tur kāds bija apstājies. Lopi bija grāvjos atstāti, netikuši līdzi. Mantas atstātas grāvjos, turpat. Tie visi devās uz Rīgu, jo uz kurieni lai citur brauc. Tad sāka līt lietus, diezgan stipri lija, tad līdām zem ratiem, mantas salija.

Bet tur tai jūrmalā bija tā interesanti; bija viens gabals, lopiem kājas bija līkas, tie vairs negrib iet. Tā nu dzinām taisni pa liedagu, gar pašu jūras malu. Tad uzreiz viens teļš iet jūrā iekšā. Un citi viņam pakaļ. Un tik brien, brien arvien dziļāk un arvien tālāk. Tad bija lielas mokas, lai dabūtu viņus atkal ārā. Tā nu mēs dzinām tālāk, tad nu apstājās uz tām galvenajām ielavām, kur nu bija tā, nāk tie vietējie, nes maizi. Domā, ka mums nekas vairāk nav. Ziniet, tas tik sāpīgi, ka tā iedomājās, ka mums tāpat klētī palika, visur viss kas palika un tagad uz reizi tu esi kā ubags, tev piedāvā maizes kumosu. Bet mums jau maizes bija līdzi, tā nebija ka nebija. Un milti bija līdzi. Bet mamma, tāpat arī tētis saka:

„Mums maizi nevajag. Paldies, mums maizi nevajag.”

Lai atļaujot zirgiem dot. Zirgiem atļāvām dot. Bet nu uzreiz, lai mēs ejam zemeņu dārzā. Zemenes pašreiz ir gatavas. Viņiem tā kā tā vairs nevajadzēšot, viņi nekur nevarēšot likt, lai ejam. Tad tur mēs gājām, saēdāmies zemenes. Mamma palika ratos, tētis nenāca līdz. Mēs tie jaunie gājām. Drusciņ salasījām, aiznesām tiem. Tas jau bija starp Lielupi un starp Sloku. Tad nu braucām tālāk.

Mēs sākām vieni no tās Ārlavas baznīcas, bet mums jau šur un tur pievienojās. No katra ceļa nāk ārā un pievienojās. Nu, kur tik ceļš iznāk ārā uz ceļa. Un interesanti, ka brauc viens vīrs ar vienzirga ratiem un viņam ir zārks tais ratos. Neko citu viņam tā neredzēja. Bet zārks bija.

Tā nu aizbraucām uz to Rīgu. Rīgā tur mums atkal bija radi Kalnciema ielā. Viņiem bija veikals, un tai mājai bija tāds liels pagalms. Un tas pagalms jau bija pilns, kad mēs tur aizbraucām, ar ratiem ar zirgiem, ar pazīstamiem, radiem, kas bija braukuši. Mēs tur dažas dienas padzīvojām, tas bija tikai tā kā pagaidām piemesties. Tur jau nevarēja dzīvot. Ne viņiem dzīvoklis tāds, ne viņiem kas bija. Daudz mēs tur bijām tie ciemiņi. Tad vecāki bija dabūjuši zināt tādu vietu, kur skaitījās Rīgas nomale. Tad aizgāja uz turieni ar tiem lopiem, jo tur esot pļavas, kur varētu dažas dienas tos lopus paganīt. Bet tad viņi ir jānodod kara vajadzībām, ar vārdu sakot tā.

Tad no Rīgas es brauktu uz to Pēterburgu un viņi atkal uz Ukrainu. Nu ja, nu tad tā bija. Vēlāk viņi bija nodevuši savus lopus, viņi bija braukuši un tad jau, kad viņi bija tur galā, tad viņi rakstīja uz Pēterburgu pie tā onkuļa.

Tad nu bija tas brauciens. Tas vilciens vispārīgi bija pilns stāvgrūdām, pilns ar tiem bēgļiem, kas brauca uz Krieviju. Tad tā mēs braucām, laikam divas dienas no Rīgas uz Petrogradu. Tad iebraucām Petrogradā Varšavas stacijā.

Tie manējie pa vasaru nedzīvoja Petrogradā. Bija tāds ciemats, Petrogradas Helsinki, jūrmalā. Netālu var redzēt Somu jūras līci. Onkuļa sievas tēvam tur bija vasarnīca. Viņi tai vasarnīcā dzīvoja pa to vasaru.

Tā nu cauri ar zirgu braucu cauri visai Petrogradai, no tās Varšavas stacijas līdz tai Primorskij, tur nu pārkāpu un tad nu braucu. Tur bija tā pāris stundas, nebija tālu, un tad tur vēl tā stacija. Tur nu es izkāpu ārā, tur bija manas mantas arī. Stacijā varēja dabūt vienu vedēju, tas ar maziem ratiem aizveda man līdz vasarnīcai. Tur tos visus citus es nepazinu, man tikai tas onkulis bija pazīstams, tur tante un visi tie viņas radi, tie bija visi man sveši. Tur bija onkulis ar sievu, bērniem, tad bija tā sievas māte un sievas māsa, un sievas brālis. Tie visi tur dzīvoja. Tā vasarnīca bija divstāvu ēka, diezgan liela, tā kā viņiem apakšā dzīvoja viena cita ģimene. Nu un tad tur es dzīvoju. Viņi visi bija ļoti inteliģenti, un tas man arī ļoti daudz palīdzēja. Es savā ziņā mācībā biju.

Redziet, kad nu bija tā pieradis, tad sāku es meklēt vietu, jo es biju beigusi komercskolu, tad man vajadzēja kādā birojā. Un tur mans krustēvs varēja daudz palīdzēt, jo viņš strādāja par skolotāju tai komercskolā, kuru uzturēja bagātie Pēterburgas tirgotāji. Un tad viņš bija neklātienē pa vakariem mācījis augstākos komerckursos. Tad viņam bija pazīstami no dažādām aprindām, tad viņš varēja aprunāties vienā otrā vietā. Bet tad jau bija tā lieta tāda, ka bija jau tie, kas bija ātrāk atbraukuši, tie jau nu visu jau bija aizņēmuši, vietas. Tad galu galā vieni pazīstami, kas strādāja apdrošināšanas biedrībā, tur bija vairākas apdrošināšanas biedrības, tad es tur tiku iekšā. Tā bija ļoti liela ēka 7 stāvu ēka, tā biedrība vien tur bija. Dažādas tās nodaļas. Es tur tiku iekšā, man statistikas nodaļā iedalīja. Tur tad mani nodeva, tāds muļķa meitēns neko nezināju. Es vienai dāmai biju nodota kā mācekle, un viņa mani skoloja. Tad tur bija jāraksta statistikas kartītes. Tas bija pavisam viegli. Pirmā algā man bija 25 rubļi mēnesī. Bet tad es diezgan ātri kāpu augšā, uz augšu, tad pēc dažiem mēnešiem man jau bija pielikts, tad jau man bija 30 rubļi, 35. Tad es biju dikti laimīga un priecīga.

Sākumā dzīvojām atkal tie paši visi vienā lielā dzīvoklī kopā – mana onkuļa ģimene, tas tantes brālis, māsa, mamma. Vispār tā saimniecības vedēja un tie citi atkal strādāja, tante un māsa skolās, pilsētas skolās. Brālis mācījās, onkulis tai savā skolā. Un tad taisni to pašu vasaru tantei tika piedāvāts vienā skolā būt par skolas direktori, tur viņai deva dzīvokli. Un tur tai dzīvoklī viņai atbrīvojās istabas, un tur nu viena maza istabiņa iznāca man. Tur es paliku. Viņi aizgāja projām, tikai viena ģimene – onkulis, tante, divi puikas mazi. Tad vēl bija viena ņaņa, kas pa tiem puikām pārzina. Un atkal viena kalpone, kas tur visu vārīja un visu darīja.

Es atkal paliku tur pie tiem Hakolovskiem, viņiem tā mamma bija saimniecības vadītāja un tie visi strādāja, tad viņiem bija viena kalpone. Tā kā es biju nabaga un man tik daudz nebija, tad onkulis, tas par mani maksāja. Par visu, cik viņš tur maksāja, es tagad nezinu. Viņš vienkārši negribēja par to dzirdēt neko.

Petrogradā tās baltās naktis, tās bija jaukas. Vienu otru nakti gāju staigāt. Staigāju pa to Petrogradu, braucu, salas bija. Gāja kuģītis uz turieni. Staigāja pa tām salām, tur bija tādas nelielas salas, apaugušas, uzkoptas. Iedzīvotāji gandrīz tikpat kā nemaz nebija. Tikai kādi reti, apkopēji. Ļoti jauki bija. Nu, ja, bet nu tas ir tā.

Darbā bija tā, ka man tur patika un tā, bet galu galā tā alga bija ļoti maza. Tad man viena no tām draudzenēm, žīdiete, kas tur arī strādāja un ar ko mēs ļoti labi satikām – viņa tika uzaicināta uz vienu citu tādu kooperatīvu par zinātāju šinīs apdrošināšanas lietās. Viņa aizgāja projām. Un pēc kāda laika viņa man zvana, ka viņa atkal ejot no turienes projām uz labāku vietu. Tā bija tāda Petrogradas guberņas kooperatīvu savienība – tur ir lauksaimniecība un tur ir viss kas apdrošināts, preces, arī tā. Tas viss ar visām tām, tur taču tirgojās, tas viss ir, kā tagad saka, bizness. Tur viņa bija par apdrošinātāju. Viņa viena pati tur strādāja tajā apdrošināšanā. Viņa grib iet projām, bet viņu neatlaiž, jo nav cits vietā. Viņai cits jādabon vietā, neviens cits neņēmās, tad viņa griezās pie manīm. Un tur man daudz lielāka alga ir, tad es pārgāju uz turieni. Tur bija interesanti tai ziņā, ka tur nebija jāraksta tās kartītes, bet tur jau nāca zemnieki, visādi cilvēki, kas apdrošinājās. Tur es visu to rakstīju, ko apdrošina, par cik, tas viss bija uz manas galvas. Un tas man bija daudz interesantāk, tur jau ar tiem cilvēkiem vairāk. Tad man par to visu bija jāzin, man bija jāizraksta čeki, ko viņi iemaksā par šito apdrošināšanas naudu kasē. Ar naudu man nebija nekāda darīšanas. Bet bija tā, ka tā kooperatīvu savienība – ne tik viņi pārdeva, bet viņi iepirka dažādus lauksaimniecības ražojumus, un arī iepirka dažādus produktus, un arī pārdeva. Tad to, ko pārdeva, tas viss saplūda kopā centrā. To tad pa daļai mums izdalīja. Tas bija tas lielais bada laiks, kad nebija maizes, kad deva maizi astotdaļu mārciņas uz cilvēku dienā. Ziniet, cik tas ir, tāds mazs gabaliņš! Bija tā, ka aiznes mājās šito uz divām dienām, tad uzreiz apēd. Neko tā nevarēja darīt, jo tie maišelnieki brauca uz laukiem, kā tik nu katrs varēja. Sevišķi grūti bija onkulim un tantei ar tiem bērniem, maziem bērniem taču kaut ko vajag. Daudz kas bija ko saņēmām uz sevi, piemēram, cukuru. Tas bija jādod bērniem. Bet tad man bija tāds liels palīgs, ka šo un to dabūja. Tad dabon kādu mārciņu miltus, nes uz mājām, tas taču liela lieta. Putraimus kaut ko dabū, atkal gaļu, taukus. Vienreiz bija tā, ka es dabūju veselu cūkas plecu, jūs variet iedomāties kāds ieguvums. Mums vienkārši deva, ne jau pa velti, bet par pašizmaksu. Un tā to visu nesa uz mājām.

Lai jūs to zinātu, lai varētu kaut cik saprast, kādā nozīme bija maizei. Tāds izsalcis tu sēdies pie galda, izsalcis tu celies augšā, izsalcis tu dzīvo tālāk – tā tu dzīvo. Tā maize, vai tad tas ir ko skaitīties, šitāds mazs gabaliņš! Tā vecā mamma bija laba saimniece, tad tā piemēram, kartupeļu mizas sakaltē, sasmalcina, kaut ko pieliek klāt un tad izcep tādas ļepjoškas. Atkal kafijas biezumi, un tā šo un to šitā.

Un vienreiz bija tā. Es dzīvoju netālu no Nikolaja stacijas. Tā ir tā stacija, kas nāk no Maskavas. Es tur netālu dzīvoju. Tur es eju pie tās stacijas, kur piestāj braucamie, satiksmes līdzekļi. Tur taisni tas centrs ir, no turienes iet uz visām pusēm. Es aizeju, gaidu savu tramvaju. Nāk viena sieva, nāk no Maskavas stacijas. Viņa tikko atbraukusi un sāk man prasīt, kur tur jābūt. Tad es viņai stāstu. Un viņai, kā jau saimnieka sievai, lakats uz galvu, jaka mugurā, kurvītis uz roku. Es viņai esmu izstāstījusi un tā, un es sāku:

„Tur nāk jūsu tramvajs, jums jākāpj iekšā.”

Nu tas tramvajs nāk klāt, un, kamēr tur tie ļaudis un viņa tur ar iet, tad viņa grābj tai kurvī iekšā un ar roku man šitā – iedod man tādu kumosu maizes, pilnīgi izlauzts ārā no tā kukuļa. Tad iedod un man tāds kumoss maizes ir. Un pati iekāpj iekšā un aizbrauc. Cik es biju laimīga par šito kumosu maizes, ka jūs to varētu saprast! Ka man tagad ko vajag dabūt, lai es būtu tik laimīga, kā toreiz par to maizi! Saspiests, tāds saspaidīts. Es tagad nemaz nevarētu ēst tādu. Rupjā maize ar kartupeļiem sacepta. Tā bija. Tas viss bija bada laikos. Fui, veikali tukši! Kam jau liela nauda bija, tie jau bija paņēmuši to. Tad vēlāk parādījās gaļa, tāda smuka, bet kas tā pa gaļu – zirga gaļa. Kas tad zirga gaļa, cik viņa bija garšīga. Vai! Tā kā varēja noēsties.

Un tad man tur ļoti patika, tur bija labi kolēģi. Nebija tādi kundziski, bija biedriski. Man patika tur. Tas jau nāca 1918. gada, bija jau Latvija nodibināta, bija jau satiksme ar Latviju, varēja jau braukt. Tad brauca ļoti daudz latviešu mājās. Un es ar taisījos braukt, bet man vajadzēja visu nokārtot. Tad es tur atteicos, jo vajadzēja dabūt vietnieku, nodot darbu. Kamēr es ar to kavējos, tikmēr viss bija cauri un nebija atkal ešelonu. Nebija vairs atļauja braukt. Bija jāpaliek, bet man vairāk tur vietas nebija. Tad tā tantes māsa mani ieskapēja vienā skolā vietu. Bet tā skola bija, kā nu lai sauc, kur mācīja sieviešu rokdarbus. Bija tādas lielākas meitenes, tad nu bija tāda mācība, drēbju vēsture, man to. Ko es zinu no drēbju vēstures! Tad es gāju tai publiskajā bibliotēkā un meklēju pa grāmatām, pa žurnāliem par to. Tad es tur drusciņ dabūju pastrādāt. Tad es tā dažus mēnešus līdz Ziemassvētkiem. Tas bija 1918. gada rudenī un 1919. gada sākumā. Tad atbrauca viena latviete, viņa dzīvoja uz laukiem, šitais dzelzceļš, kas iet no Petrogradas uz Pleskavu, caur Pleskavu uz Narvu, uz Igauniju, uz Valku uz Rīgu. Tā stacija bija Mogutova, tā bija priekšpēdējā stacija Krievijā, tad bija robeža. Tas bija taisni pie Pleskavas. Un tur netālu no Mogutovas stacijas bija lauku skola, tur strādāja tai meitenei, kas tur atbrauca, tēvs. Tur bija stiklu fabrikai tur tā skola. Ne pašā tajā fabrikā, bet kādu kilometru attālumā. Tur tai skolā māca tas skolotājs pirmai un otrai klasei. Bet nav skolotājas, kas māca trešai un ceturtai klasei. Un viņa atbrauca pie manīm, vai es negribētu. Bet man jau bija tā, ka man jau sen bija visi tie papīri, tie man bija apnikuši, nepatika tā. Ar visām tām apdrošināšanām bija diezgan interesanti, bet tomēr man bija tā, ka man ļoti gribējās pa skolotāju. Bet man jau tā izglītība nebija, man jau bija citāda. Bet tur neviens man neprasīja manu izglītību, tikai uzrādīt apliecība, ka es esmu beigusi komercskolu – tā skaitās vidējā izglītība. Tātad es varu iet. Es laimīga, jo tajā skolā, kur es biju, man nepatika tāpēc, ka es jutos, ka man tur par daudz grūti. Es biju ar savu darbu neapmierināta, tā kā es tad tur aizgāju. Tur man patika.

Tur bija tas skolotājs, tas katru rītu gāja to kilometru uz to pašu fabriku. Tur tai fabrikas centrā bija klase, kur viņš mācīja pirmo un otro klasi. Bet īstā skolas ēka bija tā, kur viņi dzīvoja. Tur nu tagad turētu to klasi tiem vecākajiem. Un tur tagad man būs tā. Tad mēs dzīvojām vienā istabā, tur bija tas skolotājs, tur viņš gulēja, tur bija viņa māsa, kas vadīja saimniecību. Viņam sieva bija mirusi, tā nebija. Jeb tā bija palikusi Latvijā, nezinu kā tas bija. Aizmirsies ir. Tur bija viņa meita, kas ar bija atbraukusi, kas mani salīga. Tā mēs tur dzīvojām. Viņam bija zināma saimniecība – kaziņas slauca, bija kāda vista, gailis, maizi varēja dabūt atkal, bija zemnieki apkārt. Aizgāju tur, man tur patika. Tur jau bija lielāki bērni, tur jau varēja ar viņiem šo un to.

Mans onkulis palika Petrogradā. Viņiem jau darbs bija. Bet onkulis jau taisījās, viņš jau gribēja braukt uz Latviju. Bet, redziet, to viņa skolu (tā bija augstākā komercskola) vadīja viņa draugs latvietis. Viņš bija sapulcinājis vairākus tos latviešus, tā kā tur bija daudz latviešu skolotāju. Tur bija onkulis, tur tante ar kaut ko mācīja. Tā kā viņi nu tur palika. Tāpat palika tur tā māsa un vecā mamma, tas brālis.

Tad no jaungada līdz mācības beigām es tur nostrādāju, tad sākās tas uzbrukums – baltie ar sarkanajiem Pitālovā. Tur jau nebija tāda kara līnija vai tā – tur viņi tā maisījās. Mums lielceļš gāja garām gar skolu, tur tā braukāja un jādelēja – vienu dienu baltie, otrā dienā sarkanie, tad atkal viens par otru jautā. Bet neviens nenāca iekšā, ne laupīt, ne tā kaut kā, bet tikai tā garām. Redziet, tik ilgi var būt labi, bet var būt arī slikti.

Un tad tas skolotājs nomira ar gripu. Tas bija aprīļa vidus 1919. gadā. Tad mēs palikām tikai tā, ka tā vecā tante un meita bija. Ne vienam, ne otram nekāda darba nebija, ko viņi tur varēja dzīvot. Un viņi taisās tik uz mājām. Nu ir atkal tā, ka esot vaļā, ka var braukt taisni uz Pleskavu, no Pleskavu caur Igauniju uz Valku un Rīgu. Ko tad es viena pati palikšu, es taisos līdzi. Viņiem jābrauc līdz Ventspilij, viņi rēķina tā, ka līdz Rīgai un tad tur kuģītis iet, atkal pa jūru uz Ventspili. Man jau uz Ventspili nav braukšana. Jo toreiz jau dzelzceļš nebija, es atkal nevarēs tikt. Tur ir vēl tālāk līdz Dundagai, nekā līdz Talsiem. Tas tā, vēl nekāda lielā gudrošana nebija. Domāja tā, ja jau tiks līdz Rīgai, tad jau tikpat kā mājās. Tāda tā doma bija toreiz.

Tā mēs dabūjām vienu zirdzinieku, kas mūs aizveda līdz Pleskavai. No Mogutovas līdz turienei bija 40 kilometri, to mēs aizbraucām ar zirgu. Tā nu tur mūs atstāja Pleskavas stacijā. Jāgaida, kad būs vilciens. Bet vienmēr jāiet ir uz Pleskavu katru dienu uzzināt, vai kāds vilciens būs kas ies. Nebija jau noteikta dzelzceļa satiksme. Vajadzēja uzzināt, vai kāds vilciens iet uz Igauniju vai ne. Tad mēs ejam, nav un nav. Bet uzreiz tāda ziņa, ka pēdējais balto vilciens. Mēs jau bijām baltie pēc savas pārliecības, tie sarkanie tā nepatika. Ka nu tie sarkanie nāks tagad. Tas vilciens, kas nāks, tas būs sarkanais. Un sarkanais vairāk tālāk nelaidīs nevienu. Tā kā ar pēdējo balto vilcienu tik varēja. Bet izrādās, ka tas ir tikai karaspēka vilciens – tie ir igauņi, kas brauc projām. Tad nāk tikai sarkanie, tad ir palikšana.

Mēs skrējām. Jauna meitiņa, iedomājaties, skrien no viena vagona pie otra, tur visur ir karavīri, igauņi:

„Berite nas saboj!”

Viņi jau nevar nemaz tā ņemt. Bet vienā vagonā mums nāk tādi laipni līdzi pēc mantām, stiepj projām savā vagonā. Izrādās, tas ir kantoris viņiem, tie ir kantora darbinieki. Tie mūs uzņēma kā ciemiņus un paklāj tur stūrī gulēt. Tā mēs to nakti aizbraucām pāri tai robežai līdz Pečoriem. Tur apstājās, tālāk vairs neies. Nu mums jākrāmējas ārā. Bet nu šie puiši visi ir tik laipni, kas skrien apkārt kaut ko uzzināt, prašņāt. Drīz vien jauna ziņa, ka būs jauns vilciens un ar to varēs aizbraukt līdz Valkai. Tad tā iznāca, tad aizbraucām līdz Rīgai.

Rīga ir pilna. Toreiz jau bija tā vecā Rīgas stacija, bija Rīga I un II. Pirmā bija, kas uz Vidzemi iet, otrā, kas nāk uz Kurzemi. Tagad jau otrā nemaz navaid vairāk. Tur tā stacija liela, liela, vietām bija jumts, vietām nebija, pilns ar bēgļiem, ar mantām ar vis kaut ko. Tad mēs tur novietojamies, tur atkal vairākas dienas bija. Tad jau bijām tikai trīs – tam skolotājam māsa, meita un es. Mums tās mantas jau bija diezgan daudz.  

Nu, redziet, tad mēs tur gulējām. Un nu izrādās – ir bermontiešu uzbrukums. Bermontieši jau Jelgavā, un nu vairs no Rīgas uz Ventspili neiet neviens vilciens. Un tur vairāk tālāk nevar tikt. Nu mēs guļam Rīgā stacijā, gaidījām, kad būs laimīga diena, kad ies atkal. Tad mums atkal piesitās viens jauns latvietis, kareivis, tam bija apsieta galva. Tas jau bija no kara nācis. Viņš tagad skaitās slimnīcā, bet viņš katru dienu nāca uz staciju. Vai viņš tur ko gaidīja vai kā, to es vairs neatminu. Viņš mums piesitās. Viņš sāk ar mums tur runāties. Mēs bijām jaunas meitas abas divas. Viņš atkal staigā apkārt un uzzina par to. Vienu dienu viņš atnāk atpakaļ, ir uzzinājis, ka no Rīgas iet kuģītis uz Ventspili. Tie nu brauks un es viena pati palikšu. Es braukšu līdzi! Es domāju, es līdz Rojai. Es zinu, ka tas Rojas mazbānītis iet garām gar mana onkuļa mājām. Tās mājas bija Lubē, bet tur bija jāiet ne gar pašam mājām, bet kādi trīs kilometri tālāk. Bet, redziet, man taču tur visi sveši ļaudis un tā. Bet es ar kuģi braucu līdz Rojai. Toreiz jau nekāda osta nebija. Zvejnieki ar savām laivām bija kuģim pretī. Un tur, kas grib, tas kāpj ārā. Tā es izkāpu ārā un mani aizveda līdz jūrmalai. Un to nu es neatminu, kā es tiku līdz stacijai, kā tur tas viss bija. Tikai to es atminu, ka es gāju staigāt gar to jūrmalu, ka man ļoti patika tie akmeņi jūrā. Redziet tā, tad es aizbraucu līdz turienei, tad savu mantu nodevu uz dzelzceļu, lai man aizved līdz Lubes stacijai. Pati es braucu līdz Lubes stacijai. Tas tā notika otrā dienā, pa to nakti tad es biju tur Rojā. Tad biju pie radiem, tad jau bija tā kā labi. Bet izrādās tā, ka viņiem bija pašiem steidzīgi lauku darbi, tur labība bija jāved iekšā, jo tas jau bija rudens. Tā vasara jau tika tā nomuļļāta ar visiem šiem braucieniem, ar visiem tiem baltajiem, sarkanajiem.

Tad es tā teicu, lai viss tā paliek, ka es iešu kājām. Bet tur 12 kilometri līdz mūsu mājām. Mani nelaida. Tā mani nelaida, mani vienu gabalu paveda tomēr ar zirgu. Mantu man nebija daudz. Galvenās mantas man palika Lubes stacijā. Tad es aizgāju kājām, pa pļavām. Aizgāju uz mājām.

Mājās ar bija interesanti. Nāk pa taciņu uz kaimiņu mājām ārā, un tur kaimiņu mājās, pie durvīm stāv sievas, turpat ir kapi, aiz kapiem ir mūsu lauks. Un laukā mana māsa ņem kartupeļus.

Intervija ierakstīta 4.10.1993., Talsos
Intervēja: Māra Zirnīte
E-grāmatai sagatavoja: Maija Krūmiņa