Klāra Bērziņa, NMV 1827

Klāra Bērziņa dzimusi 1923. gadā Taurkalnes pagastā, kur viņas tēvs saimniekoja jaunsaimniecībā „Mazkrūmiņi”. Jau no agras bērnības arī visi bērni tika iesaistīti lauksaimniecības darbos, lai ģimene spētu nomaksāt aizņēmumu bankā. Tomēr autore šo darbu atceras ar prieku un gandarījumu.

Saimniecībā tika sagaidīta krievu un vācu ienākšana. Pēc kara autores ģimene atbalstīja vietējos mežabrāļus. Arī viņa pati aktīvi iesaistījās – galvenokārt palīdzot mežabrāļiem sagādāt jaunas pases. Par šo palīdzību 1949. gada 29. aprīlī tika apcietināta. Tālāk autores ceļš gāja caur  cietumu Taurkalnē, pēc tam Rīgas Centrālcietumu, kur tika piedzīvotas vairākkārtējas čekas pratinšanas. Tur arī tika nolasīts spriedums par bandītisma atbalstīšanu un sods – izsūtīšana uz Sibīriju, Kengiras lēģeri. Lēģerī tika piedzīvota sacelšanās, tur arī 1955. gadā piedzima autores vienīgā meita. 1957. gadā autore varēja atgriezties Latvijā.

1. fragmentā autore poētiski un ar sajūsmu atceras laimīgo bērnību un jaunību, kas pavadīta tēva jaunsaimniecībā.

2. fragmentā vēstīts par izmaiņām un emocijām, ko izjuta lauku iedzīvotāji, Latvijā Otrā pasaules kara gados ienākot krieviem, pēc tam vāciešiem.

3. fragmentā sīkāk stāstīts par autores apcietināšanu, uzturēšanos Centrālcietumā, tālo ceļu uz Kengiras lēģeri un dzīvi tajā. Sevišķu interesi izraisa autores pieredzētā sacelšanās Kengiras lāģerī 1954. gadā.