 |
|
       |
Es saderinājos vidusskolas pēdējā klasē. Tad jau bija krievi ienākuši Un 6. Rīgas kājnieku pulks kā tāds neuzticams bija atsūtīts uz Kuldīgu. Un tajā bija mans brālēns, mans krusttēvs, un viņi bija netālu izvietoti, iepriekšējā vācu ģimnāzijā. Un tā nebija tālu no mūsu mājām, un tur viņi bija izvietoti – 6. Rīgas kājnieku pulks. Un nāca viens kaprālis kārtot tās saimnieciskās lietas uz pastu pie mammas. Viņa vienmēr tā teica: „Mans zaldātiņš…” Un tikmēr viņa runāja par to zaldātiņu, kamēr es arī sāku skatīties uz to zaldātiņu. Un tā mēs saderinājāmies. Un mūs jau Kuldīgā uzskatīja par tādu midzeni. Tā tante jau ļoti labi gatavoja ēst, viņai dzīvē nekā cita nebija. Viņai vienkārši bija talants uz to, tortes visādas un no vācu pavārgrāmatām viņa būra ārā nezin kādus brīnumus. Un viņa bija tiem virsniekiem tādu kā pansiju atvērusi. Tie bija labi paēduši, un viņai bija ārkārtīgi liela patika gatavot. Bet vienā rītā Staļinam bija acis izdurts bildē. Un mani arī tagad vienā rītā sauc uz čeku pratināt. Bet es patiešām vēl pat uz šo brīdi nezinu, kas tās acis izdūra. Un tajā reizē arī, protams, ka nezināju. Tas bija skolā, klasē. Un tā bija mana pirmā sastapšanās ar čeku. Nu tas pratinātājs bija krievs, bet ar to krievu valodu… To es tā īsti neprotu arī vēl tagad. Sarunu valodu es vēl kaut kā izburkšķu. Es tā saliku vārdus, kādus es zinu, un gramatiku lai paši liek klāt. Jo 1941. gadā jau krievs bija tikko ienācis un krievu valodu vēl tikai mācīja. Un mēs tajā skolā neko nesapratām, un tā mēs visu gadu mācījāmies alfabētu. Un tas skolotājs visu to ļoti labi saprata. Un tā bija liela kļūda, jo ienaidnieku valoda tiešām ir jāzina. Bet toreiz tādā milzīgā dzimtenes mīlestībā un aizrautībā… Un dzimteni mīlēt mani iemācīja skolā un ne ģimenē. Un gredzens man bija uz kreisās rokas, un puikas ar mani klasē vairs nerunāja, tie nikni. Tās citas meitenes jau arī tāpat skraidīja, tur jau bija tādi stalti puiši visi tajā pulkā. Tā kā klases zēniem bija lieli kreņķi, tie zaudēja. To es atminos, ka bija tāds ļoti kluss kāzu galds un pienāca paziņojums, ka tūdaļ viņam ir jāierodas atpakaļ daļā. Un tā es vairs neredzēju ne brālēnu, ne krusttēvu, ne vīru. Tikai vēlāk tā noskaidrojās… Man palika uz rokām gan mana pase, gan tā sarakstītā pase… Bet tā krievu laikā esot vairākiem palicis. Es tā, lasot grāmatas, redzu, ka viņi tādus daudzus kolosālus stulbumus ir pielaiduši. Es varēju būt laulājusies, es varēju būt nelaulājusies. Visādi. Kad mēs bijām kopā, tad viņš bija pret, ka es eju uz māsu skolu. Latvijas laikā jau bija tāds uzskats, ka tas ir vīra kauns, ka viņš nevar apgādāt savu ģimeni un ja sieva strādā. Cik tas ir pareizi vai nepareizi, tas ir kas cits, bet tāds ieskats tajā vidē, kur es augu, tāds bija. Un tāpēc viņš ne par ko negribēja, ka es ietu uz māsu skolu. Un es vēl atminu, ka mums bija tāds strīds, ka es vēl gribu bērniņu. Bet tad jau vēl nezināja, ka būs tāda šķiršanās. Nu kara laiks ir, un ko var zināt, kā mēs satiekamies, un par to jau mums tas pirmais strīds bija. Un viņš teica: „Un ja nu mēs kaut kur izšķiramies un te tu paliec viena pati.” Tā kā mums jau sarunas tādas bija, man tā ģimene tomēr rūpēja un es biju tā, kas gribēja, lai man tas bērniņš būtu. Esmu arī interesējusies, bet nekad par viņu nekādas citas ziņas neesmu dabūjusi. Viņš ir pazudis. Viņš bija saimnieciskajā daļā. Tā kā es nekā nezinu, vai viņš palika te vai viņu paņēma. Nu un tad es aizgāju uz to māsu skolu Sarkanajā Krustā. Tas jau bija vācu laiks. Tajā vasarā. Bet to, vai tu esi uzņemta, jeb neesi uzņemta, to jau tikai atrakstīja rudenī. Un līdz tam laikam es Kuldīgas slimnīcā strādāju, lai es sevi pārbaudītu, vai es varu vai es nevaru. Es domāju tieši par fizisko. Mani ieveda operāciju zālē, es ieraugu asinis un nogāžos. Izeju ārā, pasēžu maliņā, atjēdzos, eju iekšā atpakaļ atkal. Un gāžos atkal. Tā nu es gāzos un kritu, gāzos un kritu, kamēr beigu beigās negāzos vairs, jo cik tad nu ilgi var gāzties. Un tad man likās, ka es tomēr varu to izturēt. Nu, tā kā es biju nolēmusi, ka es tur iešu, tad man atlika tikai sev pierādīt, ka es to tiešām varu. Man jau galvenais bija to fizisko pusi pārbaudīt, es jau par sevi nemaz tik droša nebiju. Es ieveru sev pirkstu durvīs un es jau ģībstu. Uz ģībšanu es biju dikti fiksa. Un tad rudenī es atnācu mācīties uz Rīgu. Un dzīvojām mēs turpat internātā. Bija normāls mācību laiks, kādam būtu jābūt. Viss bija ar ļoti lielu stingrību. Diena skolniecēm sākās sešos no rīta un beidzās desmitos vakarā. Ar piecu stundu lekciju laiku. Divas stundas brīvas pusdienu lakā un trīs stundas vakarā. Un tikai tīrie medicīniskie priekšmeti. Un pēc trim gadiem tur tiešām nāca ārā māsas ar ļoti labām sekmēm. Gudras. Un ja izdevās nobeigt ar izcilību, tad, ja kaut kur bija kāda vakance, tad katrā ziņā tā bija garantēta tai Sarkanā Krusta beidzējai. Tur veda ievainotos leģionārus. Un tad nāca dāmu komiteju pārstāves, nesa dāvanas un ārkārtīgi lutināja. Un tad tas laikam nebija paticis kaut kādai vācu pārvaldei, un tad no Krusta viņus izvāca ārā un pārveda uz citurieni. Un tur man pirmo reizi dzīvē iznāca saskarties ar tādām ieilgušām brūcēm. Un tad es sāku pīpēt, jo vienkārši nevarēja izturēt. Nu es esmu redzējusi, ka brūces ir vienkārši pilnas ar tārpiem. Nu tagad es neatceros, kā tur frontē līdz tādam stāvoklim varēja nonākt… kur to cilvēku atrada un cik ilgi viņš tur bija gulējis… Starp citu, tā bija krievu sieviete. Kur viņa tur atradās, es neatceros, vai tā bija gūstā, bet tur bija drausmīga smaka, tie baltie tārpi tur locījās. Un pēc tam visu laiku mutē un degunā ir tā skābenā smaka, un sāku pīpēt, lai vienkārši to garšu dabūtu no mutes ārā. Un jāsaka godīgi, ka ar ēšanu mums bija stipri paknapi. Un ar to arī sevi varēja pamānīt, ka nu negribas ēst. Tur bija tā, ka mēs beidzām divgadīgu, bet pēc papīriem iznāk, ka mēs esam bijušas trīs gadus un tā arī vajadzēja būt, bet tas bija kara laiks, tad jau mūs pēc diviem gadiem aizsūtīja tā kā praksē. Un tad tikai pēc tā trešā gada mēs dabūjām diplomu. Ar tādiem datumiem, ka mēs pēc trim gadiem beidzam, nevis pēc diviem. Kaut gan agrāk bija, ka trīs gadi uz vietas un tad tikai pēc tam… Un tad to skolu beidzot es varēju būt jebkura māsa, izņemot bērnu māsa. Un es gribēju būt arī bērnu māsa un paņemt no tās skolas visu, ko tā spēj dot, un tad es vēl paliku uz trim mēnešiem. Tad mani aizsūtīja par virsmāsu uz vienu Rīgas slimnīcu. Un arī laikam ar tādu domu, lai redzētu, ko es varu un ko nevaru, tad mani aizsūtīja uz vissliktāko bērnu veselības kopšanas punktu Latvijā, kāds tolaik bija. Tas bija Aizupē. Tas bija 1944. gada pavasarī. Februārī, to es vēl atminu, jo man uz Kuldīgu pretī atbrauca šķūtnieks ar kamanām. Tur bija tāda māsa bijusi – viņa bija tik ļoti reliģioza, tik ļoti, ka viņa aizmirsa savu darbu. Un man tad bija jāiet viņas vietā. Man tur bija labs dzīvoklis, divas istabas ar virtuvi, koridoru. Es maksāja savai sanitārei lielāku algu nekā viņa saņēma no valsts, lai viņa man visu izdara. Tie veselības kopšanas punkti laukos bija divējādi: ar velosipēdiem un bez velosipēdiem. Un šis skaitījās bez velosipēda, bet es dabūju savu velosipēdu. Un man bija jāapbraukā visi bērni līdz viena gada vecumam. Un bija jau diezgan slikti – vecmāte nebija, dakteris nebija, tas bija iesaukts armijā, es biju viena pati pa četriem pagastiem – pa Vāni, pa Aizupi, pa Matkuli un vēl. Bija milzīgi liels rajons. Un kādas tur tās zināšanas varēja būt šitādam cālim, kas tikko beidzis skolu, prakses jau nebija, vienīgi man pašai likās, ka es nu esmu briesmīgi gudra. Un tad mani brauca pārbaudīt. Un man bija tik daudz vizītes, ka nevarēja nemaz saprast. Bet, lai nebūtu jātaisa ēst, lai man nebūtu jākavē laiks, lai man nebūtu jākurina krāsns, to visu darīja sanitāre, un es tikai visu laiku nemitīgi strādāju. Un tā es to punktu ātri uzdabūju tādā labā slavā. Bet pa to laiku vasarā – tas bija 1944. gada vasara – divas reizes ienāca krievs. Un to otru reizi jau tā ilgāk… Un es domāju, ka visu ko, tikai nepalikt pie krieviem, jo bija taču tās 1941. gada izvešanas. Naktī izveda vecākus daudziem un otrā rītā bija jāliek eksāmens konstitūcijā. Bet labi, mēs, kas bijām skolā, mēs jau īsti nesapratām, jo tās izvešanas bija laukos, un tā meitene, ar ko es sēdēju uz viena sola, viņa jau nezināja, ka māte paņemta un kas viņas mājās ir naktī noticis, jo viņa tajā brīdī ir internātā. To mēs tikai vēlāk dabūjām zināt, bet tas taču ir izsmiekls, ka tajā laikā, kad izveda vecākus, mums otrā dienā ir jāliek eksāmens. Jā… Un tad, kad es vēl biju Kuldīgā un kad krievs gāja ārā, tad es atminu, ar kādu baudu es izlidināju Staļina bildi no trešā stāva ārā. Man bija klases audzinātāja, ar ko man vairs nebija tāda saskaņa, bet nu šajā reizē mēs darbojāmies ļoti saskanīgi – plēsām visas sarkanās lupatas un ar lielu baudu metām ārā pa trešā stāva logu. Tas jau bija tajā rudenī, kad es pēc tam aizgāju uz māsu skolu. Un tagad 1944. gada vasarā krievi atgriezās. Tā kā atlika tikai vienkārši braukt projām. Un tajā reizē jau bija tāda diezgan liela kustība ar tām vācu daļām, un bija vācu mašīnas un karavīri, un tas jau nebija nekas sevišķs, tā bija aizmugure. Un tagad tieši no tā tehnikuma, tur bija tāda māsa Krieviņa. Tad kaut kā sazinājos ar draudzeni, un nu mēs abas katrā ziņā brauksim uz Ventspili, te vairs palikšanas nav. Un bija tāda nejaušība, ka tajā meža tehnikumā satiku to māsu Krieviņu, un tā jau bija atbraukusi ar kaut kādu vācu daļu, un tā tālāk brauc uz Ventspili, un tā mēs visas trīs aizbraucām uz Ventspili ar vācu mašīnu. Un, ka man būtu bail vai kādas citas nepatikšanas no vācu puses, nekas tāds. Māsas bija ļoti cienītas. Vācu virsnieki, kad uz ielas sveicināja mani, tas sveicināja ne jau mani, bet tikai tāpēc, ka bija māsas forma. Un tagad nu mēs brauksim uz Vāciju. Es biju bijusi Tukumā un dabūjusi izceļošanas zīmi sev un tai draudzenei. Un tai draudzenei bija zināma jau kaut kāda vieta, uz kurieni varētu izbraukt. Tas bija kaut kādā sakarā ar viņas piederīgajiem vai kā tur. Katrā gadījumā mēs dabūjām tās izceļošanas zīmes uz Vāciju. Mēs bijām sazinājušās ar manu mammīti, ka viņa arī brauks uz Vāciju, jo viņai tas pēdējais priekšnieks, kas tur vācu laikā bija, tas bija vācietis, un tas ir pateicis, ka tie, kas vēlas braukt, tos visus ņems līdzi kā pasta darbiniekus. Un mēs abas divas tik gudras, ka nu mēs viena būsim saistīta pie pasta, otra pie medicīnas un tad jau tur satiksimies. Tik gudras mēs abas bijām. Tā satikšanās mums tur būs nieka lieta. Vācu valodu man mācīja pieci gadi pamatskolā, pieci gadi vidusskolā. Nerunāju jau perfekti, bet pietiekami, lai brīvi sarunātos. Es biju tāda izdarīgāka un tā draudzene tāda lēnīgāka. Un tagad gaida sanitāro kuģi, ar ko braukt uz Vāciju. Mēs varējām dzīvot, kur mēs gribam, darīt, ko gribam, tikai trīs reizes dienā mums bija jāiet paēst uz to vietu, kur tas bija paredzēts. Un jāaiziet uz kanceleju paprasīt, vai gadījumā kuģis nav ienācis. Tas bija mūsu pienākums. Un tā vienu dienu mums pasaka, ka ostā ir kuģis ienācis. Un tur tiešām stāvēja balts kuģis. Ventspili jau arī ļoti bumboja, ņemto vērā, ka tā ir osta. Un tajā reizē, vai nu pēcpusdienā vai pusdienā tam kuģim ir jāatiet, bet tas kuģis neatgāja un sāka bumbot. Un tad bija tā, ka es vairs nevaru tagad pateikt, kā es gadījos krastmalā. Nu nevarēja būt, ka mani tā aizmeta pa gaisu, es nebiju ne sasitusies, ne sadauzījusies, ne brilles sasitusi, nekā. Es neatceros, kā es gadījos krastmalā, jo bijām jau uzgājuši uz kuģa trapa. Vai mums atkal bija jānokāpj... Nu, to momentu es neatceros. Un mēs noskatījāmies, kā tā bumbošana sākās un kā tam kuģim tika trāpīts. Tad ar to pašu mums pietika -- ar kuģi gan mēs nekur nebrauksim. Cauri. Bet tagad es tā domāju, ka bailes tās nebija, ka tik ātri viss tika atmests, es vienkārši nebiju atradusi sevī to vajadzību. Tad pa šito laiku mēs esam saklausījušās, ka var aizbraukt uz Zviedriju. Tur mums likās daudz simpātiskāk un labāk. Uzzinājām, ka ir tāda organizācija, kas ir domāta latviešu inteliģences pārvešanai uz Zviedriju. Bet, lai tajā organizācijā varētu iekļūt, ir vajadzīgs divu pazīstamu cilvēku galvojums. Nu, kur tad es viņus ņemšu! Un atkal man ir ļoti tā miglaini prātā, ka es tur kādu direktoru Sviestiņu dabūju un viņš to galvojumu man deva, bet kas bija tas otrs, nu to es galīgi neatceros. Bet Sviestiņš, tas laikam tā interesantā uzvārda dēļ ir palicis prātā. Tie galvojumi nu mums ir. Bet mēs pa šito laiku esam jau seši. Kur tad nu mēs gulēsim... Mēs tā mētājāmies pa Ventspils slimnīcu, iepazināmies ar slimnīcas virsmāsu, tā kā mēs bijām trīs māsas tagad un trīs leģionāri dezertējušie. Viens, cik es sapratu, bija agronoms, viens bija pagasta sekretārs un viens laikam bija mācītājs. Nu un atkal tas noteikums ir tāds, tajā sarakstā mēs esam iekļautas un jāuzdod ir kāda adrese, kurā vienmēr kāds ir mājās. Un tad lai gaida to dienu, kad atnāks, pateiks un kad būs tā mašīna, kas ved tālāk uz jūrmalu. Un tad mēs uzdevām žēlsirdīgās māsas Goperes adresi. Viņa bija veselības kopšanas māsa Rīgā. Un mēs katru dienu aizejam tur pajautāt. Un vienā dienā pasaka, ka nākamajā dienā būs mašīna. Mēs aiz lieliem priekiem taisām atvadīšanās balli. Pie kā? Pie tās virsmāsas, viņa tur netālu dzīvoja un viņai mājās ir tikai tēvs. Un tagad vēl tie trīs leģionāri. Un mēs taisījām pankūku balli. Dzēriens jau nebija, katram bija pa spicglāzītei, bet tas jau nebija būtiski. Un bija akordeons, un viens no tiem leģionāriem spēlēja akordeonu. Un mēs dziedam un bija pacilāti, un bija labi. Un uzreiz klauvē pie logiem. Žandarmērija. Ka mēs neesam ievērojuši aptumšošanas noteikumus. Un ienāk iekšā. Prasa mums dokumentus. Bet mums tas dokuments, kas mums bija, tas jau bija notecējis un tam vairs nebija nekāda likumīga spēka. Nu, bet pārbijušās bijām un dodam to pašu. Bet tie vīrieši ir izplēnējuši, viņu vairs nav. Tos tā māsa bija paspējusi kaut kur noslēpt, es to viņas māju nepārzināju. Bet pie durvīm ir pakarināti to leģionāru mēteļi. Un tie žandarmi krata istabas, skatās mantas un tagad tas virsnieks paver durvis uz otru istabu. Jā, kas mēs te esot. Nu mēs trīs un tas vecaistēvs. Vairāk te nav. Un viņš paver otras durvis – un cik tur ir glāzītes un cik tur bija šķīvju! Nu vajadzēja mūs vienkārši ņemt ciet, bet mēs redzam, ka viņi meklē dokumentus arī tajos mēteļos. Un tad vēlāk es dabūju zināt, tad jau es to nezināju, ka katrā kabatā tiem leģionāriem ir savi dokumenti. Kuri nu ir vajadzīgi, tos rāda. Un tagad prasa, kas spēlē akordeonu. Vecaistēvs. Un viņš taču galīgi nemāk un ja nu liek spēlēt, ko tad darīs? Bet nu laimīgi, ka spēlēt nelika. Un viņi paņēma ieroci, kas tur bija kabatās un arī tās mugursomas. Un pasaka mums tā, ka mēs esam aizturētas, patreiz neesot transporta, bet no rīta, kad ausīs gaisma, tad viņi brauks mums pakaļ. Un mēs nekur iziet nedrīkstam. Nu mēs visas trīs, protams, esam pārbijušās un esam laimīgas, ka visas trīs vismaz kopā atstātas, un mēs varēsim saskaņot, ko un kā teikt. Mēs taču nevaram teikt vācietim, ka mēs brauksim uz Zviedriju. Un nu mēs esam visu sarunājušas. Nāk jau rīts, es pabāžu galvu pa durvīm. Nešauj. Pagrozos pie durvīm, nu nešauj. Beigās sākām saprast, ka mēs taču vienkārši esam apzagtas. Jo, ja ar tādiem dokumentiem un to taču skaidri redz, ka tur ir cilvēki bijuši un ka kaut kur ir paglabājušies. Un tie bija vienos kreklos izmetušies dancodami un tas viens bija iemeties kādā kartupeļu bedrē un tas bija galīgi pārsalis, otrs bija kādā pagrabā. Un tā pankūku balle mums izjuka. Tā ir viena tāda epizode, kāda saskare man ir bijusi ar valsts žandarmēriju. Bet tā man ir vienīgā negācija, kas man ir no vācu puses. Mēs aizbraucām uz Jūrkalni. Mūs tur aizveda mašīnā. Tur bija jau sameklēta vieta, kur apmesties. To tā organizācija sameklēja. Un tas bija pēdējais vakars un otrā rītā brauksim prom uz Zviedriju. Ne mums tā mašīna bija jāmeklē, ne arī tā apmešanās vieta jāmeklē. Mēs zinājām, ka esam Jūrkalnē. Un tajās mājās mums iesaka tā, lai arī viss ir saskaņots, lai mēs tomēr dienā negrozāmies pa pagalmu. Svaigu gaisu ieelpot mēs varot tumsā naktī. Esam 6 kilometrus no krasta un, kad mūsu laiva būs un būs mūsu rinda, tad mums atbrauks pakaļ. Un tas vēl bija tajā laikā, kad Kārlis Skalbe brauca pāri, jo runāja, ka viņš ir slims un, ja nedabūs nevienu citu mediķi, tad vedīs mani. Un ja mani nemeklē, tad lai zinu, ka ir kārtīgs dakteris atrasts. Un es nezinu, kurā vietā tieši tas bija, bet laiks bija tas pats. Un tā mēs gaidām un gaidām. Un mums sāk likties, ka mums ir pārāk ilgi jāgaida. Un beigās uzzinājām, ka Ēdolē ir centrs, un viens no mūsu vīriem iet uzzināt, kas tad īsti ir, jo ilgs laiks jau ir pagājis un mēs sākam dzirdēt, ka laivas iet arvien retāk. Sāk jau tā kā apledot. Tas varēja būt oktobris. Tas no tās Ēdoles atnāk atpakaļ un pasaka, ka nākamā laiva būs mūsu. Un tā laiva tomēr nepienāca. Es gan neesmu tāda svaidīga, bet visas tās reizes es esmu kaut kā ļoti viegli pārlaidusi. Nu vienkārši laivas nav un nebūs un kad būs, to neviens nezina. Nu, ka nav, tad nav, brauksim atpakaļ uz Ventspili. Un atkal es vairs neatminu, kā es pati nokļuvu Ventspilī. Un tajā Ventspilī jau vairs nebija ko darīt. Es braucu atpakaļ uz mājām, uz Kuldīgu, tur ir kādi 60 kilometri. Un tā jau nebija nekāda mukšana, es pat nezinu, tā bija tāda… lai tikai nepaliktu pie krieviem. Tas bija kaut kas drausmīgs, es tā nemaz neprotu formulēt. Tas bija tāds pārdzīvojums, baiļu, neziņas jūklis. Mēs taču nekā tāda nezinājām un pēkšņi tas mums ir uzbrucis. Mēs līdz tam laikam neko tādu nezinājām, mums bija skaidra, tīra, līdzsvarota dzīve, un es zināju, kas es būšu rīt un parīt un par ko es mācīšos. Un tas viss bija sagrauts, tas viss bija sapostīts. Un tur es sāku domāt, ko tagad darīt, kas būtu pareizāk. Un tad es kaut kā uzzināju, ka tajā brīdī 19. divīzija ir Irlavā (tas arī bija grūti uzzināms, jo divīzijām jau bija tikai numuri un nebija jau rakstīts, kur tas ir). Nu to nu gan es atceros skaidri, ka bija tāds saulains rīts un es kājām no Kuldīgas eju uz Irlavu. Un nu es skaidri zinu, kur ir mana vieta, kas man jādara un kur man ir jāiet. Un tātad, ar kādu milzīgu pacilātību es gāju uz to 19. divīziju, to es skaidri atceros, jo ar to braukšanu bija tā, ka bija jāmūk un jābēg un citas izejas vairs nav. Te man likās, ka tā ir izeja. Un es viņus tiešām atradu tajā Irlavā, bet mani neņem. Nevajag. Vienīgais, kas mani izglāba, bija tas, ka tur priekšā bija viena medmāsa no Sarkanā Krusta, kas tajā laikā bija mana pasniedzēja. Un tā, pateicoties viņai, viņa par mani aizrunāja. Mani ieveda absolūti tukšā mājā, iedod divus puišus, kas man ir sanitāri un, lūdzu, uztaisiet lāviņas divstāvu. Un ne no kā bija jāuztaisa nodaļa. Nu to tad arī uztaisījām. Un tad frontes pirmajās līnijās parādījās dzeltenā kaite un arī daudz angīnas. Un beigās es to nodaļu uztaisīju tik mājīgu, ka bija tādi inspekcijas braucieni un es tur biju uzteikta, kaut gan nemaz tik ilgi nestrādāju. Es laikam nekur neesmu bijusi tik laimīga... Tas laikam nav īsti pareizi teikts, bet neviena darbavieta man nav bijusi tik ideāli skaista, ja tādu vārdu var teikt kara laikā, kāda bija tur. Es laikam nekur neesmu tā lutināta un cienīta, kā tur. Kas nu tur es katram cilvēkam biju… Citam es biju māsa, citam līgava, citam pat māte, kaut arī tā gadu starpība nebija tik liela. Bet nu katrā ziņā man tur bija ļoti labi. Un ja kāds atļāvās izteikt kādu vaļību… Nu faktiski tas jau atkarājās no 2. sanitārās rotas galvenā ārsta. Jo tik stingra disciplīna, kāda bija tur, nu tādu es uzskatu, ka tāda ir arī vajadzīga. Un tāda ārkārtīgi stingra disciplīna bija arī Sarkanajā Krustā. Un tad es dzīvoju kāda kilometra attālumā no tās nodaļas. Un bija ziemas laiks, un tie sanitāri tagad man brauca ar ragaviņām pakaļ – nu vienkārši humora pēc. Un vakaros atkal lūdzās, lai vakaros vēl neiet uz māju. Padziedāja… Puiši bija ar labām balsīm. Kādam vēl gadījās kāds instruments... Tad mēs no Irlavas pārvietojāmies uz Variebu, No Variebas uz Aizdziru muižu, no Aizdziru muižas uz Kabili un Kabilē bija kapitulācija. Nu tad pa vidu nāk vēl viena mīlestības līnija. Es tajā Irlavā biju saslimusi, ar tām ragaviņām, kad tur mani veda, biju vienkārši sasaldējusies un dažas dienas nebiju. Un tagad atbrauca mani sanitāri man pakaļ. Siliņš bija viens sanitārs, otrs bija ar tādām īsām kājām, tāds īsti zemniecisks, masīvs. Atbrauca pakaļ, un es tagad ieeju vienā istabā, ieeju otrā istabā, cilvēki nav redzēti. Un tajā brīdī es nostājos uz kāpnēm un tur lažiņas otrajā stāvā viens pašlaik sarunājas. Un es uz viņu tā paskatos, viņš uz mani paskatās, un tā mēs abi tā kā sastinguši skatāmies viens uz otru. Un tā laikam ir tā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, ja tāda var būt. Un tā mēs skatījāmies viens uz otru, un katrā ziņā es jutu, ka tas cilvēks man patīk vairāk nekā man drīkstētu patikt, un es domāju, ka no otras puses bija tas pats. Bet disciplīna bija disciplīna un tādas lietas atļauties nedrīkstēja. Pat runas par to nevarēja būt. Bet to, ka mēs viens otram simpatizējām, to mēs arī neslēpām, bet nekur tā divatā nelīdām. Bijām citu starpā, bet mūsu starpā bija simpātijas, kuras respektēja un kuras saprata, un tas visiem bija saprotams un mums bija labi, ka mēs esam kopā. Citu vidū. Protams, viņš man stāstīja, ka viņš ir izstumts no ģimenes, ka viņam ir mājās puisītis Māris un ar sievu ir nesaskaņas, un ka viņš ir viens. Nu, bet es tā domāju, ka es esmu aizņemts cilvēks, viņš ir aizņemts cilvēks un ka tādas simpātijas jau nekā nenozīmē. Bet es tomēr gaidīšu un mēs satiksimies. Tas bija vairāk nekā tāda īsa aizraušanās. Un tad es vēl teicu, ka, ja es ar viņa sievu runātu, tad viņa noteikti man teiktu pavisam ko citu par viņu, tas ir viens. Un otrs, ka es nekad nevarēšu pāriet pāri tai sievietei. Viņu aizsūtīja uz aizmuguri, kaut gan patiesībā vajadzēja sūtīt uz fronti, tik slims viņš nebija. Un tagad mēs esam Aizdziru muižā un uzreiz viena mana kolēģe saka: „Tev ciemiņš.” Kāds man var būt ciemiņš. Tas aizmugures laiks viņam ir beidzies… un kā viņš mani bija atradis, no kurienes ar kājām nācis… Nu mēs satiekamies. Nu jūs man varat ticēt un varat neticēt, bet es pati jūsmoju par to, ka varēja būt tik skaisti. Ka var tā būt un ka manā dzīvē tā ir bijis. Nu viņam ir viena diennakts. Un tur tuvumā Kandavā pie tās Aizdziru muižas ir mana tēva māsa. Viņai ir mājas. Un tā kā viņa zināja, ka es esmu precējusies un viņam ir gredzens uz rokas un man ir gredzens uz rokas… Domājām, aiziesim, dabūsim labāk paēst. Tā ēšana jau nebija slikta, bet varēja būt labāk. Un tā mēs aizejam, un visi notur mūs par pāri, bet tā sevišķi neinteresējās, nopriecājās, ka esmu dzīva. Un viņa iedod mums vēl segu un spilvenu, un mēs to nakti tomēr gribam būt divatā, aizejam vienā siena šķūnī, apguļamies viens otram blakus… Un tā bija varbūt skaistākā nakts manā mūžā. Ko mēs visu tikai nepārrunājām! Bez kā cits… Patiešām, gadiem ilgi šīs atmiņas man bija pašas skaistākās. Un tad mēs norunājām, ka, ja tiešām kādreiz pienāks brīdis, kad viņš savai ģimenei nebūs vajadzīgs vai man kas noskaidrosies, tad mēs viens otru sameklēsim. Nu labi, tas nu tā. Tagad sāksies to dažādo sagadīšanos virkne. Mēs bijām 10 māsas, mūs galvenais ārsts nostādīja rindā, pateicās par mūsu labo darbu, iekāpa mašīnā un aizbrauca. Protams, ka mēs jutāmies ļoti aizvainoti un nosodījām, bet vēlā es tikai dabūju zināt no šīs pašas māsas, ka galvenais ārsts nošāvies. Vienkārši nevarēja, daudzi jau to nevarēja pārdzīvot. Bet, ko nu darīt mums? Mēs braucām garām Aizupei, es vēl paņēmu savu velosipēdu. Sanitārajai rotai bija daudz vezumnieku. Tur bija kurpnieki un tur bija drēbnieki un vēl viss kas. Vienos ratos ielieku to savu riteni. Tā kā man uz kapitulācijas brīdi Kabilē bija arī velosipēds. Un pilns koferis ar mantām. Kādām? Mūs ļoti skaisti ģērba. Mums bija skaisti balti puskažociņi. Mēs bijām apģērbtas, pat ieskaitot pidžamas. Tā vācieši apgādāja savu sanitāro rotu. Kaut gan ar vācieti man principā nebija nekādu darīšanu. Nu tajā kapitulācijas dienā mēs nu paliekam. Nu labi, man ritenis un Kabile no Kuldīgas ir tikai 30 kilometri, es braukšu uz māju. Nu ko citu. Un to koferi ar tām skaistajām mantām es ielieku pažobelē, gan tam atbraukšu pakaļ. Ļoti gudri, vai ne? Jā, nu kādam jau tas tika. Un mēs skatāmies pa logu… Un es nevaru visu to izteikt, es vairs tā neprotu runāt, lai izteiktu, kāda bija šī kapitulācijas diena. Jūklis – uz vienu pusi iet karavīri, uz otru pusi iet karavīri, bariņos, pa vienam. Kaut kur vēl šauj, kaut kur vēl tā kā sakliedzas un tad vēl tā kā pistoles šāvieni. Nāk jau krēsla virsū. Es pasaku tā: „Es braucu uz mājām, es zinu, ko es daru.” Bet manas pārējās kolēģes, viņām nav, kur palikt. Un lūdzu, ja nekas cits nav, tad naktsmājas būs vienmēr. Un tagad sēžos tam ritenim mugurā un braucu. Bet ir jau tāda krēsla. Kaut kur deg mājas, kaut kur tās apgaismošanas svecītes palaiž, vēl tie paši šāvieni, kaut kur visādus trokšņus dzird, tā kā brauktu. Nu kaut kāda tāda baiga nakts. Es to visu tik tēlaini neprotu aprakstīt, bet izjust es to izjūtu vēl šajā brīdī. Un tagad es dzirdu aiz muguras, ka brauc pajūgs. Pietur pie manis viens vācietis ar lielu vāģi un pāris zirgiem laikam. Es paņemu to riteni, ielieku ratos, tā man iet vieglāk. Ja var braukt ar zirgiem, kāpēc man būtu jābrauc ar riteni. Un man nekad nav bijis bail, ka kaut kas varētu notikt. Un tagad viņš uzreiz saka tā: „Māsiņ, šito gan jūs noņemiet!” Mums te uz mēteļa arī bija krusts vidū. Tagad noņemu, bet te jau paliek Latvijas vairodziņš un te taču paliek neizbalējis. Tās strīpas ir redzamas. Nu un tā mēs agrā rītā tai Kuldīgā aizbraucām. Tā Kuldīga arī bija… Pie tilta – Juden frei – pirmais uzraksts. Un ir vilktas tās māju sienas, kas ir baltas un pie tilta – man paskaidro, ka tā ir aizsardzība pret bumbošanu. Un kur vien ir vaļā, vēdlodziņi vaļā un visur tādi balti karodziņi. Bet neviena cilvēka. Neviena. It kā būtu kādā noburtā spoku pilsētā. Mūsu mājai slēģi ciet. Iebraucu sētā, viena no tām mūsu īrniecēm iznāk. Tas onkulis tajā laikā strādā kūdras purvā 10 kilometri uz Ventspils pusi. Uz to ciemu mammīte aizgājusi, tante apmetusies, jo ir bijis no šejienes jāizvācas. Bijusi bumbošana un bijis jāizvācas. Un atkal tas liktenīgi. Tā pirmā mums bija mūra māja, otra – koka. Mūra mājas daudzas ir nodegušas, izdega Kuldīgas centrs un līdz mūsu mājām tas uguns ir apstājies. Nu tagad man pasaka, ka mamma, tante ir pie onkuļa kūdras purvā. Nu tad es braucu uz to kūdras purvu.
Intervija notiika Mežciema pansionātā, 1992. gadā
|
 |
|