Pirmā par vecātēva dienasgrāmatu ieinteresējās mazmeita. Viņa atrada tajā daudz dzīvas un dēkainas epizodes, kas ļāva Otrā pasaules kara leģionāra piedzīvojumus skatīt daudz dzīvāk nekā par to runāja – publiski un vēstures grāmatās Visspilgtākās dienasgrāmatas lappuses bija veltītas pēdējam kara gadam un tam, kā vectēvam izdevies palikt dzīvam pēc iesaukuma latviešu leģionā, gan arī vēlāk, nonākot gūstā un aiz dzeloņstiepļu žoga Sibīrijā. Pēc tam piedzīvo dienestu Padomju armijas celtnieku bataljonā Narvā.

Intervijā stāstītais papildina atmiņu ainas, kas aptver laika posmu no Ērika Strautiņa dzimšanas līdz pat 20. gadsimta beigām – 90. gadiem. Savu militāro pieredzi viņš liek lietā atjaunotās Latvijas valsts zemes sargos un ir viens no noturīgākiem, kas turpina darboties zemessargos arī vēl pēc tam, kad valsts amatpersonas zemessardzei pakāpeniski atņem pilnvaras. Paša rakstītās un stāstījumā papildinātās atmiņas raksturo gan dramatiskus notikumus, kad jauneklis pārdzīvo nāves briesmas, gan ikdienas vērojumu.

Atmiņu pirmajā fragmentā lasāmi dienasgrāmatā aprakstītie bērnības un jaunības iespaidi, kas saistīti ar Rīgas nomali 20-30. gados un mazturīgas rīdzinieku ģimenes dzīves apstākļiem.  

Otrajā dienasgrāmatas fragmentā atspoguļoti notikumi, sākot ar krievu ienākšanu Latvijā 1940. gadā, pēc tam arī vācu okupācijas laiks. Aprakstītas izmaiņas, kādas abas šīs okupācijas atstāja uz rīdzinieku ikdienas dzīvi, kā arī uz pašu Ēriku un viņa ģimeni. Sevišķi interesanta pieredze saistīta ar to, ka Ērika ģimene vācu laikā slēpa krievu bēgļus.