 |
|
       |
Te ir Rīgas dzelzceļš uz Ventspili caur Tukumu. Te ir Usmas stacija un te ir Ugāle. No Usmas stacijas kādus pāris kilometrus tālāk bija Rubeņa bataljons, kas ir viens bataljons, kurš pretojās vāciešiem. Nu ko pretojās? Nekāda liela pretošanās tur neiznāca, bet viņš nepakļāvās vācu diktātam. Viņi ieradās mūs atbruņot un sūtīt uz lāgeri. Viņš sasauca visus kopā.. nu to es esmu teicis un arī stāstīju. Sasauca visus kopā un prasīja kolektīvam domas. Kolektīvs ir domas izteicis, ka jāpretojas, ja viņi tā spiež, un tad tā darīja. Un tad, kad viņi gribēja ielenkt un mūs atbruņot, viņi jau to Kureli un Upelnieku, arestēja un apšāva, bet ar to Rubeņa bataljonu tā neiznāca. Mēs pretojāmies. Mēs bijām vistālāk. Mēs bijām gandrīz pie pašas Usmas stacijas. Kurelis dzīvoja “Stiklos”. Rubeņa bataljons bija dislocēts Ilziķu mājās netālu no Usmas stacijas. Nu tur bija zināmā mērā pat nocietinājušies. Dzīvoja blindāžās, dzīvoja pa mežiem, pa staļļaugšām, pa siena kaudzēm Viņam bija kādi 500 cilvēki. Viens bataljons. Viena lieta ir stāstīt, kā bija. Un otra lieta ir stāstīt, kā vajag. (smejas) Tā ir diezgan sarežģīta lieta. Visa Kurzeme runāja, ka Kurelis organizē armiju, kuri cīnīsies par neatkarīgu Latviju. Vāciešiem ir beigas, tas ir skaidrs. Ja kaut kur jāiet cīnīties, tad jāiet cīnīties par Latviju. Mēs nelegāli no Tukuma ar vilcienu aizbraucām līdz Usmai. Tas bija nelegāli. Ja tur mūs noķertu, tad būtu sūdi. Tas bija tukšs preču vilciens, un neviens nepārbaudīja. Mēs kaut kā tur ielīdām. Un tā mēs ieradāmies pie Rubeņa bataljona. Mēs iegājām iekšā Ilziķos, kur bija Rubeņa bataljons. Munkevics runāja un teica, ka tādi un tādi ieradušies brīvprātīgi cīnīties par Latviju. Nu un tā mēs tur sākām dzīvot. Mums kaut ko skaidroja, bet tomēr tā lieta nebija skaidra. Lieta ir tāda. Vāciešiem ir beigas, to saprot daudzi un redz. Tagad būs tāpat, kā notika 1919. gadā vai 1918. gadā, kad aizgāja krievi līdz Liepājai, kad Kārlis Ulmanis atradās uz kuģa. Nu vot – tāds secinājums. Un latviešiem jāorganizējas. Un Kurelis ir tas, kas organizē jauno nacionālo armiju. “Vot, malači, ar visām plintēm ieradušies!” Un sit mums uz pleca un iedala daļā, un dzīvojam. Notika mācības sadalītas pa daļām. Es biju telefonists, es rīkoju telefonus, telefonu pa mežu vilku, sakarus uzturēju, kārtoju visus tos jautājumus. Tā dzīvojām. Tur tak bija apmēram nu 2 vai 3 tūkstoši cilvēku. Mēs zemļankās gulējām. Tur kādas 3, 4 zemļankas bija. Zemļanka ir zemnīca. Zemļanku būvē tā – izrok lielu bedri, lai var ieiet tajā iekšā, tad uzliek kaut kādas kārtas – tā kā jumtu. Tad uzliek kaut ko virsū tur – lapas. Un samet vēl smiltis lielu gubu virsū tā, ka viss ir zem smiltīm. Un nelieli sprādzieni virs zemļankas paglābj no ievainojumiem tos, kas dzīvo tur apakšā. Kur bija vajadzīgs, tur zemļanka bija savienota ar ierakumiem. Mums jau frontes līnija nebija. Mums riņķī visur ir sabiedrotie – vācieši. Slepeni, tā sakot, pie sevis jau mēs domājām, ka labi nebūs ar tiem vāciešiem. To jau mēs sapratām. To jau mēs sapratām, ka tas, ka mēs tur visi esam, tas no vāciešu viedokļa nepavisam nav atzīstami. Ilziķos, kur mēs dzīvojām, bija pavārs. Mēs bijām apgādāti labi. Pārtika mums bija laba. Visi cilvēki, kas atkāpušies uz Kurzemi, neviens neuztraucās par to, ka kaut kas būtu jāatdod – no ēdamā, no zirgu barības. Nekāda tāda uztraukuma. Jūs saprotiet, karš, kur atkāpjas armija. Vācu armija atkāpusies līdz Kurzemei, saprotams, ka nevar būt kārtība. Starp tādiem vīriem kā mēs, nepavisam viņa nevar būt. Nu kādu sviru jau varēja izdomāt, lai mēs disciplīnu uzturētu – ka mēs par neatkarību utt. Mēs jau esam atnākušu pie Kureļa, viņam pakļāvušies ar zvērestu. Mēs zvērestu devām 11. novembrī, kas bija svētki – Lāčplēša diena. Tur visu Rubeņa bataljonu nostādīja. Runāja kādi oficieri, runāja mācītājs un runāja pārstāvis, kas ieradies no ārzemēm. Stāstīja, ka mūsu uzdevums ir cīnīties par Latvijas neatkarību. Bija latviešu karogs un himna, un spēlēšana utt. Un tas pārstāvis no Rietumiem. Varbūt, ka viņš bija blēdis, es nezinu, es jau nenoskaidroju, bet tāds tur uzdevās. Viss latviski mums notika. Viss latviski, mēs latviešu armija. Man liekas, ka skaitījās, ka mēs dodam zvērestu. Laikam ierindā visi korī atkārtoja kaut kādus vārdus. Tad pagāja nedēļa pēc tās Lāčplēša dienas, un vācieši gribēja mūs iznīcināt. Mēs bijām zemļankās, gulējām. Tas ir apmēram 100-200 m prom no mājām. Pats bataljona komandieris Rubenis un viņam kādas mašīnrakstītājas un kantoristes – tās visas dzīvoja tajā mājā, zemnieku mājās. Tur gan uz staļļaugšas arī kaut kādi gulēja. Varbūt vēl kaut kādi sargi tur bija droši vien, es nezinu. Es tajā laikā dzīvoju zemļankā. Un tajā dienā, kad vācieši arestēja Kureli “Stiklos”, mums paziņoja, ka vācieši mūs ielenkuši. Rubenis laikam runāja oficiāli ar mums ierindā vai kā un teica tā, ka viņi taisās mūs likvidēt, ko mums darīt un tā kaut ko. Es to gan nepiedzīvoju, klāt nebiju, bet tā ir bijis, ka Rubenis no kolektīva neslēpa situāciju, kāda ir. Ka vācieši mūs grib likvidēt. Vācieši bija ieradušies Ilziķos, gribēja Rubeni arestēt, ar viņu runājuši. Rubenis ir pateicis, ka mūs daļas ir likumīgas, mūsu uzdevums ir cēls, skaists, mēs cīnāmies par neatkarīgo Latviju, vienalga, vai Vācija vinnēs vai paspēlēs.. nu ar vārdu sakot tā. Un vienā jaukā reizē mēs guļam un pa mežu brauc cauri vācieši ar diviem ratiem. Ar zirgiem. Kādus 100 metrus tālāk. Mums tas vadītājs bija tāds čamma, virsnieka vietnieks. Nu es saku: “Velns ar ārā, kas te ir?” Mēs nesaprotam, kas ir, vai ne. “Vajag iet noskaidrot, ko tie vācieši te brauc.” Viņš aiziet pie tiem vāciešiem, kaut ko runājas. Tas kādus 100 metrus no manis, kur es guļu. Tad viņš paskatās, rāda man pa gabalu, lai es nāku klāt. Johaidī, kas te ir, mēs nesaprotam, ka te notiek. Es pieeju klāt vāciešiem, vācieši man noņem plinti un saka: “Krieg ist beendet.” (karš ir beidzies - no vācu val.) Atbruņo mani. Mani un to oficieri, abus divus, aizveda uz Ilziķiem tur, kur štābs mums bija. Tur izrādās, ka mēs esam kādi 15 vai 20 tādi – netīši saķerti. Tur mēs sēžam. Viens vācietis mūs apsargā. Un pēc brītiņa pienāk vācietis un iznāk ārā oficieris, tas nostiepjas un noziņo: “Fritz ir gefallen.” (Fricis ir kritis - no vācu val.) Bija šaušana. Bija kaut kāds blīkšķis un šāva, un tas ziņo savam oficierim, ka Fricis ir kritis. Tas kaut ko tur pasaka un iet iekšā. Es saku: “Veči, ir sūdi. Mūs pieliks pie sienas.” Un tas ir šausmas, cik cilvēki ir neuzņēmīgi tādās svarīgās reizēm. Es saku: “Mums kaut kas jādara ir.” Bijām tur kādi seši vai desmit. Un viens fricis mūs apsargāja. Un mans seržants, tas ir oficieris – virsnieka vietnieks, ko ar mani kopā saņēma. Es pie tā griežos kā pie sava cilvēka. Es tā skatos, ka visi ir šokēti. Tā sakot, nāves stāvoklis ir. Fricis ir gefallen, tak mūs ar nolaidīs no kātiem – nu tas loģiski, vai ne. Un es neredzu atbalstu nevienā. Izliekos, ka man jāiet savās darīšanās, un ieeju bietēs aiz to stalli, it kā velku bikses nost. Un kā tas fricis pagriež muguru, tā es prom pie savējiem tur 200 metrus tālāk. Tā es no viņiem izmuku. Viņus gan nenošāva, tomēr atlaida. Bet pēc tam ir noticis tā, ka šī grupa, kas bija ieradusies ar mums rīkoties, „Stiklos” bija jau visus arestējusi. Bet pie mums Rubenis šitā nostrādāja. Mēs apmēram 70 vai 100 cilvēki. Nē, ko es saku 100 – 500 mēs bijām! Bataljons – 500, jā. Viņi nosprieda, neskatoties uz to, ka fricis ir kritis, ka ir notikusi sadursme, ka ir notikusi šaušana, viņi neuzsāka cīņu un atkāpās. Visi aizgāja prom, un mūsu komandieris Rubenis mūs nostādīja ierindā, visu ziņoja, kā notiek, ka vācieši draud mūs likvidēt. Ko mums darīt? Vai padoties? Mēs, protams, teicām – nekādā gadījumā nevajag. Nosprieda, ka mēs vāciešiem nepadosimies. Un naktī mēs visi atstājām Ilziķus un pārvietojāmies uz staciju un tālāk gandrīz līdz Rendai. Tai starpā starp ezeru un Abavu. Te mēs kaut kur pa nakti pārdzīvojām. Vienā naktī to nogājām. Tas nav daudz. Tur kādi 30 km ir. Es, būdams, kā lai nu saka, ieinteresēts cilvēks, aizgāju priekšā, nosēdos grāvī un pagaidīju, lai visi man aizbrauc garām, lai redzētu, kas tur notiek. Vai man dieniņ! Viņi gāja kādas 20 minūtes man garām. Tur bija zirgi, tur veda ratos ložmetējus. Tur bija daudz ar zirgiem. Tur citam pie ratiem piesieta govs, tā iet no muguras. Jūs stādāties priekšā, ka tur tajā Kureļa armijā bija ne tikai zaldāti, bet tuvumā dzīvoja arī piederīgie. Tie atnākuši no Vidzemes un viņiem nav kur iet, viņi gaida, kad kaut kas izveidosies – vai vinnēs, vai paspēlēs, vai nošaus vai ko. Viņi turējās kopā ar bērniem, no mājas vienīgā gotiņa – tā arī vēl līdzi. Nu šitāds te ārprāts. Nekāda kārtība nav. Es tā nogaidīju un tad arī saskaitīju, ka apmēram 500 cilvēki. Es saku, bija 501 vai 502. Nu, tā mēs gājām visu nakti. Pa dienu neiet, pa dienu paliks pārgulēt. Bet mums bija notikusi liela kļūda. Saimnieciskā daļa un pats Rubenis bija pielaidis milzīgu kļūdu. Mums Ilziķos izdalīja no noliktavas visiem 2 pudeles šņabja. Noliktavā bija šņabis, viņi to negribēja vest vienos ratos, baidījās, ka nenozog vai neaiznes projām. Rubenis bija izlēmis izdalīt kolektīvam, kā saka. Nu es nezinu, vai visi saņēma, bet es saņēmu 2 pudeles. Un manā grupā tur bija vēl kādi 10 un tie arī saņēma. Un tad, kad visi pēc nakts iešanas apstājās, nevar nociesties un sāk dzert. Piedzērās drausmīgi. Trīs cilvēki bija aizgājuši kaut kur meklēt pa mājām vēl šņabi un draudējuši. Rubenis paziņoja – par nedisciplinētību viņiem piespriests nāves sods. Ierindā otrā dienā to viņš ziņoja. Es redzēju, kāds bardaks tur notika, kad sāka dzert. Es savus neizdzēru. Pats neiedzēru. Varbūt glāzīti izdzēru. Es redzēju, ka tur ir ārprāts. Es nezinu, kas tur notika. Nelegāli tagad pārvietojās, kur jautājums ir uz dzīvību vai nāvi, un šitā var uzvesties. Es nezinu.. Tas notika atpūtas vietā. Mums bija viens jauneklis, kurš tā piedzērās, ka nokrita nesamaņā. Un tad, kad mūs nostādīja ierindā, Rubenis ar mums runāja, oficiāli ar visu bataljonu, un nevarēja piedabūt, lai viņš nāktu stāvēt. Viņš piedzēries guļ. Viņš tā nezina ne to, ko Rubenis ziņoja, ne to, kas ir noticis. Viņš ir piedzēries bezsamaņā. Un tad mēs gājām tālāk un nonācām te, kur nāk ceļš no Rendas. 500 cilvēki ar ratiem, ar govīm, ar visu ko! Tas nav nekāds joks, tā ir nopietna lieta: 500 cilvēku – tas ir daudz. Bataljonā bija 500, es viņus nepārskaitīju. Nu un es biju nozīmēts kaut kādā pozīcijā stāvēt. Uzreiz te no Rendas brauc divas vāciešu mašīnas. Vācieši sēž iekšā atgāzušies. Mums tur riņķī rati, cilvēki, govis. Ceļš pilns, netiek cauri viņi. No tās mašīnas izkāpa ārā viens: “Loss, Loss, Loss!” (Ceļu, ceļu, ceļu, no vācu val.) Viens noskatījās. Es tas nebiju, tas bija kāds cits. Piegāja klāt un izrāva viņam mašīnpistoli no rokām un atbruņoja to vāciešu bandu. Tur bija kādi 6 cilvēki, starp viņiem arī kāds liels oficieris no Rendas komandantūras. Es tur klāt nebiju. Tos visus aizveda pie Rubeņa un tur bija runāšana. Pie Rubeņa ir runāts, ka mēs esam nelegāli, tiekam vajāti no vāciešiem un šis vāciešu oficieris, kas tur bija tai mašīnā: “Nē, tas ir pārpratums! Jūs esat oficiāli, jūs esat brīvi. Esat vācu aizsardzībā.” Un visus vāciešus atlaida. Vai nu Rubenis bija naivs, vai es nezinu, kur tā vaina slēpjas. Es tur klāt nebiju, nezinu, kā viņš tur ar viņiem runāja. Viņus atlaida. Un es zinu, ka, viņiem iedeva līdzi vienu oficieri. Šo oficieri vācieši arestēja. Ar vārdu sakot, atlaida tos vāciešus. It kā pārpratuma noskaidrošanai, kāpēc mūs vajā oficiālā armijas daļa. Un otrā vai trešā dienā sākās likvidācijas operācija. Viena lidmašīna lidoja tur mums virs to ielenkumu. Grāmatā ierakstīts – lidoja lidmašīnas. Nu, ko var darīt? Es vienu redzēju, a varbūt kaut kur vēl bija kāda, kas to zina. Mani nozīmēja ieņemt pozīcijas. Mēs bijām kādi 30-40 cilvēki. Es, mans draugs Munkevics un vēl kaut kādi – bija nozīmēti ieņemt pozīcijas, ja gadienā vācieši nāktu virsū, tad mums ir jāšauj. Mēs tur sēdējām, aiz muguras mums joprojām iet ņigu-ņegu. Pēc brītiņa paliek kluss. Vadītājs mums, tas virsnieka vietnieks, tāds čamma bija. Es viņam saku: “Velns ar ārā, ko tad mēs te sēžam? Tur vairāk neviena nav aiz muguras!” “Nezinu, nezinu. Pavēles ir turēties, ka nāk virsū.” Beigās es pierunāju un vienu aizsūtīja noskaidrot. Tas apstaigā, viņš saka: “Tur neviena vairāk nav.” Visi kurelieši sapakojušies, aizgājuši prom pa ezera otru pusi. Mēs vieni paši palikuši. Es saku: “Un ko tad tagad darīsim, vai kausimies tie 30, cik mēs te esam?” Viņš teica: “Nu tad atiet!” Mēs visi atkāpāmies. Nāk vācieši virsū, šaudās. Mēs atkāpjamies. Par cik tā jezga bija tik liela, es no viņiem nomaldījos un paliku viens pats. Tad bija nakts, apmēram jau 11.00 vēls, rudens. Bija neliels sniedziņš. Un es iznāku no meža. Es jau domāju, ka man beigas ir. Es pat biju vēstuli atstājis mežā uz celma, kura nav atradusi adresātu, citādi jau būtu kāds varbūt, ja būtu atradis, rakstījis, ka te viens ievainots uzrakstījis. Es patronā ieliku zīmīti uzrakstītu, noliku, lai atrod. Jo es domāju, ka man beigas ir. Viens pats.. Es iznācu ārā – tumšs priekšā. Uzmanīgu gāju, es jau zināju, ka būs ielenkts, tas bija skaidrs. Skatos, tur viens pīpē. Es uzmanīgi skatos – tur otrs pīpē. Kādi 100 m starpā. Ārā tumšs. Es redzu – tur ir postenis. Mēs esam ielenkti un mūs gaida. Vai es biju dulls, vieglprātīgs vai pārāk gudrs, to es nezinu. Tas ir jāizšķir citiem. Es stāvus novilku zābakus, lai neklabētu. Paņēmu plinti, turēju stāvus rokā un maziem solīšiem pa vidu izgāju cauri. A tie tur pīpēdami, tā pīpēja, ka mani neredzēja. Es izgāju cauri, ceļš gāja garām, es iesēdos grāvī. Viena mašīna ar vāciešiem aizbrauca man no muguras – viņi neredz, ka es sēžu. Es pa to nakti staigāju, nonācu līdz kādām mājām. Tur tāds suns. Suņi arī laikam dulli. Viņi, kad tā naktī ierauga, tad viņi nezina, vai tas ir prātīgs cilvēks, un mūk no viņa. Un es ielīdu šķūnī. Šķūnī zirgi bija kaut kādi ar ratiem. Ratos bija sausiņi, kurus es atradu un ēdu. Tumšs, nekā nav. Ievandījos sienā – biju noguris no tā lielā gājiena un visiem pārdzīvojumiem, nogulēju divas dienas. Jumtam lūka vaļā, pa dienu paskatījos – vācieši tur: “Loss, Loss!” Pēc kādām 3-4 dienām vairāk nevienu nedzird. Es izlienu no šķūņa ārā. Šķūnim bija durvis tādas, ka apakšā pa tukšo spraugu varēja izlīst. Eju uz māju un klauvēju pie durvīm “Kas tur ir?” Es saku: “Te viens latvietis ir.” “Kas jūs ir?” Es saku: “Nu es te esmu no tiem partizāniem.” Un mani ielaiž iekšā. Kāda situācija – vācieši šai mājā bija saimniekojuši vairākas dienas. Kādas 3-4 dienas. “Kur jūs bijāt? Mums te visriņķī noķēra latviešus, apšāva! Kur jūs bijāt?” Es teicu: “Es pie jums šķūnī gulēju.” “Vai!” Viņiem lielais brīnums. Viņi dzirdējuši, ka ciki tur ielenkti un apšauti, un noķerti un nošauti turpat. Un brīnās, kur es tāds dulls te gadījies esmu. A man latviešu zīmotnes ir. Bet man bija saglabājušās arī vācu zīmotne – pamatā SS. Es noskaidroju, kur mēs atrodamies. Apmēram 20 km līdz Usmas stacijai. Ar vilcienu es varēšu braukt, kur gribu. Meitenes man piešuva vācu zīmotnes, paēdu vakariņas, nomazgājos. Plinti es atdevu viņiem. Viņi negribēja ņemt, es saku: “Kur tad to var zināt, ka jums te nav jāšauj.” Izrakstīju no Soltbuha, ka ir nodots, Speiss parakstās. Speiss ir saimniecības zaldāts, kas izdala ieročus un tā. Un tad gāju uz Usmas staciju. Atnācu ar kājām šito gabaliņu, tas bija nelegāls gājiens. Bet stacijā es ieeju, stacija pilna ar vāciešiem. Es tur nostājos, redzu, ka nekādas briesmas nav, neviens man klāt nenāk. Iekāpju vilcienā un kā kungs aizbraucu līdz Tukumam. Man kabatā bija apliecība, ko izdeva Stendē, ka mums trijiem vai četriem cilvēkiem jāierodas Irlavā. A es esmu viens – tā apliecība ir uz 3 vai 4. Viens žandarms mani noķēra. Es braucu ar ratiem, ratu vadītājs bija vācietis. Tas braucu uz Irlavu. Un es viņam prasīju, vai es nevaru aizbraukt ar viņu. “Jā, sēdies iekšā, brauksim abi divi.” Tā mūs noķēra. Vācietis ir oficiāls – tam nekas. A man apliecība, kurā aprakstīts – četri cilvēki tiek sūtīti uz fronti pusotru mēnesi atpakaļ. Tas, ko Stendē izdeva, tā apliecība bija man palikusi. Es viņam to rādu, padomājiet, cik tomēr stulba un sarežģīta situācija un ne jau kāda liela varonība tā ir, bet mazliet drosmes vajadzīgs un var apvest ap stūri pat vācu žandarmu. Es stāvu rokas nostiepis. “A kur..? Kāpēc tik vecs?” Es saku: “Nu tā iznāca.” “Kur jūs visu laiku bijāt?” “Man māte ar brāli brauca uz Vāciju. Es biju uz Ventspili pavadīt viņus.” Tādus melus es viņam teicu. Viņš šiem meliem ticēja, jo tāda kārtība bija visā Kurzemē, ka nebija nekādas kārtības. Ja mēs varējām ar šņabjiem mainīties, tad jūs saprotiet, kāda tur bija situācija. Es to situāciju izpratu, un mans teiktais bija saprotams. Varbūt, ka man gadījās ārkārtīgi godīgs žandarms, bet cik raksta par viņiem, tad viņi visi ir bijuši nelieši. Viņš bija vācietis. Žandarmi bija speciālas daļas, kas nodarbojās ar armijas personāla kārtības uzturēšanu. Es nezinu, kā man tas izdevās, bet viņš man noticēja. “Kur jūs tagad brauciet?” “Uz Irlavu.” Kopā ar vācieti. Tas arī man nāca par labu. Ja es būtu viens pats, tad būtu slikti. Ja es būtu kopā ar latviešiem – arī būtu slikti. Bet ar vācieti kopā abi divi braucām uz Irlavu. Vācietis jau pateica, ka uz Irlavu brauc. Un viņš arī armijnieks. Nu žandarms mani atlaida, es iekāpu un ierados Irlavā, kur mani sūtīja pirms kara. Un Irlavas štābā man draudēja kara tiesa. Tāds dulls tur viens latvietis saka: “Jūs saprotiet, ka jūs esat dezertieris, kas vairākus mēnešus pazudis?” Es saku: “Es saprotu, jā. Bet ko tad nu? Tagad es atnācu. Nevajag tev mani? Tad es iešu projām.” Nu, protams, tie, kas saprata situāciju, neko neteica un nosūtīja mani uz vienu daļu. “Kas jūs esat?” “Sakarnieks.” “Nu labi, tad uz Sakarnieku daļu. Viņi ir te netālu vienās mājās.” Vakars, tumšs, es ierodos tajās mājās. “Ei, Aizstraut, kur tu te gadījies? Mēs domājām, ka tu esi nošauts!” Mani draugi priekšā! Tie paši, ar kuriem es izšķīros: Munkevics priekšā. Nu viņi arī bija ar kauju izlauzušies, ar šaušanu. Tā viņš teica, es neesmu pārbaudījis. Un viņi ar bija devušies uz Irlavu. Nu kur tad vairāk! Vai nu mežā pie krieviem jāiet – to mēs negribējām. Krievi bija mežā. Krievi skatījās uz šīm cīņām un sekoja – redzēs, kā tiem latviešiem ies. Par to runāja, ka tā ir.
Intervija ierakstīta 17.11.2004.
|
 |
|