Lūcija Kazeniece, NMV 107

Lūcijas Kazenieces dienasgrāmata veltīta laika periodam no 1945. gada 4. septembra līdz 1947. gada 12. septembrim. Dienasgrāmatā aprakstīts, kā Lūcija ar bērnu pēc kara sāka strādāt zirgu nomas punktā Penkulē, vēlāk Krimūnu patērētāju biedrībā, līdz 1947. gadā viņa tika apcietināta un uz 5 gadiem izsūtīta uz Tomskas apgabalu.

Dienasgrāmatā ļoti spilgti aprakstītas jaunās mātes rūpes par savu tikko dzimušo bērniņu apstākļos, kad nupat ir beidzies karš un ir izpostīta ģimenes dzīve un mājas. Tāpat spilgti atspoguļota pirmā pēckara laika saimniekošana, kad priekšnieku amatos ir iecelti iebraucēji un kad visapkārt valda neuzticība un korupcija. Ļoti aizkustinošs ir stāsts par to, kā Lūcija satiek savu pazudušo vīru, kas slēpjas no padomju varas, tomēr vēlāk tiek apcietināts. Tad Lūcija ved viņam ēdienu uz Rīgas centrālcietumu līdz brīdim, kad viņai tiek paziņots „apcietinātais šeit vairs neatrodas” – vārdi, kas raisa neziņu par vīra likteni. To, ka vīrs ir nošauts, Lūcija uzzina brīdī, kad viņa pati tiek apcietināta un sākas viņas ceļš uz Sibīriju. Dienasgrāmata noslēdzas ar iespaidīgu aprakstu par šo ceļojumu 7 nedēļu garumā.

1. fragmentā apskatīta neliela epizode, ko Lūcija piedzīvoja 1941. gada jūlijā – tūlīt pēc vāciešu ienākšanas Latvijā, kad Lūcijas dzimtajā ciemā tika apcietināta grupa Sarkanās armijas kareivju. Spilgti aprakstīts, kā vietējie izturējās pret šiem gūstekņiem.

2. fragmentā apskatīts pirmie pēckara gadi - darbs, iztikšana, satikšanās ar vīru.

3. fragments veltīts aprakstam par Lūcijas apcietināšnu un ceļu uz Sibīriju.