 |
|
       |
Dzīve bija Latvijā. Mēs visi bijām jauni, mēs gājām skolā, mums bija brīvvalsts, mēs dziedājām skaistas dziesmas un tad pēkšņi viss apstājās. Un apstājās manā dzīvē ar to, ka tieši 41. gada 14. jūnijā mums bija pēdējais ģimnāzijas eksāmens trigonometrijā un mēs visi aizgājām uz skolu pelēkiem ģīmjiem un saraudātām acīm. Mana matemātikas skolotāja stāvēja pie tāfeles un viņa nevarēja parunāt. Un, kad es iegāju iekšā, man gadījās tāda ļoti viegla biļete – sīnuss alfa pār kosinuss nozīmē to un to. Viņa man to lika uzrakstīt un es stāvēju un sāku drebēt, un nezināju. Tas ir pirmais, ko vispār trigonometrijā māca. Es biju gudra, bet es biju tā apmulsusi, ka es to nezināju. Tad viņa teica: “Lūdzu, apsēžaties un pārdomājiet savā… o… Lūdzu, apsēžaties!” Viņa nevarēja parunāt. Tad es sēdēju un domāju – jā, nu es jau taču to visu zinu. Es nomierinājos un, protams, eksāmens izgāja labi. Bet tā ģimnāzijas beigšana pēc pāris dienām jau bija patiešām ļoti sērīgā noskaņā. Man tiešais ģimenes loceklis nebija aizvests, bet man bija tuvi radinieki aizvesti un klasesbiedrene viena bija aizvesta ar savu ģimeni. Bet tās bailes, kas nu turpmāk būs, kas vēl nāks, valdīja. Mēs visi jau zinājām, katrs zināja, katra mājā bija kaut kas noticis. Mana kaimiņiene bija manas mammas māsīca, kuras mājā mēs dzīvojām. Un viņa ieskrēja iekšā agrā rītā pie manas mammas un teica: “Mans Kārlis ar ģimeni ir aizvests!” Kārlis bija viņas dēls. Dēls, vedekla un mazais Ansītis. Tā mēs zinājām. Citādi mēs to laikam nebūtu zinājuši. Nu, protams, uztraukums bija liels. Tad pēc pāris dienām, kad nu mēs bijām beiguši to ģimnāziju, mana klasesbiedrene uzlūdza mūs visus braukt uz Jūrmalu, kur viņa dzīvoja, lai nu būtu tāda pēdējā satikšanās. Mēs staigājām gar Lielupes krastu. Mēs visi teicām: “Kas būs nākotnē?” Mēs nevarējām vairs ne par priecīgo pagātni runāt, ne arī zīmes nākotnē saskatīt. Un tā neziņa bija tā, kas tiešām mūs visus mocīja. Mēs bijām visi izplānojuši savu nākotni. Tai gadā mums uz liecību pamata bija iespēja iestāties augstskolā un mani jau uzņēma manai dzīves mērķu sasniegšanai arhitektūrā, tikai rudenī vajadzēja brīvrokas zīmējumu, ko es ļoti labprāt un labi varētu izdarīt. Katrs bija savu vietiņu sev dzīvē nolicis. Tagad bija karš, un viņas māte, kas strādāja Rīgā, pārbrauca mājā, kad vecmāmiņa bija uzklājusi mums visiem skaistu vakariņu galdu un teica: “Ziniet, Rīgas stacija ir bombardēta.” Vai apkārtne, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es nezinu tieši, kā tur bija. Nu, uztraukums bija liels, mēs braucām mājās, bija Jāņu vakars. Mums pateica un mēs griezām papīra strēmeles un līmējām Rīgā stiklus un stikla logus, lai nu tie neizbirtu, kad tie satricinājumi nāk. Tas pirmais krievu gads mums bija grūts skolā. Nomainīja mūsu Nagobadi. 2. Rīgas ģimnāzijā Nagobads bija mūsu priekšnieks. Vēl Grāves kundzi. Mēs visi uz viņiem skatījāmies kā uz dieviem. Visi mūs audzināja vārda tiešajā nozīmē. Un tagad bija ielikts kaut kāds Akots. Nomainīta tā vadība. Un pēkšņi mums teica: “Uniformas! Ja jums patīk kaut ko citu uzvilkt, tad arī virs uniformas jūs varat kādas jaciņas.” Cits atnāca, gribēja uzpucēties, bēšā jaciņā, cits sarkanā. Un tā visa tā vienveidība, viss tas bija ārkārtīgi manāms un pārveidojies. Un varbūt tas arī tā ietekmēja visu to nostāju, nebija vairs kārtības. Mēs mācījāmies krievu valodu – cik mēs iemācījāmies, to Dievs vien zina, es vairs neko nezinu. Es zinu “очень хорошо” un tā, bet tomēr to teicami uz liecības es dabūju, jo to, ko prasīja, to es iemācījos. Jā, nu tas bija par to skolas laiku. Tad bija tuvcīņas tieši Rīgā. Mēs dzirdējām, kā šauj. Mēs dzīvojām Āgenskalnā. Mana mamma bija aizgājusi no rīta paskatīties, vai tur kaut kur veikaliņā vēl pienu nevar dabūt. Mēs nebijām sagatavoti, ka mums būs ēdiena trūkums. Sākās tādas apšaudīšanās, ka neviens cilvēks uz ielas vairs neparādījās un arī mana mamma vairs mājās neatnāca. Tā bija maza mājiņa tai Āgenskalna Vasaras ielā, kur bija mazmājiņas ar dārziem, un pa lielākai daļai vācu ģimenes, kas bija jau arī aizbraukušas uz Vāciju, tā kā tur bija visa tāda noslēgta sabiedrība. Tāds mazs, mazs pagrabiņš, ko mēs saucām par kartupeļu pagrabiņu – tur nu mēs bijām ielīduši. Viens dzīvoklis bija tās mājiņās otrā galā, tad arī tie cilvēki tur sēdēja, un nu gaidījām, kad nu pārstāsies. Bet, protams, mums bija bailes iet uz ielas un kur nu vēl meklēt mammu. Pagāja nakts un vēl mamma nebija. Un tad otrā rītā, kad tāds drusku klusāks bija, mamma pārradās trīcēdama, kas nu ar mums ir noticis. Mēs teicām: “Bet mēs bijām mājās, bet tu biji uz ielas!“ Nu viņa ar kaut kādā pagrabiņā laikam bija stāvējusi. Un tad parādījās pirmie vācu tanki. Es redzēju, ka pāri ielai blakus ieliņā viena dāma skrēja ar pannu ar divām ceptām vēršacīm rokā pie tiem tankiem, teikdama: “Es jūs gaidu!” Ne runādama, bet rādīdama to. Tas bija iespaidīgi. Ļoti iespaidīgi. Tad, protams, visi jutās tā, kā būtu atbrīvoti. Bet tas jau bija tikai – kurš ļaunums bija lielāks ļaunums, tāpēc mēs pieslējāmies tam mazākajam ļaunumam. Es tiešām attaisnoju visus, kas bija draudzīgi ar vāciešiem. Mēs pagājāmies pa ielu, Āgenskalnā dzīvodami. Laikam tas tilts bija sabombardēts, pāri netika. Kuģītis nāca ar cilvēkiem, kas brauca no viena krasta uz otru, laikam viens otru meklēdami. Tai pirmā brīdī mani ļoti satrauca tas, ka Slokas ielā es redzēju 2 beigtus zirgus. Vai tie bija krievu zirgi vai vāciešu zirgi, es nezinu. Citi cilvēki teica, ka tur esot viens cilvēka līķis savākts. Tā bija Latvija karā. Bet tad nāca pa radio 1. jūlijā uzsaukums “Dziedāsim “Dievs svētī Latviju”, mēs esam atbrīvoti!” Sazināšanās bija grūta, laikam telefoni visi bija pārtraukti. Es nezinu, bet pēkšņi ieradās mana draudzenīte, mana klasesbiedrenīte. Viņa diemžēl 43. gadā satiksmē ar vācu transportu tika nogalināta, aplieta ar sērskābi, jo viņa brauca farmacista smagajā mašīnā, sēžot uz sērskābes stikla traukiem. Bet viņa bija man 5 gadus ģimnāzijas draudzene un dzīvoja turpat ap stūri Slokas ielā. Viņā atnāca pie manis un teica: “Nupat es uzzināju, ka tā un tā draudzenīte, kas mūsu klasē bija no Talsu apriņķa, esot teikusi tam un tam”, mums kādiem četriem pieciem cilvēkiem, “ja varot, lai braucot uz viņas iesvētībām.” Tas bija 1. jūlijs. Nu kā nu mēs tiksim – tas bija tūliņ jābrauc, dažu stundu laikā. Es teicu: “Es braucu uz Kurzemi, es taču gribu uz iesvētībām būt!” Un tā es aizbraucu ar tām savām draudzenēm un priecājos, ka pirmo reizi mūžā es ar mazo bānīti braucu no Talsiem uz Dundagas pusi un viss bija ārkārtīgi skaisti. Tā bija vecsaimniecība, kur tēvs, māte saimniekoja, jaunākā māsa bija mana klasesbiedrene, vecākā māsa bija jau filoloģiju beigusi un strādāja Rīgas vidusskolā, un vidējā māsa bija nodomāta būt par saimnieci. Mēs bijām priecīgi. Man liekās, mēs bijām priecīgi tāpēc, ka mēs bijām jauni. Es vairs Rīgas problēmas neredzēju, es nezināju, ka jau žīdi staigā bariem pa ielām, es neko nezināju. Mēs pēkšņi uzzinājām, ka visi jaunieši esot iesaistīti izpalīgos. Lauku izpalīgos, tāds tas vārds bija. “O!”, mūsu draudzenes teica, “paliekat te, kamēr tās izpalīgu gaitas ir vajadzīgas.” Mēs priecīgi strādājām, atbrauca vēl no Mākslas akadēmijas tai vecākai māsai tādas paziņas, atkal viens slavens tēlnieks Kopmanis Augusts, un mums visiem bija ļoti lustīga vasara. Mana draudzenīte Inga bija kaut kādā veidā sazinājusies ar savu māti un viņa aizbrauca, bet mēs palikām trīs. Bet es visilgāk, jo es ļoti sadraudzējos ar to vidējo māsu, ar to nākošo saimnieci. Viņa bija iepazinusies ar vienu Talsu agronomu un tas kļuva par viņas brūtgānu. Viņš ar motocikletu devās pie mums vakaros un tā dzīve bija tāda interesanta. Tad vidējā māsa, saimniece teica: “Mēs precēsimies oktobra vidū. Tev jāpaliek par ciemiņu mūsu precībām.” Es mācēju ļoti labi adīt rakstītos cimdus, un esot Kurzemnieku paraša, ka brūtei jāapdāvina visi brūtgāna radi. Un tur nu bija skaistas tautiskas grāmatas, jo māsa saimniece mācēja ļoti skaisti aust, visa māja bija pašaustām mēbeļu drānām, uz galdiem bija māla trauciņi no apkārtnes apgabala, bija skaista latviska vide. Un es mācēju adīt, tagad man iedeva to grāmatu. Es nepārspīlēšu, bet es vismaz 4 pārus noadīju. Bet es jau biju arī izpalīgs. Mani sūtīja ganos, jo, lūk, ganos ejot, es varēju adīt. Un tas bija tas laiks, kad dzidrie, baltie āboli ienesās. Es paņēmu lielu kurvi ar āboliem un, kad es vakarā nācu mājās, tad tas kurvis bija tukšs. Es ganīju, ēdu un adīju. Bet tad pienāca tas brīdis, kad mēs izdomājām vai dzirdējām, ka mums ar to manu klasesbiedreni jābrauc uz Rīgu un taču jādomā par izglītību. Mēs uzzinājām, ka universitāte ir jauniem studentiem slēgta. Pa to laiku mana māsa, kas bija ģimnāziju beigusi gadu ātrāk un studēja jau medicīnu vai zobārstniecību Latvijas Universitātē, man lepni paziņoja: “Mana fakultāte turpina darbu un es eju atpakaļ universitātē, bet tu vari stāvēt pie ratiem!” Un tas bija tāds bēdīgs brīdis, kad es atskārtu – es nekas neesmu. Apkārt gāja vai avīzē rakstīja, ka visiem jāreģistrējas darba pārvaldē darbam. Jāiesaistās darbos. Manā dzīvē ļoti lielu lomu spēlēja man mātes māsa, kas bija sabiedriski pazīstamāka, nekā mani vecāki, jo mēs bijām no pieticīgas ģimenes, tēvs bija cara armijā kalpojis un ar grūtībām 20. gadu sākumā ticis atpakaļ Latvijā. Viņam bija jāmeklē darbs un viņš dabūja tehnisku darbu ķīmiska rūpniecībā un bija jāstrādā un jāuztur ģimene. Un mana mammiņa, cik viņa varēja, viņa kopa mūsu dvēseles. Viņa bija garīgi ļoti apskaidrota un viņa vienmēr teica: “Meitiņ, vienalga, kur tu esi un ko tu dari, krāj mantas, ko kodes un rūsa nemaitā !” Un tas ir tas sauciens, kas mani vadīja visu mūžu. Es vienmēr atcerējos to. Bet mana mīļā mātes māsa Paulīna Bārda, Friča Bārdas sieva, bija tādā gaisotnē, ka viņai viss dzīvē bija gaišs. Vienalga, kādos grūtos laikos, viņa optimistiski skatījās uz cilvēkiem, uz notikumiem. Un viņa bija laimīgā kārtā no sava Vidzemes Pociema pagasta, kur viņa bija bijusi pavasarī, tikusi atpakaļ Rīgā, jo viņa negribēja tur viena pati būt. Un tā viņa teica: “Es tev iešu līdzi uz to darba pārvaldi un mēģināsim tev kādu darbiņu saskatīt. Varbūt, ka tu vari kādā valodas skolā ieiet.” Ģimnāzijas vācu valoda nebija pietiekama, nu tā vācu valoda būs vajadzīga. Un tā viņa mani gandrīz pie rokas vadāja, jo mana māsa bija nodrošināta universitātē, bet es nekam. Tur bija cilvēku pārplūdums, jo laikam visi tie jaunieši saprata, ka mums tā ir pavēle iet tai darbā. Kad mana kārta pienāca tur atbildēt uz jautājumiem, stāvēja 2 krietni vidējos gados –vācu oficieri. Tas viens oficieris teica vācu valodā tam otram: “Tagad tu pārņem manu lietu,” un aizgāja. Un tagad palika tas viens. Izrādījās, ka tas viens, kas palika, bija haufmans un tas otrs ir bijis pakāpi augstāks – majors. Un viņam esot uzdevums sagādāt tam priekšniekam kalponi Vācijā. Un viņš prasīja, vai te esot. Jā, te esot jaunas sievietes, kas varot braukt uz Vāciju un tā, un viņš tur skaidrojās. Un viņam laikam piešķīra kādu, es nezinu. Un kad mūsu kārta bija, viņš vēl tur laikam pie tā blakus galdiņa, es nezinu, kā mums tā bija, bet tā bija atkal manā dzīvē tā sagadīšanās, ka mana tante, mana mātes māsa, prasīja, vai nav kādas iespējas vācu valodu apgūt vai kaut kādā tādā darbā. Mums atbildēja: “Mums te vācu iestādes ļoti daudzus pieprasa, bet tur jābūt jau pilnīgi labai vācu valodai.” Nu, nebija jau slikti, ģimnāziju pabeidzot. Es nezinu, kā tur bija, kad viņš piestājās mums blakus un teica, vai mēs gribot ar viņu parunāties, varbūt, ka viņam ir kāda iespēja. Mana tante, gaišu skatu, vienmēr ļoti piekrītoša visam jaunam, viņa tā neatrāvās, bet viņa teica: “Nu jā, kādas iespējas pastāv ?” Viņš teica: “Vācijā. Manā mājā. Mēs varam varbūt mājās par to parunāties.” Mana tante dzīvoja tur, kur Franču licejs, Pulkveža Brieža ielā, mēs dzīvojām Pārdaugavā. Viņš teica: “Nu, kur mēs varam satikties šovakar?” Lietus gāza, bija briesmīgi, es uz māju nemaz ar tiem tramvajiem nevarēju tikt. Mana tante teica: “Nu, atnāciet pie mums.” Viņš atnāca vakarā, kā tas bija norunāts. Es biju savas kurpes samērcējusi, es stāvēju ar tādām kalošveidīgām rīta kurpēm lielām, teiksim, nu es izskatījos riktīgais meža bērns. Un viņš ienāca, viņš teica: “Ziniet, man ir simpātiskas tās domas, ka cilvēks vēlās paplašināties zinātnēs, izglītībā. Man ir māja Berlīnē, man ir tikai sieva un mazs sunītis Hekse. Man ir kalpone, bet es varbūt dabūšu atvaļinājumu, lai es tiktu uz pusgadu savā darbā atpakaļ.” Mēs prasījām, kas par darbu. Viņš esot Vācijas vienas no lielākajām bankām – Drēzdnera bankas direktors. Un tādā gadījumā viņa kalponīte Schäfer kundze būšot pārāk apgrūtināta, ka viņam noderētu cilvēks, ko viņš uzskatot Haustochter (Kalpone, no vācu val.) Un viņš gribētu mani pieprasīt kā Hausgehilfen (Mājas izpalīgs, no vācu val.). Oficiāli es varētu tikt sūtīta no šitās darba pārvaldes uz Vāciju kā Hausgehiften, bet kā Haustochter nekādā ziņā. Mana tante saka: “Nu, brīnišķīgi, meitiņ!” Es teicu: “Es – un uz Vāciju?” “Bet tu iemācīsies vācu valodu!” Tagad viņš saka tā: “Man ir sekretāre, tā izkārtos priekš jums.” Pie Berlīnes Universitātes pastāv Deutsches Institut für Auslander (Vācu institūts ārzemniekiem, no vācu val.), viņa izkārtos, ka es varu tur tikt. Tad tur esot Kaufmänische Privatschüle (Privātā komercskola, no vācu val.), kur es varot iemācīties rakstāmmašīnu un vācu stenogrāfiju. Tad viņa sieva ir pie UFA – vācu filmas lielākās apvienības – Kostüme Designer (Kostīmu dizainere, no vācu val.), kas visus tos kostīmus zīmē. Viņš saka: “Viņai ir ļoti lielas iespējas iesaistīt jūs mākslas apgūšanā.” Viss tas, ko viņš man solīja, notika. Pēc divām nedēļām es braucu uz Berlīni. Tas bija 41. gadā. Viena tāda viņa padotā vadībā mēs braucām pa nakti līdz Tilzītei un no Tilzītes tālāk man būs vilcienā vienai pašai jābrauc, bet viņa kundze būšot stacijā man pretī. Lai es piespraužot puķi. Es piespraudu rudzupuķītes tādas no lupatām taisītas pie sava mēteļa. Bailes nebija. Man liekās, ka tā bija jaunība un varbūt iedzimta vēlēšanās gūt, ko varu. Un tā Rīga jau nebija pievilcīga vairs, tur nekā nebija vairs. Es stāvēju tā priekšā, ka mana māsa ir sliedēs. Viss iet tālāk, un ko es… Mana mamma I. pasaules kara laikā bija strādājusi slimnīcā vai pat sākusi māsu skolu. Tur viņa bija tikai vācu sabiedrībā. No tās vācu sabiedrības viņa bija daudz ieguvusi tai ziņā, ka viņa zināja vācu parašas. Un es nu mammiņai stāstīju: “Nu, mammiņ, kā tad man ir tagad vācu sabiedrībā jāuzvedas?” Visu izprasīju. Un nu viņa man stāstīja to un to, bet, kad mani Tilzītē no rīta ieveda tādā vienā istabiņā, kur nu es to dienu varu nogulēt, jo man naktī tikai atgāja vilciens uz Berlīni, es skatījos uz gultas – liels balts maiss. Un manā pirmā vēstulē mammai es teicu tā: “Tu man visu aprakstīji, bet es nekad nezināju, ko ar to maisu darīt – vai gulties virsū, vai līst apakšā, vai iekšā ?” Tie tie Federbetten (Pēlis, no vācu val.) bija. To viņa man nebija izmācījusi un tas bija man tas vislielākais pārsteigums. Bet tādi pārsteigumi jau dzīvē nāca tik daudz – vienalga kurā kultūrā un kurā zemē. Nu, tā es aizbraucu uz Berlīni un viss notika tā, kā tas bija iepriekš paredzēts. Mazais sunītis Heksīte bija mans vislielākais draugs. Man vajadzēja galdus klāt un vieglus pakalpojumus. Mana kundzīte aizbrauca uz Ungāriju griezt filmas ar savu filmu kompāniju, mēs bijām divas mājā ar sunīti. Mana kundze raudāja ik brīdi par savu dēliņu, kas iet tankos un Staļingradu… Nākošā vasarā, kad es tur biju, tad bija tie lielie U-Boot (Zemūdenes, no vācu val.) uzbrukumi tiem Sabiedroto kuģiem. Un līdzko viens kuģis bija nošauts, tā tas radio spēlēja skaļā balsī tos maršus un viņa dziedāja un lēkāja, un es stāvēju un nezināju – vai nu priecāties, vai nepriecāties. Man tūliņ atņēma Latvijas pasi, kas man vairs nekad netika atgūta, man iedeva Reisen Ausweise (ceļojumu apliecība, no vācu val.). Mans vācu oficieris no Latvijas bija pasūtījis „Deutsche Zeitung in Ostland” (Ostlandes vācu avīze) (“Ostland” – tā saucāmies mēs Baltijā) , tā kā es varēju lasīt katru ziņu, kas Latvijā notiek. Es varēju rakstīt, cik es gribēju vēstules, kas visas tika obligāti atplēstas un ar to oficiālo zīmi atkal aizvērtas – ir manas, ir no turienes, kamēr vienā jaukā dienā pienāca man viena vēstule ar vēstulīti iekšā: “Vai jūs nevarētu tās vēstules īsākas taisīt? Mums par daudz laika paņem tās izlasīt!” Ka tikai divas lapas lai sūtot, lai nesūtot tādu, tā kā veselu grāmatu. Bet es jau paņēmu atkal tādas loksnes divas un salocīju un man bija divas loksnes, un es tomēr rakstīju. Tad man pienāca no mājām lūgums no māsas: “Vai tu nevarētu vācu valoda tās vēstules tagad rakstīt, jo es gribu mācīties to, ko tu esi iemācījusies?” Un es aprakstīju visu – nu tik sīki, ka man liekās, par katru akmentiņu, bet tā man bija tāda izrunāšanās. Un tad, protams, es arī pierakstīju kaut ko latviski klāt, bet viņa priecājās, ka viņa tagad apgūst to vācu valodu, jo augstskolā jau tikai visas tās mācību grāmatas medicīnā bija vācu valodā. Latviešu valodā nebija lielās anatomijas un fizioloģijas, un citas tādas grāmatas. Man bija iespēja mācīties visu tā, kā bija norunāts. Es aizgāju uz Deutsche Institut für Auslander. Es biju vienīga latviete. Tur bija viens soms, viens anglis, rumāniete – ļoti brīnišķīga sieviete, vēl kaut kādi. Mēs ņēmām filoloģiju un literatūru, mūsu skolotājs bija burvīgs cilvēks, kur vārdu es vairs nezinu, un mūsu programmā bija Gēte. Tad mēs iztirzājām Gētes dzeju. Protams, es savā bibliotēkā tur tai savā direktora mājā atradu daudzus Gētes darbus, tā bija pilna ar grāmatām, es atradu citātus, kas manu sirdi saistīja un tos es rakstīju uz mājām. Viens ir tāds, kas pierāda, ka es tomēr jutos ļoti viena Vācijā, ka es uzrakstīju to teicienu, ko es tagad bieži atkārtoju – cilvēki nav tikai tad kopā, kad viņi ir fiziski kopā, viņi ir arī tad kopā, kad viņi ir atšķīrušies un attālinājušies. Tur bija ārzemju studentu klubs, kur mums ieteica iestāties zināšanu paplašināšanas nolūkos. Ne es zināju, kas ir Humbolts ( Aleksandrs fon Humbolts (1769-1859) – prūšu zinātnieks un ceļotājs), nekā, bet saucās „Humbolta klubs”. Protams, Biruta atkal iet uz “Humbolta klubu”, iestājās par biedru. “Humbolta klubs” bija brīnišķīgs. Tur mūs izvadāja uz ekrāna pa visu Vāciju, ļoti, ļoti Vāciju apskatīja un mums bija ekskursijas pa visu Berlīni – mēs gājām uz pilīm, kas vēl nebija sabumbotas. Es ieguvu no savas mājas īpašnieces velosipēdu, mēs braucām garus ceļus apkārt Berlīnei uz visurieni, ieskaitot Potsdamu, un izskatījām visas tās pilis. Un mums bija tāda skaista draudzība, mums visiem bija tāda sajūta, ka mēs gribam apgūt to Vāciju. Protams, arī reizē tā vācu valoda ārkārtīgi pielipa. Bija skaisti. Tur nebija neviena cita latvieša. Es nezinu, kur tie latvieši palika. Šis te mans kungs teica, ka esot viena tāda ģimene, kuriem esot tā viena latviete, bet viņa jau nav manā stilā. Nu tad es nezinu, kas un kā tas bija. Viņš mani apgādāja ar rakstāmmašīnu, ielika tanī viņā bāra istabā. Tur jau neviens nedzīvoja, tā māja bija tukša. Viņš man teica, ja es gribu labi iemācīties, tad man vismaz divas stundas dienā mājās vajagot praktizēt to mašīnrakstīšanu. Es pūlējos. Tad es gāju uz tām stenogrāfijas stundām – tas bija viens, divi un trīs kursi – es izgāju visus. Nu es biju vācu stenogrāfiste. Bet es biju tikai “Biruta Nekas”. Es biju Haustochter jeb smalka kalpone. Algu es nesaņēmu, jo toreiz mēs vienojāmies, ka nekādu algu es nesaņemšot, bet viņš man došot mazu rokas jeb kabatas naudiņu. Bet nu visas tās skolas un tas tika samaksāts. Mēs svētdienas rītos no “Humbolta kluba” pārmaiņus stāvējām sešos no rīta pie Brandenburgen Tör (Brandenburgas vārti), tur bija kase operai un svētdienas rītā izdeva biļetes visai nedēļai. Tad mēs pārmaiņus pirkām tās operas biļetes, lai mēs visi atkal kā grupiņa varētu iet uz to operu. Ko es tur visu nedzirdēju – tas bija vairāk, kā es jebkad biju ieguvusi! Mani pat veda uz Olimpisko spēļu peldbaseinu, lai es eju tur peldēties. Man bija laba dzīve. Vienīgais, ka nebija kontakts ar latviešiem, bet es jau rakstīju un es jau lasīju, un es visu zināju. Tad pienāca tas nākošais pavasaris un viss gāja dikti labi, es atkal biju jau pieteikusies tur tanī Deutsche Institut. Tad sākās nakts bumbvedēju uzbrukumi. Mēs skrējām apakšā tās mājas pagrabā. Starp citu, tā māja bija Berlīnes skaistākajā vietā – Grünewald, kas ir tieši pie ezera un parka un saucās Regerstraβe – mākslinieka vārdā. Sēdējām pagrabā blakus melnām oglēm, jo māja tika apkurināta ar oglēm un baigi dārdēja tie FlAK, kas nozīmēja Fliegel Abwehr Kanonen (Zenītieroči, pretgaisa aizsardzība). Kaut kur laikam blakus tur bija tie, kas šāva. Tie taisīja to vislielāko troksni, nevis tie bumbvedēji. Un es biju tik nervoza, ka es teicu sev – kāpēc tad man ir jāsēž te kara laukā? Vai tad es nevaru uz mājām braukt? Un tobrīd tas Sonso kungs aptvēris un viņš teica: “Man liekas, ka tagad ir laiks šķirties. Tu brauc atpakaļ pie vecākiem.” Un viņam bija daudz pazīstami no Vācijas Rīgā. Viņš teica: “Tagad tu esi gudra, māki vācu valodu, tu māki ofisa darbu, tagad tu vari iet ofisā strādāt, biroja darbu.” Tā notika. Es braucu mājās. Mani sagaidīja nakts laikā mammiņa un māsa, no Āgenskalna kājām atnākušas, un mani divi brālēni – manas tantes dēls un vēl otrs brālēns, kas man ļoti tuvs bija. Mammiņa saka: “Nu, tev jāiet tagad kājām uz māju.” Es saku: “Jā, nu tas jau nemaz nav tik briesmīgi tālu, pa to Āgenskalnu es jau no skolas arī daudz gāju.” Bet mans otrs brālēns saka – bet mana tante esot mani uz Vāciju aizsūtījusi un viņš atnācis man pakaļ. Un tad mana māsa sāka raudāt un teica: “Kas tev tuvāks – mammiņa vai tante?” Es teicu: “Mammiņa,” un es gāju pati uz savu māju. Tas bija tāds jocīgs brīdis, bet es taču eju mājā pie saviem vecākiem. Un neilgi pēc tam mani aizsūtīja šis kungs ar savām paziņām tādā firmā, kas atkal bija tik liktenīga manā dzīvē. Vācijā ir pilsētiņa, kas ir tuvu pie Frankfurt am Main, Russelheim. Tur ir vācu automobiļu uzņēmums Adam Opel, “Opel” autiņi. Šeit Rīgā bija atvērta filiāle, lai tos sašautos smago mašīnu motorus pārlabotu un sūtītu atpakaļ uz fronti. Strādnieki bija krievu gūstekņi, latviešu priekšstrādnieki, tikai pāris latviešu biroja darbinieki, viena baltvāciete un visi citi – tā augstā šķira – Reichstoiche. Es biju atbraukusi no Vācijas – protams, tur es redzēju Vācijā žīdus ar zvaigznēm. Es redzēju daudzas neķītrības. Man bija jāiet iestādē un jāsaka: “Hei Hitler!”, lai gan manā mājā neviena Hitlera bilde nebija, viņi bija pilnīgi atkritēji. Varu piebilst, ka šo kungu tiesāja Nirnbergā, jo viņš bija atbalstījis kara veicināšanu, noziedzību ar bankas vadību. Viņu sauca Cinnzer. Viņu notiesāja kaut kādā sodā, bet viņām uznāca kaut kāda slimība un viņam vajadzēja operēties, viņu ielika slimnīcā un pēc tam es vēl viņu satiku Vācijā, starp citu. Bet viņš nebija tāds vācietis. Es šeit atbraucu no draudzīgas vācu sabiedrības, kur es ļoti daudz iemācījos, es satiku tik daudz cilvēkus. Es atbraucu, šai firmā mani pieņēma par mašīnrakstītāju, jo viņi nezināja, cik labi es māku stenogrāfiju, es biju dikti izmācīta, un man lika tikai tādus skaitļus, statistikas taisīt un es tikai situ tos numurus, un man likās šausmīgi garlaicīgi. Tas birojs bija Kalpaka ielā, bet īsi pēc tam mūs pārcēla tur, kur tā lielā motoru labošanas darbnīca bija – tā bija pirmā Centrāltirgus ēka. Tur nodalījums bija birojiem. Tas bija vācu laikā – Latvijas laikā tur bija tirgus. Pilna visa tā lielā ēka ar slīdošo lentu, ar vārgiem karagūstekņiem – krieviem, un latviešiem pa vidu. Pārak daudz latviešu nebija. Vienā galā uztaisīta ēdamistaba. Mums bija 10 stundas dienā jāstrādā – no astoņiem līdz sešiem, un mums pusdienā deva maltīti. Maltīte sastādījās tā – Reichstoiche sēdēja uz paaugstinājuma, liela, gara strīpa; tad bija Baltendeutsche(Baltijas vācieši) , kura bija atļauta pazemoties un sēdēt pie mums dažām latvietēm. Reichstoiche ēda kā kungi; Baltendeutsche dabūja kungu devu, bet mazliet atvilkums bija; latvieši dabūja nevis tās desiņas ar kāpostiem, bet to kāpostu zupu; bet karagūstekņi, man liekas, to, ko nomazgāja no tiem šķīvjiem. Viņi bija bēdīgā stāvoklī. Žēl to teikt, bet tā firma negādāja par tiem karagūstekņiem. Uzzinādami, ka es māku tik labi latviski un māku stenogrāfiju, ielika vienu brīdi par firmas vadītāja sekretāri, man vajadzēja stenografēt un galvenais, ko viņš gribēja – kad viņš turēja uzrunu latviešu strādniekiem, priekšstrādniekiem, tad tulkot. Visi laikam to vācu valodu tik labi nesaprata, lai gan es biju iedomājusies, ka katrs tagad jau pēc diviem gadiem māk vācu valodu. Bet es nevarēju paciest, kad viņš taisīja savu bāršanos un man vajadzēja bārties uz maniem tautiešiem. Es viņam pateicu: “Man neizdodas tā tulkošanas lieta.” Tad mani pazemināja grāmatvedība. Es nekad nebiju grāmatvedību mācījusies, taču iemācījos praktiski. Tur jau nebija tik daudz cilvēku – tur bija vācu galvenais vadītājs un citi pārējie nu tādi “denščiki”. Un es, kārtīgs cilvēks, ļoti akurāti strādāju un atkal man tas nāca par sliktu. Pienāca 44. gads un pēkšņi fronte tuvojās un paziņoja, ka mūs, visus gūstekņus un visus netīros un tīros cilvēkus pārceļ uz Austrumprūsiju. Man nāca par sliktu tas, ka mana vācu vadība atteicās mani laist brīvībā. Mani vecāki, kad to dzirdēja, teica – man ir tikai 20 gadu, es neesmu pilngadīga, es varu uz to stāvēt, ka es kā bērns nebraukšu prom no saviem vecākiem. Mans tēvs teica: “Mūc mežā!” Bet, paldies Dievam, ka es mežā neaizmuku. Kur tad es būtu bijusi, kurš mežs bija drošs? Tad mani ar visu tādu lielu zīmogu virsū, raihskomisārs tāds un tāds, ar štempeli, ka es tieku nosūtīta darbā Vācijā. Bet tad tas uzņēmuma vadītājs iedeva man papildus vēstuli, ka te ir izņēmuma noteikumi, ka es varu pēc 3 mēnešiem atgriezties pie vecākiem. Šis tika parakstīts jūlija sākumā, mēs izbraucām 13. jūlijā. Tur es biju viena pati. Mums bija teikts, ka mēs latvieši būsim iekļauti tajā vācu sabiedrībā un strādāsim to darbu. Vienā jaukā dienā, nebija nemaz pāris mēneši pagājuši, bija rudens, skaista diena, mums paziņo, ka visiem latviešiem jāpulcējas tai un tai vietā. Es arī paklausīgi aizeju, skatos – katram karina kaklā šņori ar lielu plakātu un numuru. Mēs bijām nodomāti tikt sūtīti uz Ostarbeiter (Strādnieki no austrumu okupētajām zemēm) nometni darbā. Un es biju varbūt tā jaunākā, bet varbūt tā briesmīgākā latviešu grupā. Es aizskrēju pie visiem tiem strādniekiem un teicu: “Vai jūs jau esat nofotografējušies?” Viens tur bija. Es teicu: “Atsakāties! Mēs to nedarīsim, mēs ar tādiem noteikumiem neesam šeit atbraukuši, mēs nekādā darba nometnē netiksim izvietoti!” Bet tas bija ar zināmu nolūku, jo fronte tuvojās un viņi nezināja, ko ar mums iesākt. Gūstekņus viņi atstātu tur, lai krievs ņem, pats vācietis mūk uz savu dzimteni – nu, ko tad viņš vilks šitādu cilvēku baru sev līdzi, kam nekāda dzimtene, nekāds piederīgais vairs nav. Tie pārējie latvieši bija tādi priekšstrādnieki, tehniskā darba darītāji, viņi Latvijā strādāja, viņi bija amatnieki, viņi bija mehāniķi, jo viņi saprata tos motorus. Tur bija vesels saraksts ar latviešiem – varbūt kādi divdesmit. Es panācu to ar savu jaunību un tālredzību, ka neviens latvietis netika nofotografēts. Es aizgāju priekšnieka istabā un pateicu: “Ja jūs ar mums tā izturaties, tad ziniet, kā mēs par jums varam domāt un kas jūs tādi esat!” Tad nu nāca tā fronte un tad vienā jaukā pēcpusdienā, tā bija ārkārtīgi auksta Austrumprūsijas ziema – janvāris, 45. gads, kad mums divu stundu laikā lika sapakot to, ko tu pats vari nest, kāpt smagā mašīnā un mūs vedīs uz citām kazarmām. Mēs atkal tagad bijām jaunās kazarmās, tur tā fabrika ierīkota. Mēs mukām no frontes un mēs dzirdējām, ka dārd un šauj jau apkārtnē. Mēs pārāk ilgi nebijām tais kazarmās. Visus vīriešus – vai tie bija vācieši vai latvieši, paturēja grāvjus rakt. Un tad tikai sievietes un mazi bērni. Un man kauns atzīties, ka mēs katrs gādājām par savu dzīvību un man neienāca prātā tur kādu bērnu cilāt vai kā, es tikai gādāju par savu dzīvību. Bet tāds cilvēks kļūst, kad viņš ir mežā, kad viņam ir jāgādā par savu iztiku. No tās nometnes atkal teica, ka mēs brauksim uz Kēnigsbergu un no turienes ar vilcienu vēl tālāk pa Vāciju, bet tad paziņoja, ka Kēnigsberga ir ielenkta un ka mēs brauksim uz Dancigu. Mēs piebraucām pie Baltijas jūras un tur ir tāda Frischenerung. Nu, protams, tie ceļi bija pilni ar vācu, varbūt arī latviešu bēgļiem, es nezinu, bet vācieši tur no tiem Austrumprūsijas apgabaliem visi muka. Visi ceļi pilni zirgiem, gotiņām, bērniem, ratiem šķībiem – greiziem. Un mēs nu kā kungi piebraucām tur smagajā mašīnā, mūs izlādēja āra un teica tā: “Tagad jūs paņemat to, ko jūs katrs sava rokā varat nest, un mēs ejam pāri par ledu uz to Frischenerung.” Tā bija tāda mēle jūrā. Bet jūra aizsalusi, janvāra beigas, un man piemetās mandeļu iekaisums. Es degu kā ugunīs un es nevarēju nemaz paiet. Tad mums tā smagā mašīna vēl bija, bet tāpēc mūs izlādēja, ka vajagot ievainotos vācu karavīrus mūsu mašīnā vest, un mums atņēma to mašīnu – tam sievām un tiem bērniem. Tagad varbūt daža laba dāma, kurai bērniņi toreiz bija maziņi, dusmojās uz mani, bet mani ielika blakus šoferim, jo es acīmredzot biju ļoti slima. Veda pa to ledu. Un kad mēs tā braucām, tad bumbvedēji, tie bija krievi, meta bumbas uz šito te lielo ļaužu pārgājienu. Un visu no tās augstās mašīnas sēdekļa es varēju redzēt – bija izsisti caurumi, beigti lopi un vietām izšķīdušas asinis. Tas bija viens no tādiem brīžiem, ko es arī neaizmirsu, es domāju – ak Dievs Tēvs, es negribu te tikt vienā tādā caurumā iegrūsta, jo mani vecāki nekad nezinās, kur es esmu palikusi! Man tā doma bija. Bet paldies Dievam, pārbraucām. Tad, atkal, kad mēs bijām pārbraukuši, tur bija vācu karavīri bez jēgas, bet visi ievainotie, viņi gāja kājām. Un viņiem deva karstu kafiju. Te nu es nezinu, kas kāds izgādāja, lai nu man arī to karsto kafiju iedod, jo nu drausmīgas sāpes bija. Un man bija termosa pudele, to es biju izglābusi, un viena sega, un viena taša. Un pulksteņi un grāmatas un viss kas tika tur izmētāts pa to krastu. Tur bija iedzīvošanās, riktīga iedzīve, jo katrs taču bija ņēmis to labāko līdzi. Un viss tas tika atstāts tai krastā. Un tagad tas vācu karavīrs laipni saka, ka viņš ieliešot manā termosa pudelē. Ziniet, kas tas bija? Izvārītā erzackafija(Surogātkafija) , protams, sālsūdenī. Es sāku vemt. Es biju tik slima un bija lieli gabali jānoiet ar kājām, mēs nebijām ēduši. Mēs gājām kājām uz Dancigu. Dancigā mūs ielika vienā kino, ko es nekad neaizmirsīšu to vārdu – Kunterbunt. Un katram ierādīja vienu sēdekli, ieskaitot tavai somai. Un mēs sēdējām visi tā kā svecītes cauru nakti. Nostaigājies, negulējis tik daudz naktis. Tad mums bija pirmā saskare – mēs bijām tur kādas četras latviešu sievas palikušas. Es faktiski nezinu, kā tur visi izklīda. Mēs pirmo reizi naktī dzirdējām latviešu valodu, latviešu karavīri tur bija. Bet arī tos es nevaru aizmirst – viņi bija pārguruši, pārmocījušies, varbūt ēdiens viņiem bija, bet viņi tikai tā apjautājās – no kurienes, uz kurieni – ļoti bezcerīgā izskatā. Mēs gaidījām, jo mūsu pavadībā bija tas šoferis un viens vecākais vācu Reichstoiche kungs, kas Rīga tur tai Centrāltirgū bija pārtikas iepircējs. Un viņa mājas bija tur tanī galvenajā vietā, kur tā Opel fabrika atradās pie Frankfurtes. Un viņš nu bija tas vadonis un viņš nu kārtoja, un beigās izkārtoja, ka viens ogļu kravas vācu kuģītis mūs vedīšot uz Štetīnu, jo Štetīnā krievs neesot vēl to aplenkumu iztaisījis. Nu, mēs braucām pa Baltijas jūru, bet, protams, Baltijas jūrā krievs sūtīja zemūdenes un tad tam kuģītim bija vislielākā, visskaļākā trauksme, kad tās zemūdenes. Un tad kuģītis apstājās. Es nezinu, kāpēc. Varbūt kādas sešas trauksmes bija, mēs braucām dienu un nakti, bezgala ilgi. Mēs braucam gar tiem kastiem, bet neviens jau ārā nelīda un mēs uz tam oglēm tur sēdējām. Es biju uzvilkusi trīs kleitas un divus mēteļus. Man Latvijā uzšuva ārkārtīgi skaistu baltu linu mēteli, ar ko es pa Jūrmalu staigāju, un to es biju pārvilkusi pāri manam ziemas mētelim. Balts linu mētelis uz melnām oglēm – nebija smuks vairs. Un zaldātiņi strēba zirņu zupu un bija tādi, kas par mums apžēlojās un deva no savas bļodiņas ar savu karoti pastrēbties. Es domāju, tā bija liela sirsnība. Mēs nonācām tādā Inzel Rygen, kur jau laikam vilcieni bēgļiem bija paredzēti, un nu visi grūdāmies uz tiem vilcieniem, jo, lūk, mūs vedīšot uz Berlīni. Bet tai laikā jau Berlīnē bija 24 stundu trauksme. Tas bija marta sākums – tas jau bija pašā briesmīgākajā brīdī. Briesmas bija tās, ka cilvēks bija kļuvis par plēsoni. Kas tika uz vagona trepītēm, tas pagrūda to nākošo projām, lai tas tur nestieptos. Tā arī es to pirmo vilcienu nokavēju, jo mani vienkārši ar visu manu pekelīti nogrūda zemē. Bet, paldies Dievam, nāca otrs vilciens un mēs Berlīni sasniedzām un sasniedzām to skaisto vietu, ko sauca par Ennesfal, to vācu palīdzības dāmu aprūpes pagrabiņu, kur mums kaut kādu siltu ļoti garšīgu viru piedāvāja. Mēs strēbām un ēdām bez jēgas. Tā māja droši vien ļoti augsta bija bijusi, bija nolīdzināta tā, ka mēs faktiski nemaz pagrabā nekāpām, mēs bijām turpat pirmā stāvā. Uz grīdas katram bija norādīta pagrabā vietiņa, kur tu vari ar savu pekelīti apgulties. Un tā nu mēs tie bēgļi no visām pusēm – runāja visas pasaules valodas. Es nezinu, no Beļģijas vēl, no Holandes, no visām vietām. Mēs nīkām tur, jo mums paziņoja, ka Berlīne ir izsludināta par tādu pilsētu, kur vairs ne pilsoni laiž iekšā, ne pilsoni laiž ārā. Kur tu esi, tur tev bija jāpaliek, jo visapkārt bija fronte. Bet mans gudrais vecais darbinieks panāca atkal kaut ko, par ko es vienu brīdi biju ļoti šķendējusies, protams: kad mēs atstājām to vietu, kur es strādāju tajā Austrumprūsijā, mans darba devējs teica: “Lai kas, mēs pazaudējam mūsu uzņēmumu, bet tās grāmatvedības, tās loksnes!” Tā bija tāda Durschschreiben Buchwierung, tādas atsevišķas lapas katrai nodaļai, katram kontam, tāda bieza čupa – tās mums jānogādā. Viņš bija finansu pārzinis, viņš par savām finansēm gādāja un viņš palika grāvjus rakt. Šie dokumenti jānogādā Ruselheimā. Un man tai vietā, kad es būtu varējusi vēl vienu kleitiņu iebāzt somā, bija jānes šī smagā paka ar šīm finansu lietām. Un tagad mans gudrais kungs uz tā rēķina teica, ka viņam ir svarīgi kara dokumenti jānogādā Ruselheimā. Un es nezinu, pēc cik dienām, mēs varbūt nedēļu tur briesmīgā bumbošanā nodzīvojām tajā pagrabā, viņš taču panāca, ka viņš un es... jo viņš teica, lai es dodu viņam. Bet es teicu: “O, nē! Man ir uzticēts, es braucu.” Es tak negribēju Berlīnē palikt! Bet, kamēr mēs tai Berlīnē bijām, tai viena vakarā, mēs uzzinājām, ka vienā vieta dabū erzatskafiju siltu dzert, un tas taču bija tas galvenais, ka vajag šķidrumu. Mēs jau ēst neko tur nedabūjām. Laikam jau nu katrs maksāja par savu kafiju vai kā, bet man bija rokassomiņa – tāda skaista, sarkana rokassomiņa ķiršu krāsā, un es attaisīju vaļā. Tur man bija, kur agrāk bija tramvaji, kartiņā bijusi, caurspīdīga plastika aploksne, un tur man bija žūksnis naudas. Vācu markas, ko es biju paņēmusi kā manu vienīgo īpašumu līdzi. Un kad es maksāju, es sajutu urbjošu skatu no tiem cilvēkiem, kas ar mums tur gāja to kafiju dzert. Viens bija holandietis. Un es manīju kaut ko. Tagad mēs bijām noguruši, pārguruši, gulējām naktī un uzreiz rīta pusē es atmožos un es ķeru pēc tās savas rokassomas, tas bija mans spilvens. Un tās rokassomas tur nav. Bet viņa ir blakus man. Es taisu viņu vaļā nakts vidū, jau rīta puse bija varbūt, ka kāda lampiņa dega, es varēju saredzēt, un es meklēju. Mans tramvaja kartīšu maciņš nav. Respektīvi, bez viena feniņa es tagad esmu Berlīnes pagrabā. Un es zināju, ka mums jau paredzēts, ka varbūt mēs tiksim tai vilcienā un tiksim uz to Vācijas dienviddaļu. Bet man pašai jāmaksā ceļš. Es biju izmisumā. Man pienāk klāt tai rītā tas holandietis un saka: “Tūliņ jāsastāda protokols.” Viņš ierauga tādu vienu nogurušu, noķepējušu puisi tur guļam. “Tas ir tas vainīgais! Vedīsim uz policiju.” Viņš aizveda mani un to puisi turpat ap stūri uz policiju un to puisi pratina. Tas puisis samiegojies, neko nezin. Šodien es zinu. Tas bija mans draugs, kura urbjošo skatu es redzēju toreiz vakarā. Un es izmisumā nezināju, ko darīt. Es atceros, ka mans brālēns Zigurds, manas mīļās tantes dēls, ir tajā „Lettische Front Zeitung” (Latviešu frontes žurnāls, no vācu val.) žurnālists. Es Berlīni tīri labi pārzināju, un viņš man bija rakstījis vēstules, ka pa Kurfurst und Damm tur tālāk ejot viņiem ir tas birojs. Es tagad es izdomāju, ka es iešu meklēt to vietu. Man tā adrese ir. Es eju pa Kurfurst und Damm baltā mētelī, melnos raibumos. Tā kā riktīgā Latvijas raibaļa. Es paceļu acis uz augšu – man pretī stāv zaldāts – mans Zigurds. Vai tā nav sagadīšanās? Vai tur nav Dieva pirksts? Viņš mani aizveda turpat uz savu to ofisu, tur daudzi latvieši, priecīgi. Protams, nu ko tad man deva vispirms? Ne jau naudu, bet mani paēdināja. Un es ēdu priekš desmitiem, man liekas. Nu, es dabūju labu čupiņu naudas, es dabūju to pārliecību, ka man ir dzīvs brālēns un es gāju priecīga atpakaļ. Un kad es atnācu atpakaļ, tad mans vecais kungs paziņoja, ka viņš ir dabūjis atļauju sev un man vest svarīgos dokumentus uz Russelheim. Un, protams, man bija daudz adreses no darbabiedriem, kas visi tai apkārtnē dzīvoja. O, jā, ja tev nav kur apmesties, ej tur, mana sieva tevi sagaidīs, mans tēvs tevi sagaidīs, un viss tā. Tā kā es jau zināju, ka man nu tā ir tagad tā mājas vieta. Tā nu mēs braucām, un tās Sabiedroto Ziemassvētku eglītes, ko meta no lidmašīnām, kas atvērās un visa apkārtne kļuva gaiša un tad meta tās bumbas. Viss tas dzelzceļš bija blakus ar bedrēm, viss nobumbots, bet jocīgā kārtā līdz ko sakās tā bumbošana, vilciens apstājās, durvis aizslēdza un mūs ārā nelaida. Un es savu nelaimīgo rokassomu, kas man vēl joprojām bija rokās, šitā virs galvas turēju. Es domāju, ka tā bumba nāk, tad taču mani vismaz drusku pasargās. Tas bija vienīgais. Es nevarēju saprast, kāpēc mūs nelaida – es taču būtu līdusi zem kāda vagona vai kaut kur slēpties, bet nelaida ārā. Un tāpēc, ka mūs tur bumboja, mēs tur braucām, es nezinu, dienu un nakti, kamēr vienā vēlā vai agrā rīta stundā mēs nonācām Frankfurtē. Un tagad izkāpjam Frankfurtē, nu tagad mans kungs pasaka: “Es zinu kur manas mājas. Ar Dievu!” Uz viņa mājām viņš mani līdz neaicināja. Bet cilvēki tai Frankfurtes stacijā iet no vienas puses uz otru un viens otram prasa – no kurienes jūs nākat, uz kurieni ejat. Tie, kas nāca no otra virziena, gāja uz Berlīnes pusi. Es no Berlīnes gāju atkal uz otru pusi. Tā kā tā bija īstā tautas staigāšana. Tad es vienkārši iekāpu vienā vilcienā, kas pirmais nāca. Apskatījos, uz kurieni viņš iet, un viņš gāja uz to “dorfu”, kur man bija vien adrese un es izkāpu tai vietā. Un tur bija vecāks kungs un viņa sieva, kurai bija viena kāja amputēta. Viņš teica, ka viņš nekā man nevar palīdzēt, viņš vedīšot pie sava dēla sievas. Tas dēls bija viens no tiem darbiniekiem tur tai firmā. Un viņš salika manu bagāžiņu tačkā un viņš grūda un es gāju viņam pakaļ un mēs ieradāmies tur. Un, protams, pirmais jautājums – kur ir mans vīrs. Es teicu: “Viņš rok grāvjus.” Nu, protams, nebija jau patīkami – dabūn te vienu tādu preileni un vīrs nav un bērns ir trīs gadus vecs un vēl tur radi un visi dzīvo uz kartiņām un laikam skaita katru pilienu pienu, ko priekš bērna dabūn. Nu viņi tā mani pieņem un saka, lai es ejot gulēt. Un es iegāju tai rītā gulēt. Esot bijušas trauksmes un bumbošanas tai dienā, tai naktī. Es gulēju līdz nākošās dienas vakaram un es biju izgulējusies. Un es sāku dzīvi tur. Nu, bet mēs visi tur bijām un bija kaut kas jādara, lai varētu ēst. Es jutos briesmīgi, ka atrauju viņa pēdējo kumosu. Es atklāju, ka kaimiņos zemniekiem ir sparģeļu lauki un viņi teica, ka es varot tai sparģeļu laukā iet rakt sparģeļus un viņi man par to vakarā iedošot sparģeļus baltā mērcē. Es tur gāju jau kādu nedēļu un es tur gulēju paspārnītē, un es jutos tīri laimīga. Bija ļoti skaists laiks, Frankfurtes tuvumā jau ir ļoti labs klimats. Lai savas vienīgās kurpītes taupītu, mēs visi plikām kājiņām pa smiltīm. Man iedeva dunci un iemācīja, kā to sparģeli, jo tie ir tie baltie sparģeļi – tos viss tā nevar nogriezt, ir jāatrod tas caurumiņš un tad jāvelk tas baltais sparģelis ārā. Mēs – vācu sievas un es – velkam tos sparģeļus ārā, pa lielceļu brauc viens vīrs uz velosipēda, apstājās un kaut ko briesmīgi māj ar rokām, lai mēs nākam un kaut ko vāciski kliedz. Izrādās, viņš saka, ka karš ir beidzies. Ir 8. maijs. Mēs pametām savas dakšas un nažus tur tai sparģeļu laukā, aizgājām ceļa malā un vienkārši sēdējām, nestrādājām. Un visi vācieši arī bija ļoti priecīgi, ka karš ir beidzies, bet pa starpām jau tur bija amerikāņu tanki sanākuši un vāciešu karavīri līda no pagrabiem ārā un pacēla rokas. Tur nekāda ielu apšaudīšanās nebija, tikai, kad karavīri tika ieaicināti tajā istabā iekšā un saimniece piedāvāja vīnu, tad viņš pateica: “You first.” (Tu pirmā, no angļu val.) No viņa glāzes, lai viņam neiedod to jipti. Tas tā atkal skaisti bija. Amerikāņi bija iekšā, visas ielas okupēja un spēlēja beisbolu - ar cimdiem meta tās bumbas, ka visi bērni muka no viņiem, jo viņiem bija vienalga, kurai galvai trāpa. Tad mūs visus izdzina no mājas, no mana midzenīša arī, jo, lūk, viņiem vajadzēja mājas vietas. Un vecamtēvam tur tai mājā bija vācu ķeizara kaut kāda sudraba nauda atvilktnītē palikusi. Tā pēc 3 dienām vairs nebija, bet atkritumu kastē bija nošautā stirna, ko viņi bija gājuši tur medīt, jo tas bija ļoti tāds mežains apgabals, ļoti skaists. Nu tad tā mēs manījām, ka uzdzīve sākas. Kad mēs atnācām atpakaļ tai mājā, protams, tie amerikāņi vēl tur visi bija. Un viens amerikānis vienu vakaru ienāca iekšā ar maizes kukuli. Tas tāds draudzības brīnišķīgs paņēmiens – baltmaize. Un mans darba biedrs kaut kādā veidā man klusu deva mājienu, lai es aizejot uz ateju, kas bija dārzā – iekšā nebija kanalizācija – lai es ejot tur. Es iekrampējos un tad es sāku domāt – es saprotu kāpēc – jo tas amerikānis mani bija ievērojis un viņš bija atnācis ar maizes kukuli. Es tur nosēdēju, un viņš visu laiku ir prasījis: “Kur ir tā meitene?” Darbabiedrs teica: “Meitene pazudusi. Nu nav, nav.” Tas viss ļoti gludi, ļoti skaisti izgāja – nekāda vaina. Un tad sākās visādu lapu piespraušana pie visādām mājām un pilsētas valdēm, visādi uzaicinājumi, starp citu, visi sveštautībnieki uzaicināti pieteikties pie amerikāņiem uz atgriešanos dzimtenē. Es biju dumja, es nezināju ko darīt, es domāju – nē, atgriešanās dzimtenē neizklausās pārāk labi, pārak gudri. Neviens latvietis nebija tuvumā, kam prasīt. Bet mani laikam tā ģimene vairs tā kā negribēja uzturēt, jo drausmīgs bads bija, nebija nekā ko ēst, nekāda raža nebija. Tad tas vīrs teica, ka viņš zinot tur tālāk kaut kādā ciemā, kur viens vācu saimnieks ir kritis Itālijā, un tai sievai esot dārzniecība, viņai mazi bērni, ka varbūt es varot tur iet strādāt. Es teicu: “Ļoti labi!” Par vēderu katrā ziņā, jo man bija bads – nebija ko ēst. Un tā ar riteni aizbraucām. Es nezinu, vai viņš bija iepriekš sarunājis, bet mani paturēja. Un pirmais darbs, ko man lika – lai es ejot govis slaukt. Un es lielām acīm izdomāju, ka es nekad neesmu ķērusies klāt, jo man bija bail no govs kājām, ka man neiesper. Es sāku raustīties un govs spērās, un tā saimniece teica, ka es jau nu gan neesot nekāds palīgs viņai. Viņa teica, lai tai vietā es tos mēslus šķūrējot ārā. Nu to es mācēju. Tad man bija arī tāds darbs, ka man bija jānes smagās piena kannas uz pienotavu. Tas bija ciems – vācu ciemā bija vidū tirgus laukums un viena pusē bija dārzniecība un tā saimniecība, bet tie lauki bija sazin kur un otrā pusē bija pienotava. Un tur bija vecā mammiņa – tā kritušā vācieša māte, kas visu laiku raudāja par dēlu, jo viņš bija laikam nesen kritis Itālijā un pati kundze, kurai bija darba pilnas rokas. Mans uzdevums tātad bija piena kannas nest. Un es, lai līdzsvarotu sevi, es katrā roka tā pa piena kannai. Nebija jau laikam līdz ausīm pilnas, bet smagas gan. Un man bija plikas kājas, jo es savas vienīgās kurpes taču katru dienu nevalkāju. Es eju pa to ielu un ir svētdienas pēcpusdiena un tagad sāk atvērties tie krodziņi un vācieši iekšā sāk dziedāt savas skaistās vīna dziesmas un vīns tiek skandināts, jo tas ir vīna apgabals Rain Main. Un es eju ar savām kannām un domāju – nu ja, te tā viegli viņi var aizmirst to karu. Es pavisam tā citādi pieeju tai lietai. Pēkšņi pa logu no tā krodziņa atskan balss: „Prūses jaunkundz, ko jūs te dariet?” Un tas ir vācietis, kas mani no Berlīnes palaida Frankfurtes stacijā. Es teicu: “Nu, ko es daru? Es sev iztiku pelnu.” Nu viņš bija mani redzēji tā diezgan labi apģērbtu, smuku meitiņu, Rīgā apkoptu – un tur es plikām kājām, piena kannām, saimnieces iedotu šircīti priekšā, nesu piena kannas. Viņš teica: “Nē, tas nav priekš tevis, tā to nevar darīt.” Viņš bija tai Ruselseimā, kas skaitījās diezgan liela pilsēta, jo tur tā lielā rūpniecība bija, aizgājis pie darba pārvaldes, kur atkal bija viens ļoti simpātisks bijušais karavīrs kā darba pārvaldes priekšnieks, un izstāstījis, ka te nu ir tas un tas un ka kaut ko lietas labā vajag darīt. Un tā nu tas darba pārvaldnieks vienā jaukā dienā uz velosipēda, ar vienu kāju stumdamies, atbrauca pie manis. Tas ir diezgan liels attālums no tās pilsētiņas līdz tam ciemam, kur es biju. Tāds Bauškaims. Un viņš man sāka stāstīt, ka viņš gribētu man kādu tādu piemērotāku darbiņu un viņš zinot, ka es esot grāmatvedībā strādājusi un tur, lūk, esot tāds hotelis Mainlust pašā Mainas krastā un ka tie cilvēki labprāt gribētu kādu, kas varētu tās grāmatas viņiem iegrāmatot – ienākumus un izdevumus. Un vai es nebūtu ieinteresēta aiziet tur pie viņiem. Un tad es ierados. Tas bija hotelis. Kungs un kundze un viņiem pašiem savs vīna pagrabs. Cilvēki nāca un ēda, uz kartiņām iedeva pa piecu gramu tauku piciņai un viņi tur apgādāja ar kādām saknītēm – es nezinu. Nekas lielisks jau tur nevarēja būt. Un viņi saka – jā, lai es nākot un viņi man došot istabiņu augšstāvā. Es skatījos lejā uz Mainas upi. Un ka es varēšot pie viņu galda ēst, kas nozīmē, ka katru vakaru vīns tika dzerts. Un, lūk, lai es grāmatiņas paskatoties. Es paskatījos tajās grāmatiņās, es domāju – te jau pavisam vienkārša lieta. Es taču esmu vesela uzņēmuma lietas darījusi un es taču esmu gudra. O, jā, es teicu, ka man nav bailes. Un man pat algu maksāšot. Nu brīnišķīgi. Par to naudu jau neko nevarēja nopirkt, nebija jau nekas bodē pērkams, bet nu principā – gulta ir, manu istabu vēl iztīra istabene un man ēdiens pie kungu galda un vīns vakariņās. Labi, es pieņemu to darbu. Tas bija 45. gadā uz rudens pusi.
Intervija ierakstīta 19.08.2000, 3x3 nometnē, Katskiļos, ASV
|
 |
|