Irēne Celtniece, NMV 820

Irēne Celtniece dzimusi 1915. gadā Tallinā, Igaunijā; trīs gadu vecumā ar ģimeni pārbrauc dzīvot uz Latviju. Tēvs ir pārlatviskojies igaunis, bet māte, uzaugusi Igaunijā, vāciešu un itāļu izcelsmes. Tēvs vada Vecumnieku virsmežniecību, kur viņš izveido koka skolu, ievelk elektrību un kur iegriežas daudzi Latvijas valstsvīri.

Līdz 5. klasei guvernantes viņu māca mājās, pēc tam ar māti un brāli dzīvo Rīgā, nobeidz Rīgas 1. pamatskolu un 2. pilsētas ģimnāziju ar ļoti labām sekmēm. 1933. g. tiek uzņemta Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē, iestājas korporācijā „Daugaviete”. Intervijā ar humoru un zīmīgām, krāsainām detaļām apraksta savu apkārtni un cilvēkus, raksturo savus profesorus – Endzelīnu, Straubergu, Dāli, Gulbi, u.c., atstāsta eksāmenu, uzņemšanas un sadzīves notikumus.

Vēl studiju laikā apprecas ar arhitektūras studentu, gadu vēlāk piedzimst pirmais bērns, meita Aija. Turpina studijas maģistra grādam. Disertāciju rakstot, jārūpējas jau par trīs maziem bērniem, ieskaitot barojamu zīdainīti.

Intervijā autore apraksta 14. jūnija notikumu iespaidu savā ģimenē, dzīvi Baldonē vācu okupācijas laikā. Piemin žīdu strādniekus Rīgā. 1944. gadā vīru iesauc Latviešu leģionā.

Pēc pieciem gadiem bēgļu DP nometnēs Vācijā, ģimene dabū izsaukumu uz Ameriku, Vašingtonu, DC, kur autore strādā grāmatvedībā lielā drēbju veikalā līdz aiziešanai pensijā. Visi četri bērni nobeidz universitāti, apprecas, ģimenē 8 mazbērni un vairāki mazmazbērni.

Autore ar lielu atdevi izaudzina jaunas meitenes studenšu korporācijā „Daugaviete”, piedalās arī latviešu sabiedrībā Vašingtonā. Raksta analīzes un esejas par literāriem tematiem. Aiziet mūžībā 1997. gadā, 28. maijā.

Pirmajā izvilkumā autore apraksta bēgšanu no Latvijas Otrā Pasaules kara beigu posmā ar trim maziem bērniem un vecākiem, kad pati bija stāvoklī, ceturtā bērna piedzimšanu meža mājā Pomerānijā bēgļu gaitās krievu armijas okupētā zonā. Tas spilgti ilustrē grūtības, ar kādām sievietes ar bērniem tika galā kara un bēgšanas laikā, kad vīri bija prom karā. Autores situāciju atviegloja tas, ka viņa bēga kopā ar saviem vecākiem.

Otrajā izvilkumā turpinās stāsts par izdzīvošanu pēckara Vācijā, kamēr 1946. gadā ģimene nokļuva DP nometnē.