 |
|
       |
Nu tēvs jau nu pirmām kārtām gribēja, lai es mācos, vai ne. Nu tā, lai cik grūti negāja (ģimnāzijā tomēr bija jāmaksā skolas nauda, bet vairāki bērni bija), samērā sekmīgi es to ģimnāziju pabeidzu. Nu kādu ģimnāzija? Kara laikā viss tas gāja. Kādas tur lielas perspektīvas. Nāca visādi pasniedzēji, pēdējā klasē kad gājām, prasīja, kur tad grib tālāk mācīties un tā. Nu ko tad tur, ja zina, ka tūlīt tevi sauks armijā iekšā. Es teicu, es uz teologiem iešu. (smejas) Nu tas tāds humora gājiens. Tad jau nopietni neko nevarēja ņemt, jo mēs sapratām.. citus jau paņēma iepriekš, jau iepriekšējā gadā. Mans klasesbiedrs, sola biedrs – tas aizgāja jau vienu gadu iepriekš, tas vispār nepabeidza. Nu izdeva jau tās apliecības, diplomus izdeva, bet viņus, stājos augstskolā iekšā, neatzina, dabūju pārlikt visu to lietu, jo tas vācu laika diploms bija. Tas mans klasesbiedrs, sola biedrs, ķirurga dēls.. ķirurgs – tas jau skaitījās. A mēs bijām proletārieši, vai ne. Bet nu mēs ļoti labi sadzīvojām. Starp citu, tiklīdz ienāca sarkanie 40. gadā, manu tēvu uz zināmu laiku ielika, par cik viņš strādnieks un tur bijis, par pilsētas priekšnieku, galvu. Bet tad viņš pastaigāja ar to portfelīti.. nu vispār viņš bija izglītots samērā priekš tiem laikiem. Tad 40. gadā viņš bija kādus pāris mēnešus. Bet tad viņš redzēja, kas notiek, ja. Tad viņš nosimulēja par dullāku vai kaut kā un tika vaļā. Un tagad nāca vācieši iekšā un tagad tas Rusins Kaufmanis, tā ķirurga dēls, ar kuru kopā mācījos, viņš saka: „Zini ko, Imant, tavs vecais bija 40. gadā par priekšnieku, mans tagad ir (jo viņu ielika tagad, to ķirurgu) – sēžam kopā.” Nu labi, sēžam. Nu es tur piedzejoju kaut ko uz dzeju, un šis karikatūrists. Taisījām visādus humorus. Jūs atceraties, ka Pļaviņas bombardēja? Jā. Tas bija pirms Jāņiem laikam, vai ne. Kad nodeva sērijbumbas pār Pļaviņu staciju un tālāk, protams. Nu to es atceros visu. Tad tēvs vairs nebija pie tās pilsētas valdes? Nē. Viņš bija kādi pāris mēneši tikai un tad viņš tika vaļā. Viņš jau negribēja. Viņš nebija ne komunists, nekas pēc papīriem. Bet viņi iedomājās tie ielikteņi, ka tas, karojis tur vai tur, tagad būs īstais. Nu, bet viņš atšuvās. Tā viņš tur brauca ar savu zirdziņu, veda tos baļķus un tika vaļā. Un dolomītu lauza. Viņš bija invalīds, kāja viņam arī viena bija sašauta. Dolomītu lauza. Te bija dolomīta lauztuves. Nu fiziski strādāja. Nu un vācu laikā viņam par to nepieminēja? Nē, nepieminēja, jo viņš nebija biedrs, jo bija svarīgi, vai tu esi. Sociāldemokrāti te bija diezgan aktīvi, es atceros. Tos jau.. Bija vairāki, bet viņus cilvēkus nošāva – kādus sešus, septiņus gabalus salasīja visus tos vācieši, kad nāca iekšā. Nu un jūs, puiši, sapratāt to situāciju, kāda jūs gaida? Nu sapratām situāciju... Es sapratu personīgi situāciju tā, ka ne vienā pusē, ne otrā pusē. Kur tevi vējš pūš tur tā... Cīnāmies pa Latviju – muļķības tādas runas – patrioti. Kur tevi pūš, tur tev bija jāiet. Bet mēs tik sapratām tā – dziedājām – „mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”. Un man iznāca tā – pa priekšu tos un pēc tam tos. Jo būtībā stāvoklis bija tāds, man liekās, ka tauta neieredzēja vispār vāciešus vairāk kā krievus pirms 38.-39 gadā, jo te bija tādi Irši netālu, kādi 40 km varbūt. Ziniet Iršus, tur bija vācu kolonija. Un kad tu brauci, te vāciski vairāk dzirdēji, tikai – Willkommen... Un kad tas Hitlers sāka tos karus, tad viņus visus vāca projām uz Vāciju, vai ne. Un tur bija daudz viņu. Viņiem bija sava skola laikam pat. Un tad ir tā – „iekš dienest štoiben un rīt jau mēs brauc, mēs nevar šeit bleiben, kad fīrer mūs sauc” – tā tur bija. Tad viņi izvācās ārā. Būtībā jau viņiem bija deguni gaisā. Viņi jau šitos vietējos skaitīja par krietni zemākiem. Var teikt, ka vācisks viss tas apgabals – tas bija vācisks. Nu tur, protams, tā kultūra salīdzinoši, visa celtniecība bija daudz labāka kā blakus laukos. Nu viņi bija speciālisti, ar, starp citu, amatnieki. Labi amatnieki bija, tāpat kā ebreji. Viņi arī kaut kur citur strādāja? Viņi jau neceļoja? Nē. Tur viņiem bija sava zeme, tur viņiem bija savas mājas. Viņi bija nogruntējušies jau. Tas bija viņu. Bet tā attieksme pret viņiem nebija tāda pozitīva? Nē, tautai nebija. Tāpēc, ka viņiem.. Nu Rīgā pat taču, man liekas, to vācu valodu vairāk dzirdēja, nekā krievu valodu tagad. Tātad pirms kara un pirms vispār sākās visas maiņas, tad jūs bijāt pret vāciešiem tomēr diezgan. Nē, nu nebijām. Neteiksim tā, ka bijām. Bet ja tā labi padomā, tad tāpēc jau visa šitā karošana un sišanās, ka tu saprati – i viens, i otrs. Un daudzi jau cerēja, piemēram, daudzi vecie cilvēki gaidīja, ka no tiem austrumiem varbūt, ka būs savādāka visa tā lieta. Bet tad redzēja, kas notiek, tad momentāni radās i leģionāri, brīvprātīgie – visi gāja. Vai jums arī tā personīgi kaut kādi iespaidi bija no tā padomju gada? Pirmais, kad ienāca vācieši, tas bija 1941. gadā. Nu, es datumus nepateikšu, jūlija sākums vai kaut kā tā. Nu, kad nāca iekšā, skaidrs – Pļaviņās neviena Latvijas karoga nebija izkārta. A Gostiņi – blakus šeit, tur kādi 3000 ebreji dzīvoja. Viņiem bija uz lielās ielas: „Nāc iekš manim bodēm! Nāc iekš manim bodēm” – viņiem vienas bodes tur bija, jo viņi dzīvoja uz plostnieku rēķina. Jo šeit plostnieki bija turīgi, vai ne, un tur bija tas tirdzniecības centrs lielāks kā Pļaviņās. Tur bija katrā mājā karogs izkārts nacionālais jau. Bet pirms tam, 1940. gadā, kad nāca iekšā sarkanie, tad jau gāja demonstratīvi kolonnas no stacijas līdz Gostiņiem atkal. Un tur bija otrādi – tie tik dziedāja jau tās revolucionārās dziesmas. Un krievi arī bija vietējie? Vietējie krievi te jau Pļaviņās arī bija, kas jau no seniem laikiem. Nekādas tādas attiecības nejuta tanī laikā, ka tur būtu pret krieviem jeb prokrievisks Tēvs jau pieredzēja arī to laiku maiņu visu, ja? Jā. Jā. Viņš jau līdz 1972. gadam nodzīvoja. Tā kā viņš izgāja cauri. Tad vēl viņš nostrādāja dolomītu lauztuvēs. Tad viņam vēl te pensiju nogrieza krietni vien tāpēc, ka pēdējā laikā – tas ir – krievu laikā vēl, viņam ir bijis pašam savs zirgs, uzokšķerēja tā. Jo tad tu skaities, ja tev pašam savs īpašums, tad tu skaities kā... kādam nepatika, kas gribēja drusku iegriezt, bet viņš bija nopelnījis smagā darbā strādājot ar viņu. Tad viņam bija drusku vairāk noskaņa uz to pusi, uz kreiso pusi. Tāpēc, ka tanī laikā jau viņš šo to redzēja, labu arī varbūt. Bet partijā pats viņš negāja. Nu vienīgi man viņš teica, tanī reizē, kad dibinājās „Vanagi”, nu es nebiju vēl tik tālu pieaudzis, bet apogi skaitījās mazāki, skauti, vanagi, mazpulki bija vēlāk, tad viņš teica: „Stājies iekšā.” Un es tajos vanagos iestājos. Tā bija tāda sportiska organizācija. Māte vēl tur kunkstēja kaut ko, viņš saka: „Lai stājās dēls, lai iet pa to... lai cīnās.” Vanagi bija starptautiska. Kādā vecumā uzņēma vanagos? Kaut kur tā – 13, 14 gadi – tie skaitījās apogi – vanadzēni, un tad pārgāja uz vanagiem. Vēl nozīme man ir krūšu saglabājusies. Tā kā to tēvs atbalstīja? Jā. Vispār es skaitu, ka viņš bija progresīvs tomēr. Ar ko nodarbojās vanagi? Ko jūs kā vanags darījāt? Galvenais, kas, mums tāda beķerejas vadītāja – sieviete bija, viņa organizēja mūs no sākuma uz visiem šitiem sporta... visādas orientēšanās un sporta pasākumi bija lielākoties. Un tad bija tāpat teātri spēlējām, kultūras uzvedumi bija dažādi vanagu organizācijai. Vēlāk mazpulki, tas jau tā, es mazpulkos nebiju. To Ulmanis uztaisīja. Tā bija, vardu sakot, lauksaimnieku organizācija. Bet es no laika gala uz laukiem tik strādāt negribēju. Laikam esmu izbaudījis visus ganus un visas tās lietas, ka man nepatika. Ne strādāt, bet man tā dzīve nepatika uz laukiem. Nu tad par tām kara gaitām. Jūs teicāt tā, ka jums nebija nekādas simpātijas sevišķas pret... Ne pret vienu, ne pret otru. Vienīgi, nežēlīgi jau nu izdarīja, teiksim, Gostiņiešus ta visus izveda. Momentā jau skolā pazuda tie cilvēki. Kā tad mazā miestā nezināsi, kas notiek. Bet es saku, ka es brīnos, kur bija viņu vīrieši, kur bija, kā tā var kā aitas padoties, ja tu zini uz kurieni veda. Nav jau var būt pirmā lieta. Polijā, tur sākās varbūt, Čehoslovākijā laikam, vispirms. Tak viņi bija informēti. Par to es brīnos, ka pretestības nekādas nebija. Kā partizāni – kāpēc nevarēja iet iekšā dzīvot? Bet tas jau laikam diezgan ātri notika, kā ienāca? Nu vismaz, kādas pāris nedēļas jau nu pagāja, es domāju, un tad. Bet viņi cerēja. Kāpēc? Es domāju – tas ir manā prātā, tāpēc, ka pirmie bija, te nevienam nebija nacionālie karogi izkārti. Domāja atpirkties var būt, kad lietu varēs par naudu kaut ko izkārtot. Tak zināja visu tāpēc, ka Gostiņi bija pamesti, mājas palika tukšas, visas tukšas. Tur vēl klīda pēc tam, visus pārgāja pār tiem Gostiņiem meklēja, kam ko – katli, pannas, vannas, jo tie zelti, kas bija, tos jau savāca. Vai tad gāja pēc tam arī tādi, kas tur laupīja? Nu droši vien. Labākais bija 1940. gadā, ko mēs jutām, kad ienāca krievi, kaut kādi speciālisti atbrauca, piemēram, bija FRA – tās profesionālās skolas. Sagatavoja amatniekus, jo viņiem vajadzēja apmēram tādus – amatniekus, celtniekus un šuvējs, mūrnieks. Un tad atbrauca – tas humors – bija tāda komisija, vervēja laikam uz tekstila fabrikām kadrus. Vervēja tā – ja varēji ātrāk adatas acī diegu ievērt, jo biji labāks. Kad esi 6 klases beidzis, notika tā vervēšana. Mēģināja iestāstīt, ka nav jāmācās ģimnāzijās vai kur jums jāiet, bet jums jāapgūst ir amats un profesija jāapgūst. Nu skaidrs, ka tur ar es biju pretinieks pret to, es gribēju mācīties tālāk, apgūt vienkārši. Nezinu vēl ko, bet jāapgūst vispārējas zināšanas. Kur tad tās FRA skolas, tepat Latvijā? Rīgā bija arī. Vienkārši kadrus viņiem vajadzēja, katrs savai skolai vervēja. Kā kurš mācēja... tā to lietu darīja, cik es saprotu. Bet viņi nebija ieinteresēti, piemēram, ka mēs teiksim, kā 6. klasi beidzam, ka mācītos tālāk ģimnāzijā, nebija tā ieinteresēti. Tad bija ieinteresēti, lai iet tomēr uz specskolām. 1939. gadā šeit stāvēja Latgales divīzija, vispār Pļaviņās garnizons bija, Krustiņš ģenerālis bija. Mums jau kāra šautenes Ulmaņu laikā, mazie puikas bijām, lielās smagās angļu šautenes. Un tad tur uz Ērgļu pusi šautuve bija, apmācīja, gāja nodarbības un dzina. Kas nebija tā pieaudzis, nebija jau viegli, mācības notika. Tas bija 6. klasē. Kā tad tajā laikā, kad mainījās varas, kas tad vēl mainījās skolās? Portreti pie sienām? Nu dabīgi. Atkrita ticības mācība. Jo Ulmaņu laikā ģimnāzijā 1. klasē, kad gāja, tad jau mums katru nedēļu vai katru dienu no rītiem bija tās lūgšanas. Tās mums gaužām nepatika. Mēs tur sēdējām priekšējā solā, un tad jau bija jādzied. Un tad kad tā spalgi sākām dziedāt. „Nu jā, balss lūzums jums ir.” Tad mēs tikām vaļā tādā veidā apmēram. Manījās arī direktori laikam. Viens otrs skolotājs nāca klāt. Bet faktiski tā i nepazuda no tiem bijušajiem. Valodas skolotāji – latīņu, angļu, vācu – tie paši bija. Momentā nejuta, kad kaut kas tiktu arestēts jeb izsūtīts. Jo ar politiku nekādu lielo viņi nenodarbojās, viņi bija speciālisti par savu līniju skolotāji. Skolas beigas mums bija... tas notika laikam aprīļa mēnesī pat faktiski, programma gandrīz visa nebija izņemta vēl, bet juta, ka nāk virsū no austrumiem, tuvāk tuvojās. Protams, mums tos diplomus izsniedza, bet tur bija vācu valodā diplomi. Tas bija 1944. gads. Un tūlīt mani paņēma jūlija mēnesī uz Arbeitsdienst (darba dienests – no vācu val.). Es jau pirms tam uz plostiem strādāju, labi varēja nopelnīt, jo labi maksāja te. Ģimeni, kā saka, es uzturēju tad pa tiem... Dabūju strādāt pamatīgi. Un jūlija mēnesī paņēma Arbeitsdienst, tas ir, darba dienestā. Par cik nāca virsū, tad pielika mūs Iecavā. Vasara bija karsta, sausa, rakām tanku grāvjus un tās tranšejas, tās dziļas bija. Kad uznāca uzlidojums, daudzus apbēra. Nebija, kas izrok ārā. Un ko jūs uz tiem plostiem darījāt? Es tur daudz esmu izbaudījis, interesanti bija, vēl jau Ulmaņa laikā un tad 1940. gadā pa Aivieksti kokus pludināju. Tāds „Cūkas krogs” 20 kilometri no šejienes uz augšu. Un lai tiktu līdz Pļaviņām bija vairākas krāces. 1. – spēkstacija Aiviekstes bija jāiziet cauri, un tad 2. – te tiem Gostiņiem bija sekls. Un tad ņēma darbaspēku speciāli, kas pie tiem airiem, lai tiktu pār krācēm pāri. Maksāja 2 lati, pieņemsim, par krāci. Tad mēs tos 20 kilometrus puikas, jau 15 gadi bija, kājām gājām uz augšu. Divas, ka tu nodod uz leju, divas krāces, un tad dabūja. Caur Aiviekstes spēkstaciju, tur jau no sākuma bailes, ka tur nāktu pār tām slūžām cauri tas plosts. 4 lati varēja nopelnīt. Dažreiz 2 reizes uztaisīja. Pēc tam mēs sējām plostus arī. 1942., 1943. gadā sēja plostus. Tur jau uz plostiem bija labi. Čigāns jau teica, – kas plostniekam vainas, vai ne, viņš aizbrauca ar plostu uz Rīgu, lai saņemtu naudu. Nu, bet bija, pa straumēm bija. Sauca – „Korņiki” – katrs vadīja savu plostu. Bet tālāk atkal skaitījās, visus tos plostus, kas 10 kopā – tad tas skaitījās „Karavanšķiks”, kā krievi to sauc. Jo tad nāca pa Daugavu arī no Polijas plosti, ar karodziņiem vēl virsū – sarkans un balts – karodziņi nāca. Polijas plosti. Liels transports gāja cauri. Kamēr Ķegums nebija bijis, tikmēr laikam vēl lielāka tā lieta bija, bet tad jau manā laikā, es jau pa Ķegumu tālāk netiku gājis. Mēs līdz Jaunjelgavai gājām tikai. Jūs teicāt, jums ātrāk beidzās skola – aprīlī. Jā. Jo juta, ka nāk virsū, ka mums neļāva vairāk tur mērkaķoties. Nu mēs, atklāti sakot, piemēram, ne vella nemācījāmies ar vairs tad. Tāpat jau salasījās tur, iedzēra un juta, ka viss kas jau notika. Redzēja, kas tur notiek. Vai tā iešana armijā tajā laikā bija tāda brīvprātīga? Nu, vot, kad ienāca vācieši, ja, tad pirmajā gadā tādi Muižnieku dvīņubrāļi – viņi brīvprātīgi momentāni aizgāja. Puikas. Viņus pieņēma. Nu kas jau gribēja, tie jau aizgāja 42.-43. gadā. Pat jauni aizgāja. Nu tas bija brīvprātīgi. Sākums tas bija. Bet pēc tam jau, kas jau bija ar galvu, ar smadzenēm, tie jau ar sāka saprast, kas te notiek. Kamēr viņš nav punu dabūjis, viņš jau bezbailīgs, drošs. Tiklīdz tu dabū, tā asaras un asaras, tad pa vēlu. Tāpēc tie drošākie ir tie, kas vēl punu nav dabūjuši. Pēc tam, es zinu, atnāca atvaļinājumā un jau savādāk jau, ka bija jutuši jau – sāka smadzeņot. Un tad jau pēdējo gadu jūs arī tā bija ļoti iespaidojis tomēr tas karš un, ka skaidrs, ka tos puišus paņems. Nu kā, nu tad uzdzīvīte bija skolā, kad gājām. Meitenes bija, mūsu meitenes jau bija.. Meitenes jau tajā vecumā krīt uz vecākiem un uz foršākiem. Mēs jau bijām tādi pienapuikas. A tad jau vāciešiem, oficieriem bija formas. Un daudzas.. jā, krīt uz šitiem. Taisīja ballītes tāpat, vai ne. Kaut kāds vācu garnizoniņš tur stāvēja. Par to darba dienestu. Nu pirmais bija, es teicu par to Iecavu. Tālāk tad mēs laidāmies uz Bolderāju, uzsēdāmies uz kuģa. Rīga trīspadsmitā laikam krita. Mēs paspējām pirms tam. Un tad lietus tik lija. Un tad, kad sēdāmies iekšā, tad viens teica: “Redz, kā par mums noraudāja dzimtene.” To viņš tik tā pateica. Nu un tā mēs aizbraucām uz Gotenhāfenu. Tad jau mums šautenes bija. Militāri apmācīja. Bet darba dienests tas bija? Jā. Kuģi torpedēja, protams, bet nu laimīgi mēs tikām cauri, kamēr tikām līdz Gotenhāfenei.. Un pēc tam nometne bija Polijas vidienē. Un tur notika vēl apmācības kaujas apstākļos. Apmācības notika tā, ka, piemēram, tāpat tēloja uzbrukumus, šo to un katra desmitā lode bija kaujas lode. Tā kā varēja arī tur trāpīt. Tev bija jābūt piesardzīgam. Tā notika mācības, tādā stilā. Tas bija līdz janvāra mēnesim laikam. Un tā bija ļoti auksta ziema – 30 grādi Polijā. Priekš Polijas tas bija auksts.
Par kauju pie Nakeles, kur Sarkanā armija ielenca 15. divīziju. ...Ne jau tas mana brīva griba bija. Bet pateicoties mums, vai ne, ka mēs noturējām tās 24 stundas.. nu tur bija seržants viens ar tiem.. Nu jums jau nesaprast, kas ir Panzerschrek un Panzer.. kas tie bija. Jo viņi nāca ar tankiem virsū, a tos tankus tur kādus 10 saklapēja un kājnieki arī netika klāt, jo mēs ar kājnieku ieročiem atsitām, noturējām. Un tas bija ļoti stratēģiski jeb taktiski pareizi, jo dabūja pa lejas pusi aiziet lielākā daļa 15. divīzijas un tie tāpēc tika uz tiem austrumiem, ka mums maza grupa. Ja mēs būtu liela grupa, ta mūs tur sasitu tāpat ātrāk. A mēs maz, nevarēja saprast, no kuras puses. Un tad uz rīta pusi, ka nāca, dabīgi – mēs tur bijām piesaluši pie zemes, jo 30 grādu aukstums bija. Kad nāca no rīta un nodeva ar smago artilēriju – ar katjušām, visu – nu ta skaidrs. A tas miestiņš bija mazs, tāds kā Pļaviņas varbūt. Nu kaut kas līdzīgs. Kā sauca to vietu? Nakele. Es skaitu, ka.. es jau ar nezinu, kas notika tur, bet es skaitu, ka, pateicoties tam, pa to pusi tie tika ārā. Jo tad būtu ielenkumā bijuši tur, kur mums visas tās nometnes, tad tur būtu šļura. Tad tur būtu ielenkti un apsisti. Torna nebija no Nakeles tālu. Bet pie Tornas.. kāpēc es to Tornu minu? Atpakaļ gāju es pēc kādām divām nedēļām, tad es biju – „Perjod, za Roģinu, za Staļinu!” Kad vēl šitie te.. eju pa tiem tanku grāvjiem un leģionāru karodziņš Latvijas.. vēl ārā, nav savākti vēl šie līķīši. Un tad es dabīgi, nav kur mukt pilsētā, es pagrabā ieskrienu. Vairāk ar tur nezinu. Katrs mēs izklīdām tur. Cik jūs toreiz bijāt tajā Nakelē? Nu tur kādi 6-7 tikai. Bet bija ieroči. Nu un es tagad ieskrēju pagrabā. Nu skaidrs, ka tagad zina, nāks iekšā. Nu man rokas granāta vēl rokā gatavībā – ja nāk, tad tur metīs vai ko. Un zini, nu tagad sāk ķemmēt.. Krievi ieņem vārdu sakot to Nakeli. Un ieskrien arī kaut kāds, var just. Bet es tur aizslēpies. Ieskrien, paskatās – ne velna! Man tagad tie ieroči nav jālieto. Jūtu, ka cauri, tagad tā pirmā šturme pāri, es izlienu ārā. Tad neieraudzīja? Neieraudzīja. Un tā es ne viņu iznīcināju, ne viņš mani. Es uzskrienu augšā divstāvu vai trīsstāvu mājā, kas tur bija. Un vācu formā. Un poļi tur. Pie poļiem. Poļi krievus ar neieredzēja un vāciešus ar neieredzēja. Bet tagad saprata. Nu tur arī man apmainīja, iedeva drēbes. Es pārģērbos. Šito formu nost pie viņiem, un man iedeva civilo. Un es projām. Bija jau visādi – pie sienas lika klāt un.. Un jums nebija nekādi dokumenti droši vien. Nē, man bija. Flossarbeiter (plostnieks – no vācu val.), saprotiet. Uz plostiem – plostnieka apliecība. Nu un tagad tur tā ķemmēšana, kas tur nāk – nu kur tu paliksi. Viss vienā vietā, tur šitie te ar lielām modrām – tie bija ar tiem automātiem – tas krievu karaspēkā, kas bija – mongoļi vai kādi. Nu un liek izģērbties. A tur vācieši ar pa starpām bija. Un es atceros to vienu, tas kā norauj kreklu, izģērbjas un tam uztetovētais virsū ērglis. Un to tūlīt aiz stūra un ar automātu – tankš! Nu vēl tur kādus 3 nolaiž, vai ne. Nu sievietes palaida projām, vai ne. Man arī – lai izģērbjas. Nu izģērbjos. A tur polis pasaukts kaut kāds. Tas it kā par tulku. Es saku – vāciski es nesaprotu neko. Es tam polim iestāstu. Es saku: „Vot, Arbeiter, Arbeiter!” (strādnieks – no vācu val.) Vai ne, ka strādnieks. Šis jau ar ne, bet to Arbeiter viņš saprot. Es rādu viņam apliecību. Tā tiku cauri. Un tad nākošais numurs, kur gandrīz dabūju.. Poļiem bija vēl ar garām šautenēm – tā Tautas milicija jeb kas bija. Tā atkal nogrāba mani ciet! Ieveda iekšā. Bet tur bija lielāks miestiņš kaut kur. Ieveda iekšā. Viens paliek pa sargu pie manis, viens uziet augšā – kaut kāda komandantūra vai kas. Tagad es novērtēju situāciju, es saprotu – mani var atšifrēt. Jo ja pārbaudīs, pacels, pārbaudīs to asinsgrupu ietetovēto. Tad zin, kā beigsies. Es novērtēju situāciju. Nu tas tāds vecāks vīrs bija – šautene gara. Un vārti uz iekšpusi kaut kur gāja laikam un tad pēc tam uz dārzu. Es tam gāju un, vārdu sakot, drusku viņu iemidzināju. Un pats ārā un projām. (smejas) Nu tādi gājieni bijuši un laimīgi. Es domāju tā, ka man jātiek ir uz Latviju. Un nāca tukšie ešeloni kaut kur – cisternas. Tad es ielīdu vienā naftas tai cisternā, galva tik ārā bija un grabināja un grabināja. Bet nu tālāk es nekur par Varšavu netiku. Tiku līdz Varšavai. Tad arī mani nograntēja un pagrieza atpakaļ – „Perjod, za Roģinu, za Staļinu!” (Uz priekšu par dzimteni, par Staļinu – no krievu val.) Nu mobilizēja krievu armijā. Izvilka no tās mucas? Nē, nu es pats dabīgi izkāpu, jo negāja ešelons. Kaut kur negāja. Es domāju – pārsēdīšos, kaut ko ar citu transportu tikšu. Bet redzēju, ka ne, jo Varšava bija sagrauta burtiski visa. Izņemot Vislas labais krasts – Prāgas priekšpilsēta skaitījās. Tā bija vesela. Nu un es redzēju – nu nekas, nu nevar. Ka nekur es netikšu, ka man vienalga.. badā jau nu nenosprāgšu, bet.. Nu un tad mani tur paķēra. Tur pāris dienas bija apmācība. Nu mobilizēja, iesauca. Jauns tu esi, nāc līdzi. Tad mēs gājām uz priekšu. Visi gāja Berlīnes virzienā. Un tad pie Tornas es redzēju jau savējos. Un jūs tad nokļuvāt kādā daļā? Kas tā bija par armijas daļu? Pirmā baltkrievu frontē tiku, kuru komandēja Georgs Žukovs, maršals. Nu labi, tad tikām līdz Kistrīnai. Kistrīna ietek Oderā. Nu tad jau nāca uz pavasara pusi, drusku kaut kāds zaļumiņš parādījās. Tad notika tā slavenā Oderas forsēšana prožektoru gaismā. Tas bija pirmais eksperiments. Lai tu ienaidnieku apžilbinātu, lai viņš neredz, kas notiek. Nu tā Odera platāka par Daugavu kādas 2 reizes varbūt, tā bija pavasarī. Nu un tad dabīgi – tur asinis bija, kas tik tur nebija. Ātri sataisīja pontonu tiltus. Un kā nu kurš varēja. Tur ar laivām cēlās – kā varēja. Nu tur pāri tikām tai Oderai. Nu tur jau plaša fronte. Es tik varu stāstīt, kur es gāju. Un tad sākās tās Zelovas augstienes. Aiz Oderas sākās Zelovas augstienes. A tur bija pa līdzenumu. Nu taču dabīgi – kādas 3-4 līnijas, kamēr tur tiek cauri. Ā, nu kā pirmo medaļu. Nu labi, es ar vācu ieročiem visos šitos zināju un pratu. Un mums kas tad tur bija – vieglie ieroči kaut kādi krieviem tanī laikā. A tanki uz priekšu neiet. Nu tad tur mums kādas trīs līnijas bija jāieņem. Izsitām tos fričus ārā tajās Zelovas augstienēs. Un tad medali iedeva. Jo es griezu ne ar krievu ieročiem, ar vācu. Jo vienā.. Tagad ieņemama pirmās līnijas – sarkans vācietis guļ, vai ne. Gatavs, vai ne. A ložmetējs ta stāv. Es pagriežu ložmetēju uz otru pusi. Es krievam bļauju: „Turi lentas tikai!” Un tālāk jau nāca, oi, visādas tuvcīņas gāja un rotas. Tuvcīņā kad iet, zini kā, bikses var būt slapjas dažreiz. Sākumā. A pēc tam, kad tu iekarsti, kad tu tiec tur tai tuvcīņā, azartā krīt – tad skaldi un valdi. Tad tur aiziet! Un tad, kad jūs paņēma tai armijā, jums nebija vēl tādu ideju tur tomēr izvairīties vai izmukt? Nebija iespējams. Pirmkārt, no tā darba dienesta es nevarēja izvairīties, jo pateica tā – tāpēc, ka jums ģimenē ir daudz bērnu, represijas dabūsiet pret brāļiem, māsām. Vot, to pateica. Te jau man oficiālie dokumenti, ka par pavēles nepildīšanu nāvessods tev draud. Tā! Nu labi, tad mēs tuvojāmies Berlīnei. Tad bija vēl priekšpilsētās.. Ā, līdz tam jau bija – mani kontuzēja. Un paši krievi. Jo es jau biju arī tādā daļā – šitos jau ielika ne jau normālā daļā. Ielika, zini kādā? Nu es tā krieviski varu pateikt, tā īsti? „Perjod, za Roģinu, za Staļinu!”, ja. A pēc tam tos, kas bija kaut kādi noziedznieki vai kā, kuri bļāva – „Perjod, jobanij rod!” Ka gāja, vācieši teica, ka viņiem visvairāk bail ir no tiem, kas bļauj šitā. (smejas) Pa priekšu tevi dzen, jo tu vari izpirkties no tās daļas ārā tikai tad, ja tevi nošauj vai tu esi ar asinīm kaut kā – ievaino. Tā kā tas soda bataljons? Nu jā. Tāpēc jau salika arī mani, starp citu, tur iekšā. Vot, tā. Tu tur nekā nepīkstēsi. Tad netālu no Berlīnes man iedeva vēl kaut kādu palīgu. Kaut kāds Cērps Jēkabs bija. Atceros, no Kurzemes. Ar latvietis. Kaut kā trāpījās. Mēs tur ielecām vienā, speciāli bedres bija izraktas vāciešiem tanku, kur iegrūst iekšā, iebraukt, lai motorus nešauj, vai ne. Tad paliek bruņu tornis tik ārā. A tur tanka nebija, mēs tur ielecām iekšā pēc tās tuvcīņas. Turpat jau friči ar bija, viss gāja kopā. Skaitu, ka izšauj mīnas kādas piecas. A zin, pēc sekundēm cik tur, nu es aizmirusi – 40 vai cik, gaidi, ka tev nāks virsū. Un katra mīna nāk arvien tuvāk vai tālāk, vai ne. Un es vēl paspēju nobļaut viņam: „Lec ārā no bedres!” Es paspēju izlekt ārā. Es nezinu, viņš paspēja vai nepaspēja. Un tankš! – tur iekšā bija tajā bunkurā. Vai viņu nosita vai nenosita, nezinu tik smalki. Varbūt, ka viņš arī paspēja, nezinu. Nu un tad tas turpinājums bija, ka mani kontuzēja. Vēl katjušas deva virsū, jo skaitīja, ka mēs esam iznīcināti jau, vai ne. Ka mūs ir izsituši jau, vācieši sasituši. Un tad nodeva ar katjušām vēlreiz. Ar katjušām krievi pa mums vēl deva virsū. Tā kā ar cilvēkiem nerēķinājās. Jo skaitīja, ka pirmā grupa ir iznīcināta, ka jāsūta tagad otrā, trešā virsū. Ka tur jau vācieši iekšā. Tur jau tādā lietā, domā – kāda informācija, konstatē, kur tu esi? Mauc tikai tur, dragā! Netrāpīja, bet kontūzija, ka tev blakus sprāgst. Bija jau sīkas šķembas, vilka visas ārā. Un tad es atceros, ka es slimnīcā biju, bet tā bija frizētava. Jā, pirmais punkts. Un tad tur bija arī vācieši. Vienam bija kāja laikam norauta. Krievs turpat blakus smagi. Tas tikai lamājās uz tā friča. A vienādi apkalpoja. Nebija tā, ka pret vāciešiem šāva – tad vairs nešāva nost. Ja tu esi tai sanitārā, tu esi vienāds ievainotais. Nu tur padomju lazarete. Un tad vēl paspēju tieši uz to Berlīnes ieņemšanu. Nu tur jau arī mums bija.. kāda tad bija tā tehnika. Vilka ar zirgiem lielgabalu. Beigās jau vācieši tos zirgus apēda. Nebija jau ko ēst viņiem. (smejas) Un kur tad tie zirgi radās? Kaut kur pa ceļam? Nekā! Viņi jau nāca no Krievijas. Tak, tehnika kāda ar tomēr bija! Lielgabalus ar zirgiem vilka. Un vispār jau uz amerikāņu paikas mēs dzīvojām – mēs krievi. Visi konservi, visi apģērbi jau nāca uz amerikāņu. Un tad pēc tam 45. gadā, es tad ziemeļos biju, atmīnējām Manerheima līniju saucamo somu, karš bija beidzies, un tad mēs badā bijām armija, jo amerikāņi nedeva vairāk neko. Badā bijām. Tāpēc, ka bija konfliktsituācija, jo mūsējie gribēja tā, ka jāiet visai Eiropai cauri tagad, jo Berlīni jau aplenca, neļāva tiem tikt – sajuzņiekiem (sabiedrotajiem). Vot, kas iznāca. Nu, bet mēs gājām tālāk ar šitiem vācu ieročiem. A tur bija tā – Berlīnē uz ielām krustojumos ierakti.. Ar buldozeriem izdzina tādas bedres vācieši, viņiem tie lielie tanki parādījās Tīģerpanzeri, tie iebrauc iekšā, paliek bruņu tornis tikai ārā. To tik vienkārši tu nesašausi. Un tas tā grozās uz visām pusēm, kur nāk. Tur jau ar visādi gāja. Bet nu tur ātri tikām. Jo tur sajuzņiki vēl iepriekšējā naktī nodeva tādu uguni no augšas tur – nebija jau vairs vajadzība, bet nodeva, sagrāva. Mēs jau ar uz tankiem bijām uz Berlīnes šturmēšanas. Bet es jau nebiju kā leģionārs tad. Es biju kā sarkanarmietis, atkal iznāca. Cik var tālu, pieveda ar tehniku. Tās ir bruņumašīnas vai tanki. Un pēc tam izmeta tos kājniekus ārā. Nu tad tu, lūdzu, lien pa nakti, cik tu tuvu vari pielīst. Uz vēdera. Ka tev ložmetēju naktī nāk uguns, ložmetēji no visām pusēm, ka tu redzi. Vot, pamēģini tu celt galvu. Pielien cik tālu. Un tad ja tu pielien klāt, ka mēs tikām, tad uz urrā pa bunkuriem. Nu tā konkrēti es tuvcīņā ar vienā biju tādā. Tur jau ar cilvēku nerēķinājās. Piemēram, arī tanku, vai ne, kad iet tai karstumā, uz pašiem ar. Tu nokriti, tu varbūt ievainots esi – ar tevi nerēķinās, tanks pāri un gatavs bija. Neskatās. Tur jau nav arī kad skatīties. 18. aprīlī mēs sākām Oderu forsēt, nu Berlīne bija ieņemta 2.maijā. Atceraties kaut ko no tās kapitulācijas, kā tas tur bija? Nu tad mēs darījām, ko mēs gribējām. Nu, krievi, piemēram, šņabi dzēra, vīnus nedzer, viņiem vajag balto. A es, piemēram, salasīju vīnu, sanesu un vannu, kas bija vannas istabā, pielēju ar vīnu. Bet skābs tas vīns. Nedzer neviens. Tad cukuru pēc tam. Nu dienas bija brīvas. Ne jau laupīt, bet mūsu ziņā, mēs drīkstējām tur veikalos vai kur ņemt. Tad samaisa to cukuru, uztaisīja šito te, dzīrojām ar to. A viņiem, krieviem, vajag balto. Un daudzi nolika karoti pat tāpēc, ka metilspirtu pameta – paož un.. Un daudzi nolika karoti pēc kara! Bija krievi, kuri izgājuši no kara pirmās dienas.. Nu žēl – izgājis visu karu un šitādas muļķības pēc aiziet bojā. Piemēram, kad gāja uzbrukumā, tad jau oficiāli tas divlitru katliņš zaļais bija, uz grupu deva.. nu tur sanāca kaut kur līdz 200 gramiem pirms uzbrukuma uz vīru. Ja gadījumā bija maz kritušie pirms tam, tad bija atšķaidīts, tad tur bija kāds 50 grādīgs, 60 varbūt. Nu jā, jo vairāk bija kritušie, jo bija stiprāks tas. Nu vispār spirts un viņu šķaidīja. Nu kaut kur uz 70 grādiem tādu. Bet iedzert vajadzēja, ja. Bet ja tu piedzēries, tad jau skaidrs, ka pats sev nāvi. Tad tu paliec neuzmanīgs, tad tu neesi karotājs. To nedrīkstēja darīt. Pie Torguvas jau bija satikšanās laikam ar sajuzņikiem. Tad pirmais iespaids, ko mēs ieraudzījām, kad nāca amerikāņu armija – ir melnie! Melns ģīmis. Es nebiju ar viņus redzējis. Nu kā, nu tad jau zinājām, ka tie nāk tagad uz mūsu pusi. Un tad jau notika – viņi veda šokolādes, apmainījāmies. Un tad viņus piedzirdījām, visādi bija. Atceros tikai to, ka šitam tas siena vezums bija priekš zirgiem, vecais bija pilnā, un mēs to melno vienu piedzirdījām, pār to robežu pāršķūrējām tā siena vezuma. Nu humori gāja. A pēc tam, pēc dienām 10 pagrieza stobrus viens pret otru pretī jau. Vot, politika mainījās. Ā, pirms tam uz Čehoslovākiju sūtīja, jo tur karš gāja vēl līdz divpadsmitajam. Bet par cik mēs tur netikām tik tālu, jo beidzās, tad laimīgi, vārdu sakot. Un tad tālāk? Nu tālāk pa Vāciju, vai ne. Nu visādi tur gāja. Uzbarojos, piemēram. Nelaida mājās. 25. gadu nelaida mājās, vēl tikai 48. gadā. Tāpēc, ka, ja palaistu mājās, karaspēka nebūtu vairs. Tie gadi tādi. Tāpēc nelaida mājās. Es dabūju nodienēt līdz 48. gadam. Un pa badu dabūju vēl. Tai armijā badā dzīvojām ziemeļos, kur nav ko nozagt. Kurā vietā tas bija? Murmanska, Belamorksa, Kandelakša. Tur pa Kolas pussalu un aiz Polārā loka, jo tur bija šitā te Manerheima līnija, ka somi cīnījās pret krieviem. Un tā nebija atmīnēta vēl. Mēs gājām atmīnēt viņu. Tur jau lielās tanku mīnās tad, kad šķīda, tad tur visādi gāja. Nu vienā momentā jau bija tā, ka mēs varējām, piemēram, es nesmēķēju, tad to tabaku krāja, tad tur iemainīja pret kaut kādiem vietējiem – kaut kādu tur zivtiņu. Nu visādi. Grūti gāja baigi, jo amerikāņi neko nedeva. 600 gramus maizes deva uz dienu – tas ir armijā regulārajā. Tu neesi nekāds sodītais, bet...
Intervija ierakstīta 05.01.2004., Pļaviņās
|
 |
|