 |
|
       |
Drīz pēc tam, kad notika Latvijas okupācija, pagastā uzradās kāda senāk nedzirdēta "Šūna", kurā daži uzdevās kā pagrīdes darbinieki. Viņi sāka ļoti aktīvi darboties. "Savairojās" arī kaut kādi aktīvisti - pārņēma arī visu pagasta vadību. Vispirms padzina pagasta vecāko un viņa vietniekus. Pārņēma sakaru nodaļas un tirdzniecības kooperatīvus, likvidēja aizsargu organizāciju, mazpulkus un skautus. Vienīgi vecais policists palika apmēram līdz septembrim. Tam arī nedeva mieru ne naktī, ne dienā - vajadzēja klausīties, vai kādi neizrunājas pretvalstiski, aizturēt un sastādīt protokolus. Šinīs dienās negaidīti pienāca mana karjera. Ar motociklu kādā dienā ieradās pagasta virskārtībnieks (policists), pārbaudīja manu vārdu un uzvārdu. Paziņoja, ka viņš ieradies "Šūnas" uzdevumā. Atvēra smagu portfeli, kurā bija sarkanas lentas ar baltiem burtiem "DP" (palīgdienests) un vairākas aprūsējušas, dažādu sistēmu pistoles. Vienu no tām, ar nedaudz patronām, iedeva man, kā arī klāt piemeta sarkano lentu. Paziņoja, ka šinī amatā mani ievēlējusi "Šūna". Aizsargi tiekot likvidēti un mans pienākums aizsargu vietā būšot viņam palīdzēt kartības un sabiedriskās drošības uzturēšanā. Tālāk lai gaidot viņa rīkojumu - sveiki! Pēc mēneša man pienāca rīkojums ierasties Rīgā pie apriņķa priekšnieka Lāčplēša ielā 24. Ierados - priekšnieks Matisons laipni pieņēma un paskaidroja sekojošo - no Maskavas pienācis steidzīgs rīkojums, ar kuru atstādināti bijušie policisti un to vietā viņam jānokomplektējot jaunie kadri apriņķa robežās "TM" - tautas milicijā. Iebildu, ka man nav vajadzīgās zināšanas šinī darbā un nevarēšu to izpildīt. Visādi viņš mēģināja mani pierunāt, un tā arī beidzot piekritu. Steidzīgi tika noformēti vajadzīgie dokumenti, pavēles un pilnvaras, un tās pat dienas pēcpusdienā ierados norādītā darba vietā Jumpravas pagastā. Tanī vietā jau bija jaunais TM darbinieks, kurš ar pavēli par neoperatīvu darbu kriminālnoziedznieka neaizturēšanā tiek atbrīvots, bet ar otru pavēli - man jāstājas viņa vietā. Jāpārņem valsts ieroči, dokumenti, telefons un dzīvoklis. Sapratu, ka nav jau tik viegli iepriekšējam darbiniekam sameklēt citu dzīvokli, un atļāvu vēl nedēļu palikt. Situācija bija nepatīkama, tomēr man tā bija jāpieņem. Aizbraucu pie saviem vecākiem un pastāstīju, kādā amatā esmu iestājies. Māmuliņa atkal sāka atcerēties boļševiku briesmu darbus no bēgļu gaitām un raudādama teica: "Ak dēls, nu tu esi iestājies pie slepkaviem un bendēm par kalpu - turi savas rokas tīras un nenotraipi ar nevainīgām cilvēku asinīm." Biju ļoti satriekts, bet arī pārliecināts, ka nekad tāds nebūšu. Svēts solījums manai mātei! Sākumā daudz domāju un vērtēju, kāda nostāja man būtu jāpieņem pret pagasta iedzīvotājiem un kādi pienākumi jāuzliek pašam sev. Izvēlējos vienu - humānu, kulturālu un pieklājīgu attieksmi pret cilvēkiem. Kā vēlāk izrādījās, tas bija vienīgais un pareizais ceļš. Pagasta iedzīvotāji cienīja mani, un es savukārt cienīju viņus. Bet vēlāk izrādījās, ka viss tomēr neiet tik gludi. Tas laikam tā ir vienmēr un visur, ka, valdībām mainoties, rodas tautā tāda nestabilitāte, tāds tukšums un parādās antimorālas tieksmes - kā zādzības, huligānisms, dzeršana. Sāka arī izrādīties lielāks posts ar maniem "palīgiem", DP locekļiem un aktīvistiem. Tie sāka terorizēt tautu un sabiedrību. Ar pašu izdomātiem rīkojumiem aizliedza iepirkties veikalos bijušiem aizsargiem un budžiem, sabiedriskos pasākumos ar naidīgiem izlēcieniem dzīt ārā no zāles un daudz citādi apvainojoši aizskart iedzīvotājus. Tādi rīkojumi nepastāvēja un es kategoriski aizliedzu tādus izlēcienus. Bet visam tam arī radās otra puse - ka esot aizsargu un budžu aizstāvis un draugs, esot pasīvs, bez aktivitātes. Tas arī mani nebaidīja, jo tādi jaunā laika "patrioti" nebija tik daudzi. Domāju un pieliku daudz pūles, lai pasargātu iedzīvotājus. Ar vietējo ļaužu palīdzību gandrīz visas zādzības atklāju, un zaglēni drīz vien izbeidza savu nekrietno nodarbošanos. Kad Rīgā mums bija instruktīvas sanāksmes, mani uzslavēja par teicamu operatīvo darbību un pareizu nostāju sabiedrībā. Citi iecirkņu pilnvarotie (miliči) savu darbību uzskatīja ne savā tiešā pienākumā - zagļu un nekārtības likvidēšanā, bet gan savas tautas sanaidošanā. Zagļi lai dzīvo, bet politiskie ienaidnieki jātur uzraudzībā. Radās stukaču un nodevēju politika, citam citu vajadzēja nodot, paziņot, noklausīties, uztvert pretpolitisko akcentu. No Rīgas pienāca pavēle - pilnīgi slepeni. Iecirkņa robežās pārbaudīt visas darbnīcas, kurās savā laikā izgatavoti un remontēti šaujamieroči, kā arī veikalus, kuros tika pārdoti šādi ieroči, kā arī šaujampulveris, skrotis, patronas utt. Par pārbaudes rezultātiem nekavējoties ziņot. Zināju, ka viens tāds veikals bija Jumpravas ciemā, kurš piederēja Pēterim Bahmanim. Viņš man bija pilnīgi svešs cilvēks. Domāju dažādi, ko darīt. Paziņot viņam iepriekš pirms pārbaudīšanas, varbūt gadījumā pie viņa būtu kas palicis no pavēlē minētiem šaujampiederumiem. Ja nekas nav, tad labi, bet, ja kas vēl būtu atrodams, tādā gadījumā viņam lielas nepatikšanas, pat varbūt vairāk - cilvēka pazudināšana. Nolēmu iepriekš paziņot! Ierados pie viņa. Izrādījās, ka viņam ir arī pārtikas preču veikals. Uzaicināju viņu iznākt kādā citā telpā, kurā nav neviens cits cilvēks, kas dzirdētu mūsu sarunu. Paziņoju, kādā uzdevumā esmu atnācis, kādu slepenu pavēli esmu saņēmis. Ka viņa mājā jāizdara kratīšana, meklējot ieročus. Redzēju, ka viņš ļoti uztraukts, un pirmais, ko viņš jautāja, bija - vai zelta lietas un pulksteņi arī tiks atņemti? Teicu, ka tādas lietas netiks meklētas un atņemtas. Par mūsu sarunu lai neviens nezinātu. Pēc cik ilga laika varētu ierasties ar dažiem DP locekļiem kā lieciniekiem, kā tas oficiāli vajadzīgs? Viņš padomāja un pateica - pēc stundas vai divām. To arī izpildīju. Pēc trijām stundām ierados ar trijiem DP locekļiem, kuriem pie ieiešanas mājā paskaidroju uzdevumu. Iegāju mājā, sasveicinājos, it kā šeit nebūtu bijis. Noprasīju pēc saimnieka. Paskaidroju, kādā uzdevumā esam ieradušies, lai uzrāda piederošās telpas, un sākām kratīšanu. Pēc telpu pārmeklēšanas sastādījām aktu, ka nekas nav atrasts un paņemts. Atvainojos un atsveicinājos. Nedaudz vēlāk atkal saņēmu pavēli - pilnīgi slepeni. Ierasties pie pilsones Gaitnieces, pieprasīt viņai, lai uzrāda viņas vīram piederošās mantas. Drēbes, radioaparātus, vērtslietas, pulksteņus, motociklu un citas viņam piederošās mantas. Zināju, ka viņas vīrs strādāja Birzgales skolas atjaunošanas darbos kā vadītājs. Tātad godīgs un kārtīgs cilvēks. Drīz pēc krievu ienākšanas tika apcietināts un pazudis bez vēsts. Kad iegāju pie viņas, lai izpildītu pavēli, un to viņai paziņoju, viņa histēriski sāka raudāt, un lūdza, lai tikai pasakot, kur viņas vīrs - ejiet un ņemiet visu - man neko nevajag. Arī 6-7 gadīga meitenīte noraudājusies lūdza, lai pasakot, kur viņas tētis - dzīvs vai beigts. Neko nevarēju pateikt, jo tā bija cita, visnežēlīgākā iestāde, kuru vēl tanī laikā labi neizpratu. Viss tas, ko piedzīvoju šinī bēdu un izmisuma mājā, mani galīgi satrieca un sāku par sevi šaubīties - vai maz esmu piemērots šinī amatā un kādēļ man jāredz šīs bēdas, ciešanas un asaras... Mierīgi centos apgaismot, ka milicijas pienākumos nav politikas, bet sabiedrības aizsardzības aizstāvība, lai godīgos ļaužus pasargātu pret neliešiem, zagļiem, huligāniem. Kad nomierinājās māmuļa un mazā meitenīte un redzēja, ka neesmu tik briesmīgs, tad atsākās mierīgākas sarunas. Viņas vīra lietā neesmu vainīgs, neko nezinu un nevaru palīdzēt. Viņas skapjos un atvilktnēs nelīdu, bet aktā uzrakstīju, ko viņa pati uzdeva. Ar atpakaļejošu datumu uzrakstīju līgumu, ka motociklu esmu nopircis. Tā kā tas nebija braukšanas kārtībā, tad to atstāju viņas uzraudzībā. Vērtīgākās mantas, kuras nav uzrādītas aktā, lai aizgādā pie radiem vai draugiem, jo nevar zināt, vai neuznāks kāda negaidīta pārbaude. Atsveicinājāmies kā godīgi tautieši. Pienāca 1941. gada aprīļa mēnesis. Steidzīgi mani uzaicināja ierasties Rīgā pie Kriminālās Izmeklēšanas nodaļas priekšnieka Riekstiņa. Viņš mani pieņēma savā kabinetā un pastāstīja, ka viņi ar Matisonu nolēmuši mani pārcelt uz Skrīveriem, lai ievestu kārtību. Viņiem pienākot simtiem vēstuļu gan ar parakstiem, gan anonīmas, ka tagad tur esot neizturams stāvoklis. Zādzības un huligānisms ejot neaptveramā plašumā, bet iecirkņa pilnvarotais (milicis) neko nedarot. Riekstiņš man jautāja, vai es piekritīšot pāriet uz Skrīveriem - viegli tur nebūšot, bet uz mani liekot visas cerības. Izdeva man pilnvaras pārņemt iecirkni un Ločam atbrīvot dzīvokli. Varēja redzēt, ka Ločam tas ļoti nepatika, ka viņš kā partijas kandidāts par tādu lietu meklēšoties tālāk. Mani tas nemaz neuztrauca - vēl labāk, lai viņam būtu panākumi. Žēl no Jumpravas bij šķirties - šeit jutos kā mājās un gandrīz vai visi bija draugi un uzticami - un tomēr pienāca diena, kad bija jāšķiras. Un jau Skrīveri. Kad sāku tur strādāt, grūti bij iedomāties, ko darīt. Bet tad nejauši gadījās izeja. Satiku bijušo pagasta virskārtībnieku Osvaldu Kārkliņu un uzaicināju pie sevis uz pārrunām. Viņš šeit bija nostrādājis 20 gadus un pazina visus. Zināja visas zagto mantu paslēptuves, dubultos griestus, dubultās sienas un daudzas citas slepenās paslēptuves. Tanī naktī izstaigājām visu ciematu un iepazinos ar visu, kas mani interesēja. Un tad nu arī sākās! Pēc zagļu paņēmieniem un specifikas tūlīt orientējos, uz kuru pusi un kā sākt. Panākumi bija lieliski, pat atklāju tādas zādzības, kuras manā laikā nebija notikušas. Dzirdēju ziņas, ka mani pārcels uz Rīgu kādā augstākā Kriminālās Izmeklēšanas nodaļas dienestā. Lielā pateicība pienākas Osvaldam Kārkliņam, kurš daudz no savas kriminālās izmeklēšanas pieredzes atdeva man. Pienāca pavasaris. Kā jau vienmēr, šis gada laiks ir saulains, smaržīgs un jauks. Un tomēr kādas nezināmas priekšnojautas radīja dažbrīd smagumu sirdī. Klīda paklusas baumas, ka ar Vāciju būšot karš... Arī pazuduši kādi vecākie Latvijas armijas virsnieki, bet tās visas atkal tikai baumas - nekas konkrēti. Mūsu partijas darbinieki bij it kā klusāki, mazrunīgāki, noslēpumaināki. Šad tad tika manīti nesimpātiskiem sejas pantiem, krieviski runājoši, privāti ģērbti subjekti. Partijas sanāksmes parasti notikās vēlās vakara stundās, pat naktīs. Likās, kas nelabs gatavojās, bet kas īsti? Tomēr it kā nejauši, ar zvērošiem skatiem, garām iedama, kāda aktīviste (varbūt partijas kandidāte?) caur zobiem noņurdēja: "Kādēļ jūs to veco policistu taupiet un neņemiet ciet?" Nepaspēju atbildēt, kad viņa jau gabalā. Un tomēr tas lika man padomāt - kādēļ viņa to teica? Drīz centos satikt to pašu veco policistu Kārkliņu un brīdināju, lai laižas no šejienes projām. Atvadījāmies, un tā viņš vairāk nebija manāms. Laukos steidzās sējas darbi. Valdība vairs neuzticējās vecajiem zemniekiem, turēja aizdomās par sabotāžu, par tīšu sējas plāna neizpildīšanu. Pagasts tika sadalīts vairākos iecirkņos, kurus pārzināja nozīmēti aktīvisti un komjaunieši. Katru vakaru izpildkomitejā ziņoja par apsēto un apstādīto, kā arī netrūka ziņojumu par nepaklausību un pretī runāšanu. Kādā dienā partijas sekretāre Marta Lapiņa pavēloši pateica - kādā tur iecirknī mani nozīmē pārbaudīt sējas gaitu. Kategoriski atteicos. Tas viņu tā sakaitināja, ka man piedraudēja un pateica, ka "tādam, kā jūs, drīz nebūs vietas pie mums..." Šinīs dienās uznāca vēlēšanās apciemot savus vecākus Birzgales pagastā. To arī izdarīju. Vecāki sūdzējās par briesmīgiem laikiem. Neesot glābiņa no muļķa puikiem, kuri pavēlot zemniekiem, kur sēt labību - kaut vai dubļos, lai tikai būtu sējas plāns. Nākošā dienā parādījās baumas, ka pat apcietināšot un tiesāšot tos, kuri nepilda sējas plānus. Nākošā dienā atgriezos Skrīveros. Ierodoties ciematā, uzkrītoši bija, ka uz ielām ļoti maz cilvēku. No pirmajiem, ko satiku, uzzināju, ka notiekot arestēšanas. Pie stacijas stāvot lopu vagoni, kuros ievietojot arestētos. Daudzi aizbēguši krūmos un mežos. Kad ierados pie vagoniem, mani nepielaida tuvumā. Tos apsargāja tumšādaini, nikni, ar šautenēm un durkļiem bruņoti aziāti. Kāds man pazīstams parādījās pie vagona vēdināšanas lodziņa un pakliedza - ja esot iespējams, lai aiznesot viņam aizmirstās brilles - neko viņš neredzot. To arī steidzīgi izdarīju, bet sargi mani nepielaida tuvumā. Pēc vairākkārtīgiem lūgumiem viens no sargiem tomēr brilles nodeva. Vairāk neko nevarēju ne palīdzēt, ne parunāt. Naktī vagonus ar nelaimīgajiem aizveda... No visa tikai tagad sapratu, cik mazs un nevarīgs esmu no kādas lielākas varas. Naktī nevarēju gulēt, biju galīgi satriekts. Nākošā dienā, kad satiku partijas sekretāri, jautāju, kādēļ un kas šeit noticis. Vispirms mani nolamāja, kur esot pazudis, viņa domājusi, ka aizbraucis līdzi. Tas viss tā esot vajadzīgs un par to jums nav ko uztraukties. Dienas turpinājās smagas un grūtas. Cik iespējams maz izgāju uz ielas, lai nesatiktu cilvēkus. Kad bija nepieciešamība iziet, satiekoties ar pretimnācējiem, man šķita, ka viņi skatās uz mani ar nicināšanu. Senāk laipnie sveicieni tagad likās kā smagi sarūguši čuksti no skābajām sejām. Vai tiešām viņi domāja, ka esmu šīs briesmīgās varas kalps? Bet ko tad arī viņi citu varēja domāt? Kā nepārtraukti krītoši ūdens pilieni izdauza akmenī bedri, tā smagums manā sirdī salauza mani garīgi un fiziski. Pamazām manī nostiprinājās doma - lai kur, tikai projām no šejienes. Aizbraucu atkal pie saviem vecākiem. Viņi nebija aizskarti. Stāstīju par aizvestiem un viņu briesmīgo likteni. Kad atklāju domu par aiziešanu no milicijas, vecāki to atbalstīja. Atkal atgriezos Skrīveros. No Rīgas nekādi rīkojumi nebija pienākuši. Aizbraucu uz Rīgu runāt par aiziešanu no milicijas dienesta. Tur nebija paredzētas nekādas instruktīvas sanāksmes. Vērojams sajukums, neziņa - neviena nebija, kam atstāt savu iesniegumu. Kāds dežurants pateica, lai braucot vien mājās un gaidot rīkojumu. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Kādā dienā parādījās dažās smagās automašīnas ar melnos, pusmilitāros mēteļos tērptiem un kara šautenēm bruņotiem vīriem un sievietēm. Kad jautāju, kas viņi un no kurienes, tie atbildēja, ka esot strādnieku gvardes sastāvā. Tūlīt arī viņi jautāja, vai neesot šeit manīta kāda "Piektā kolonna" un kur dzīvojot kādi tautas nodevēji. Par visu jautāto atbildēju noraidoši un, ka nekas un neko nezinu. Tad kāds no viņiem izvilka no kabatas saburzītu papīrīti, uz kura bija uzrakstīts „Kazeks, skolotājs”. Šis cilvēks esot "Piektās kolonnas" vadītājs. No saburzītā papīrīša sapratu, ka tas ir kāda ļauna cilvēka roku darbs. Redzot, ka šie aizdomīgie iebraucēji var būt arī ļaunie, apgalvoju, ka pazīstu šo cilvēku un tādas ziņas ir pilnīgi nepareizas. Ar to viņi neapmierinājās un aizbrauca pārliecināties. Arī es aizbraucu, ko ļaunu nojauzdams. Kamēr aizbraucu, divi vīri jau no viņiem bija paspējuši ierasties un iesteigušies istabās. Arī es sekoju uz pēdām. Dzirdu mežonīgu "Rokas augšā!" un patronas iebīdīšanu stobrā. Istabas stūrī stāv Kazeks ar dreboši paceltām rokām. Arī es varbūt tikpat mežonīgi iesaucos: "Atlikt! Nolaist ieroci! Es viņu pazīstu un viņš nav vainīgs!" Tā arī izglābu šo cilvēku no drošas nāves. Kā izrādījās, viņi jau sāka doties uz "plašo" un pa ceļam jau slāpa pēc nevainīgu cilvēku asinīm. Šinī istabā, kurā pirms dažām minūtēm varēja notikt asiņainā traģēdija, atradās arī Kazeka māsa Bērziņa kundze, kura bij cietusi ugunsnelaimē - ārstēja savas apdeguma brūces. Pēc daudziem, daudziem gadiem, kad biju mežabrālis un tiku no čekas vajāts, man daudz palīdzēja un atbalstīja Bērziņa kundze un viņas vīrs. Pēdējo telegrammu saņēmu no Rīgas - "Līdz turpmākam nepārtraukti atrasties pie telefona un gaidīt tālāko rīkojumu". Sākās karš. Pasažieru vilcienam no Rīgas vajadzēja pienākt Jumpravas stacijā, bet pāris kilometru pirms stacijas uzlidoja vācu divplāksnis un uz vilcienu nometa bumbas. Uz kādu vagonu trāpīja. Bija vairāki nosisti un ievainoti. Dzelzceļam lieli postījumi nebija. Kā vēlāk izrādījās, neiekļaujoties grafikā, tika iepriekš palaists Maskavas vilciens, pēc kura palaida vietējo, un to arī sabumboja. Vācieši pārrēķinājās. Kādas dienas Skrīveros viss bija kluss un mierīgs. Komunisti un aktīvisti bij aizbēguši, bet jaunā valdība vēl nebija. Kādā rītā gāju gar aptieku, atvērās logs un aptiekārs Vītoliņš mani pasauca, lai pieejot. "Padomājiet, ko jūs darāt - drīzumā ienāks pirmās vācu karaspēka vienības, un, ja nu kāds pateiks, norādot, ka jūs esat komunists - milicis, jūs uz vietas var nošaut!" Ar savu naivo un tīro sirdsapziņu nevarēju iedomāties, ka man no kā būtu jābaidās! Lai pateicība Vītoliņam! Vēlāk tikai apjēdzu, kāda varēja būt īstenība. Paklausot Vītoliņa aizrādījumam, aizbraucu uz Madlienu pie pazīstamiem un tur arī sagaidīju ienākam vāciešus. Pēc nedēļas atgriezos Skrīveros. Šeit viss kustējās un rosījās, daudziem bija nacionālās krāsas (sarkan - balt - sarkanās) lentas uz piedurknēm - pašaizsardzības zīme. Satiku arī Osvaldu Kārkliņu, viņš laimīgi izglābies, pateicoties manam brīdinājumam, sirsnīgi spieda man roku un izteica uzticību. Viņš tagad liels vīrs - policijas iecirkņa priekšnieks, organizē pašaizsardzību un tvarsta komunistus, kuri vēl nav paspējuši aizbēgt. Arī mani vajadzēja formāli attaisnot vai nosodīt. Tādēļ Kārkliņš uzaicināja visus tos, kuriem biju palīdzējis savā milicijas darbības laikā. Tādi bija - Kazeks, Vītoliņš, no Jumpravas - Bahmanis, Gaitniece u.c. Vispār aizstāvji un labvēļi sanāca tik daudzi, kurus pat dažus nepazinu, kuriem nebiju ne labu, ne ļaunu darījis. Bet tāda jau laikam ir pūļa psihoze - ja sabiedrības doma nosveras uz labo pusi, tad visi grib palīdzēt, bet, ja uz ļauno, tad atkal visi met akmeņus virsū. Skaitījos kā aizturēts. Mani aizveda uz Rīgu, uz bijušo Prefektūru (kanāla malā pret bijušo radio torni, uz kura lepni plīvoja sarkan - balt - sarkanais karogs). Pieņemšanā policijas uzraugs, izlasot manu pavadrakstu, izbrīnījies jautāja, kādēļ esmu atsūtīts bez nevienas apsūdzības. Nu labi, rīt jūs nodošu politiskās policijas komisijā, lai tā spriež tālāk. Ievietoja mani lielā telpā, kurā jau bija daudzi vīrieši un sievietes, visi kopā. Nakts bija saspringta. Visi snauda uz kailas grīdas, citi nemitīgi sačukstējās un asarās vaidēja. Tanī naktī dažus izsauca, bet vairs neatgriezās. Klīda runas, ka tos aizved uz nošaušanu - tam tomēr neticēju. No rīta atvērās durvis un pārsteigts ieraugu, ka ienāk Vigā Birhāns, ar kuru kopā dienēju Auto - tanku pulkā, 2. tanku rotā Daugavpilī. Viņš iepazinās ar manu apsūdzību un pārliecinājās, ka esot braši izturējies, kā pienācies īstam latvietim. Tūlīt noveda savā kabinetā, ielēja pa glāzei ruma, un pārrunājām pagājušos laikus. Pasauca kādu dāmu, kurai vajadzēja uzrakstīt kādu zīmi, ka neesmu politiski represējams un aizturams. Izrādījās, ka viņš ir politiskās komisijas priekšnieks. Uz žaketes atloka bija Pērkoņkrusta emblēma. Ielēja vēl uz "otras kājas" rumu un novēlēja laimīgu ceļu. Atbraucu pie vecākiem un sāku strādāt saimniecībā. 1942. gadā Birzgales apkārtnē sāka parādīties Oškalna sarkanie partizāni. Uzzināju, ka Kārkliņam ir nodoms "pret nelūgtiem viesiem" noorganizēt izspiegošanas taktiku, radīt viltus partizānus, lai uzzinātu, kādas mājas, kas varētu atbalstīt Oškalniešus. Vairāk vai mazāk tas arī izdevās. Kādā naktī steidzos apstaigāt dažas mājas, lai brīdinātu cilvēkus. Bija jāuzmanās, jo draudi bij kā no vienas, tā no otras puses. Tika arī daži apcietināti. Kā vēlāk izrādījās, tie tika aizsūtīti uz Vāciju - pēc kara atgriezās no Francijas. 1942. gadā vācu armijai austrumos radās lieli zaudējumi. Lai aizpildītu tos, sākās mobilizācija vai brīvprātīgo iesaukšana leģionā. Kārkliņš kā draugs (draugam) ieteica, lai labāk ejot leģionā. Varbūt vēl būšot apcietināšanas, un nevarot zināt, kā vietējie skatoties uz tevi, ka neparauj līdz. Kaut arī viņš gribētu mani paglābt, bet tad jau varot būt par vēlu. Sapratu, ko tas nozīmēja! Aizbraucu uz Rīgu un dabūju atļauju no leģiona, lai iestātos Latvijas Aviācijas Skolā (Fliegerhorst Grobin - Batta). Tādu atļauju man izdeva pulkvežleitnants Zaķis, Leģiona iesaukšanas štāba priekšnieks. Vēlāk vajadzēja komandējumu uz skolu, kuru izdeva pulkvežleitnants Rucelis. Tanī pat rudenī ierados skolā. Mani iedalīja tehniskā personālā, kuru "komandēja" vadītāja vietnieks Alksnis un seržants Jakubovs. Divu cilvēku atbildībā un apkalpē nodeva skolas mācību lidmašīnu "Bucher". Tā bija maza un viegla - vienvietīga. Tehniskai apkalpei pirms un pēc katra lidojuma jāpārbauda vārstu atstarpes, jāuztanko degviela un eļļa, jāiedarbina un jāpārbauda abi aizdedzes magnēti. Ja parādās kādi defekti, tie jānovērš. Leģionā nodienēju līdz vācu okupācijas beigām. Un tad jau sākās citi notikumi.
Intervija ierakstīta 07.06.1996.
|
 |
|