 |
|
       |
No izvešanas es atceros, ka es vācu mantiņas kopā, man bij tāds koferītis. Es tikai sēdēju ar to savu koferīti un kaut kādas mantiņas ņēmu, kaut kādas lellītes. Tēvs sēdēja bezdarbībā, jo viņš tik tiešām bij šokā, un mamma briesmīgi šiverēja, kaut ko sabāza maisos. Tas jau bija 15 minūtēs, tas jau bij šausmīgi ātri. Mums tāds manteļskurstenis bij, mana mamma nogāza kaut kādu gaļu ar tādu koku, jo tēvs sēdēja, tik tiešām viņš sēdēja, jo viņš bij šokā, viņš nezināja, kas viņam jādara ir. Tēvs vienkārši bija cita rakstura, viņš nebij tas enerģiskais cilvēks, viņš tā nevarēja cīnīties ar grūtībām, visiem jau tas nav dots, riktīga cīnīšanās, citiem jau rokas ar nolaižas. Uzvar jau tie, kas māk cīnīties. Tas bija 1949. gads. Mēs galīgi bijām pārsteigti, vecāki nezināja, ka tāda izvešana būs. Viens otrs zināja tomēr, nojauta. Es domāju, ka tur vajadzēja briesmīgu iemeslu. Bagātība mums nebija, mums vispār 12 hektāri aramzeme tikai bij. Tēvs bija lauksaimnieks, mamma arī strādāja savā saimniecībā. Māja palika, tā gāja no rokas rokā, tad bij beidzot karaspēka daļa. Kad mēs atgriezāmies 1957. gadā, tanī brīdī tā māja bij tukša un tad mēs aizgājām atpakaļ. Mums bij nomirusi tante, mammai māsa, bēres bij mūsu mājās. Tas bij 1949. gads, un bērēs bij obligāti vietējais milicis. Tas bij tāds pakalpiņš, kā varētu teikt, kam likās, ka viņš visu pareizi dara. Un viņš arī atnāca uz tām bērēm. Kad viņš gribēja iet mājās, tad šinelis viņam bij sagriezts. Tad tēvs ar māti domāja, ka tāpēc mūs izsūtīja, jo mums nebij ne kāda zeme, ne darbaspēks. Kad beidzām krāmēties, tad ar zirgiem aizbrauca prom. Tad Pelču pilī mēs apstājāmies, jo mana tante tur dzīvoja, mammas māsa, viņa bij izcepusi pankūkas un viņa pasauca mani, iegāja prasīt, ar šausmīgu lūgšanos mani tur palaida. Es varēju izmukt, tas būtu bijis briesmīgi. Bij briesmīgi vispārībā. Man jau bij mazāk jāpārdzīvo tai vilcienā, jo māte, tēvs tur bij. Es atceros, ka mēs to prosas biezputru un kāpostu zupu ēdām. Ārā man nebij jāiet, tur mums bij spainis, kaut arī tas bij briesmīgi man vienai augošai meitenei, ka apkārt. Bet pārējie gāja ārā un klajā laukā visiem jāstāv – jauni, veci, puiši, meitas. Krūmi nav, jo pieturu jau dod, kur krūmi nav, lai neaizmūk neviens. Un, ja kāds nomira, tad to tur aizsvieda. Kamēr brauca, domāja jau, ka tas ilgi nebūs; domāja par māju, par lopiem, kā viņi palikuši un suns ko dara, un zirgi ko dara – kaut kā par to dikti tā domāja. Vispār tas ir neaprakstāms. Tad, kad es biju mazāka, es pie šito nepiedomāju, bet taisni, ar gadiem ejot, es to domāju, ka tas ir briesmīgi. Kā to vispār var pārdzīvot... Protams, ir jau vēl briesmīgāk daudz kas. Aizveda uz Omskas apgabalu, kur Irtiša, Pokrovka, tāda sādža pēdējā mums bij. Mūs novietoja pie krieviem, kuri, protams, ar noteikti nebij priecīgi. Tā kā tagad jūsu istabā atvestu divas ģimenes un jums jāņem. No sākuma mums deva ēst, jo nekā tak nebij, pēc tam sūtīja paciņas no mājām, arī tas cilvēkiem ļoti daudz līdzēja. Radi tik tiešām sūtīja, nebij aizliegts, vismaz mums nē. Papus ar mammu tūliņ gāja strādāt. Krievijā interesanti, te ir sādža un tie lauki tā prom, tādas brigādes bij. Tad mūs aizsūtīja uz dārzu, un tur mēs dzīvojām pagrabā. Pagrabs bij celts augļiem, nu īsts pagrabs, kāpnes tur bij dikti daudz. Es atkal biju saslimusi, man bij kaut kādas vēja bakas, ne jau kas briesmīgs, un tad, kad es uzgāju augšā pa tām kāpnēm, uzvilkos, tad man tās kājas līgojās un tas vējš tā pūta, to es tā atceros. Tur bij nāras, pa visu tāds koridors. Es brīnos, kā mēs visi tur gulējām. Man bērnam jau nekas, kā gulēja, bet, piemēram, mans vīrs, jūsu vīrs, māte, mātes vīrs vai kāds brūtgāns, mēs visi gulējām vienā rindā. Neskatoties uz to, vakaros ļoti skaisti dziedāja. Tur bij tāda Anniņa un viņas vīrs, viņi tik ļoti skaisti dziedāja, un pārējie sasēdās un dziedāja. Protams, pa ziemu mēs tai pagrabā nepalikām, tad mums iedeva atkal dzīvoklīti. Mēs nebijām ieslodzītie, mēs – спецпересиление. Tas ir tā, kā uz Kuldīgu 200 cilvēkus atvestu, viņi iejūk iekšā pārējos. No sākuma skatījās, protams, nerroja, sauca par fašistiem, visādāk, bet tad viņi pierada un apskatījās, ka tie ir cilvēki pavisam normāli. Tā attieksme mainījās. Es vairākās vietās biju Krievijā, kādās četrās. 1. klasē es nemācījos, jo atkal mūs pārsvieda uz citu vietu, vienu mēnesi es pagāju, mums atkal bij jāiet uz citu vietu. Kad es aizgāju rudenī uz 1. klasi, skolotājs teica: “Ko tu 1. klasē darīsi?” Viņš apskatījās – lasīt, rakstīt, rēķināt māk. Uzreiz mani uz 2. klasi aizdzina. Skola bij skola, tāpat viss kas notika. Skolā es uz sevīm patiešām neesmu izjutusi neko sliktu. Arī te bērni viens ar otru kaujās, vienas tautības un vienas pasaules bērni arī šad tad nesatiek. Draudzenītes man bij latviešu un bij krievu. Es uz sevīm to neizjutu, mēs draudzējāmies skaisti un es ar krievenītēm, meitenītēm sarakstījos ilgi un dikti, un mani gaidīja ciemos. Es tur arī ar vācu bērnu kaimiņienei brīnišķi satiku. Ko es gribēju pateikt arī, ka mēs tur pratām arī priecāties. Ziemassvētku laikā tur nebija eglīte, bet priedīte skolā. Ātri kaut kā viss paiet šos laikos, neviens tā īpaši arī nepriecājas, bet tur mēs par to priedīti veselu brīvlaiku katru vakaru gājām un dejojām, gājām rotaļās ap to priedīti, latvieši, krievi, kā teikt, bērni, skolēni. Mēs priecājāmies, mēs izdzīvojām visu to. Tas jau tā nav izstāstāms, tā ir pavisam cita dzīve, nekā jūs te iedomājaties, bet varbūt ne tā sliktākā, tomēr tas nav cietums. Neskatoties uz to, tur tāpat mēs latvieši ļoti labi mācījāmies, kaut kā mēs sevi tā parādījām un mūs arī lielīja skolotāji. Tiešām visi latvieši labi mācījās un ļoti labi strādāja uz tā fona. Nebij jau, pirmām kārtām, ko vilkt kājās, ko vilkt mugurā. Tur jau ziemas ir tādas, ka tur -15˚C vispār nekas nebij. Tur bij arī tas grūti, ka ēst ko nebija. Es no savas bērnības atceros, tā gribējās kādu konfekti. Tad mēs bērni spēlējās, tāpat krievi, latvieši, no māliem sataisa konfektītes tādas maziņas, bet daudz jau nevarēja apēst to mālu. Es atceros, ka tur iemācījās zagt, tur tā bij nepieciešamība, lai izdzīvotu. Kartupelīšus tādus maziņus, tik šausmīgi sīvi, tādus jau sāka ēst. Gāja, tikko viņi sāka parādīties, sevišķi pirmos divus gadus, tad pavasarī, ja kartupeļi nebij noņemti, tad tur palika sasaluši, tos salasīja, izmērcēja un cepa uz plīts, skaitījās “mandriška”, diezgan garšīgi vispār garšoja, nevarētu teikt. Tad tur bija arī sēņu bagātība, protams, ogas bija Krievijā, kaulenes bij un zemenītes, spradzenītes bij, mazie ābolīši un gurķi, tomāti un arbūzi, melones, tas viss tur bij. Ar iedzīvi bij interesanti. Kāda tur iedzīve, ja cilvēks aizbrauc pilnīgi bez nekā, no sākuma absolūti nekā nav. Mums ar mammu gulta bij četri stabi un dēlis salikts, tad tā bij gulta. To es tā atceros, man tas tā nepatika, toreiz man tā bišķi neērti bij, kad tā pasvieda uz augšu tur to apklāto un tad tā dēle parādījās, un tad tur mēs sēdējām un ēdām. Tad tas bij gulta – galds. Tēvs nomira 1952. vai 1951. gadā, nevaru vairs atcerēties. Viņš vienkārši aizgāja no dzīves pats. Viņš tā nesamierinājās, tik tiešām grūti tur bij. Viņš bij maksimāli godīgs un viņš tā nevarēja cīnīties, viņš tā nesaprata šito, viņam vienkārši tas bij par grūtu šitā lieta. Visu mūžu strādādams, viņš to nebij pelnījis galīgi, kā jau visi nebij pelnījuši, viņam par grūtu bij. Mamma strādāja pie putniem, un viņas katru gadu aicināja pie putniem, jo tas bij labs darbs un varēja uzticēties. Putni sākās apmēram maijā un beidzas oktobrī, pa ziemu mamma bij brīva, viņa nestrādāja. Pa ziemu es mācījos skolā un viņa mani veda mājās. Un kaut ko, protams, gatavoja. Tāpat bij kartupeļi, iestādīja ar lāpstu, un katram zemi ar iedeva tur. Kad tēvs vairs nebij, mēs aizbraucām pie tantes, mammas māsas, dzīvot. Tantei 1941. gada nomira vīrs un viņa palika ar četriem bērniem. Viņu arī izveda 1949. gadā kopā ar veco māti, 83 gadīgo, ko viņa lūdzās, lai atstāj mājās, bet, protams, neatstāja. Mamma ar viņu sarakstījās. Kā varēja tās adreses uzzināt, es to nezinu, bet kaut kā varēja uzzināt. Kad mana mamma gribēja iet pie savas māsas, kura dzīvoja 40 kilometru attālumā, viņa aizgāja naktī – kā aizgāja, tā arī atnāca. Aizgāja un satikās, bet nelaida oficiāli. Un tad, kad man tēvs vairs nebij, tad mamma rakstīja iesniegumu komandantam un mums ļāva pārcelties pie tantes, lai māsas abas kopā būtu. Kad sākām tur dzīvot, dzīve arī uzlabojās. Brālēni, tantei dēli, uzcēla māju no velēnām. Viņi uzcēla smuku to māju, pēc tam ar māliem apmālēja, pēc tam izbalsināja, lodziņi ar bij nokrāsoti, grīda bij nokrāsota. Viņa spīdēja un laistījās. Vecā mājā bij tikai viena istaba, tā bij virtuve. Ziemā tur bij teliņš kādu laiku un sivēntiņi stāvēja kādu laiku, vistas, kopīgi visa tā lieta notika, lai viņi nenosaltu. Tas ir ļoti interesanti un gandrīz nesaprotami. Tur bij visiem tā. Teliņu, tikko viņš piedzima, ienesa istabā, mazos sivēntiņus paņēma, palaida zem plīts, zem kādas krāsns apakšā. Bet, neskatoties uz to, krievi savas istabiņas balsināja, arī mēs, uz oktobra svētkiem un uz maija svētkiem. Tas bij tāds paradums. Tumšas, piekvēpušas istabas tur nebija. Ar visu to nabadzību viņi centās, lai būtu bišķiņ smukāk. Un mēs, latvieši, arī puķes stādījām. Es nezinu, kur dabūja puķu sēklas. Man atmiņā palikuši liniņi, tagad es neesmu redzējusi nekur nevienos apstādījumos viņus, tad kresītes. Ābolīši tur bij maziņi, bet toties arbūzi, kādus, te dzīvodams, nekad nedabūsiet tik garšīgus. Tas sarkanums bij tāds, kad ēda, tad rokas salipa. Melones tur bij ļoti garšīgas, gurķi, tomāti, tie visi ienācās brīvā dabā, tur tāds klimats. Krievu valodu mēs bērni ātri iemācījāmies, bet mana mamma tā arī neiemācījās krieviski. Mēs jau ļoti labi satikām ar krieviem, tāda тета Наташа bij. Par cik mana mamma un tante runāja nepareizi krieviski, tad viņa arī centās nepareizi runāt krieviski, un tad viņas sapratās ļoti labi. Bet es neatceros, kā es iemācījos, vienkārši iemācījos. Kad nomira Staļins, tad jau “ledus sāka kust”, kā saka, bet tomēr, lai viss notiktu pareizi, bij jāraksta iesniegums, ka vēlās atgriezties, jo komandants mums teica tā: “Kā mironis sauli redzēs, tā jūs savu Latviju.” Mamma un tēvs gāja katru mēnesi, bij jāpierakstās, bet man nebij jāiet, jo es biju bērns. Viņi aizgāja, un tad viņiem nolasīja, lai nedomā, ka tiks atpakaļ, ka šite ir tā vieta, kur jābūt, ka šī ir pelnītā vieta. Kad nomira Staļins, mēs rakstījām iesniegumu. Uz iesniegumiem atbildēja pozitīvi, ka var braukt, ka atļauts ir. Mūs jau atlaida ātrāk, bet, lai būtu pavasara brīvlaikā, mēs braucām mājās 1957. gadā, es tad mācījos 7. klasē. Es gribēju uz Latviju, bet tanī pašā man taču tur bij draugi, gandrīz pirmie manā mūžā draugi tur bija. Protams, uz Latviju gribēju braukt, no mūsu ģerevņas neviens nepalika tur dzīvot. Mana mamma jau tikai gribēja atpakaļ uz mājām tikt un, protams, dzimteni, tas lielais vārds, un atpakaļ uz savām mājām un pie saviem radiem, jo, kaut viņi bija ļoti daudz māsu un brāļu, desmit, viņi kaut kā šausmīgi satika savā starpā, ne skauda viens otram, ne vēlējās otra mantu. Pēc atgriešanās Latvijā es sarakstījos ar turieniešiem ļoti, ļoti ilgi, bet kā jau viss dzīve notiek, pamazām attālinājās, tas diezgan pasen. Es sarakstījos ar skolotāju, kura priecājās, kā man te iet, jo es biju laba skolniece tur Krievijā. Es nelielos, bet tā bija. Tur arī spīdēja saulīte un tur tāpat viss notika, kaut tālumā tas bija no dzimtenes. Latvieši dziedāja visādas skaistas dziesmas. Lai to visu izdzīvotu un pārdzīvotu, jābūt stipram raksturam, sevišķi pieaugušiem. Mums bērniem tas tomēr bija citādāk. Kad nebija tēvs, tad tomēr man bija mamma, un tanī brīdi, ko tad bērnam vajag – viņam māte, tēvs ir un pārējais, tas tā. Bet Krievijā dzīve bija tāpat, bij ļoti skaisti meži, ziedēja īrisi, ko mēs te stādam, tie ziedēja pa mežu, mēs svinējām tāpat Jāņus. Ja sākumā krievi neieredzēja latviešus, tad beidzot tas absolūti tā nebij. Latvieši bij cienīti un mīlēti, vismaz mana ģerevņā, manā sapratnē. Latvieši tur gāja savā starpā, svinēja svētkus savā starpā, gāja arī pie krieviem, aicināja, bet pārsvarā savā starpā svinēja svētkus, tas netika aizliegts. Sevišķi pēdējos gadus, kad man jau bij vairāk gadu un es iegāju tanī dzīvē vairāk, aizliegts tas nebija. Svinēja visus, sākot no oktobra svētkiem un beidzot ar Lieldienām un Jāņiem. Krievijā Jāņi nebij, bet krieviem bij tāpat Lieldienas, ko viņi svinēja. Tad, kad es biju lielāka meitene un vairāk sapratu, tad tos svētkus mēs svinējām visus. Svinēšana nebij nekā grezni, nekā lepni. Es atceros vienus Jāņus, ka mēs svinējām un aizgājām uz mežu. Mežs Krievijā bij skaists, lapu koku, līdz ar to viņš tāds tīrs, un tās puķes tur ziedēja. Tad mēs gājām līgodami, es ar biju kā meitene paņemta līdzi, tas notika visu nakti. Vecāki cilvēki negāja, bet jaunie gāja. Mamma bija liela dziedātāja, viņa bija no tādām varonīgām sievietēm, stiprām. Viņa pieņēma dzīvi tādu, kāda tanī brīdī bij, bet tikko varēja braukt mājās, dabīgi, tur neviens nekavējās. Kavējās mēnesi, divi, trīs, bet neviens tur nepalika. Braucām prom sākot no 1956. gada. Mēs nebijām pirmie, bet arī pēc mums brauca vēl. Mēs atbraucām 1957. gadā marta beigās, ceļš bij ilgs. Manai tantei meita mācījās Omskā par zobārsti, zināja, ka tomēr jāpabeidz ir, tāpēc palika ilgāk. Zināja, ka brauks mājas, tad jau vairs tās dienas nebij tik no svara ārkārtīgi. Starp citu, Omskā beidza daudz latvieši skolas. Politehnisko beidza, akadēmiju lauksaimniecības un vēl visādus tehnikumus, jo beidzot jau vairs neliedza mācīties. Mācīties varēja, ja tu gribēji, ja iespēja bija. No sākuma, iespējams, ka neuzņēma, es arī to nevaru pateikt, jo es jau tad biju bērns, mani neskāra tādas lietas. Tā kā es daudz zinu, kuri ir beiguši un kuri mācījās. Māsīca stājās Lauksaimniecības akadēmijā, tur viņa izkrita un tad viņa uzreiz uz medicīnu aizgāja Omskā. Kaut gan tas bij grūti un brauca ar kartupeļu maisiņu prom, tante jau bij veca un neko nevarēja, bet brāļi strādāja kolhozā un tie palīdzēja. Nebija jau tādas prasības kā tagad ne ģērbšanās, ne ēšana. Tāpēc es arī brīnos, ka to nevar ēst, to nevar ēst, man jāsmejas, kā tad to nevar ēst. Dabīgi, nevar atgriezties un nav jāatgriežas uz sliktiem laikiem atpakaļ, bet mēs, kas Krievijā, to bišķiņ uztveram citādāk, nav tik lielas prasības varbūt pret dzīvi. Pirmie iespaidi, atgriežoties Latvijā – citādāk pavisam. Tomēr Kuldīga man likās tais laikos tāda ļoti interesanta, veikali tādi skaisti. Mums ar bij veikali Krievijā un labas konfektes bij veikalos, cilvēki arī pirka beidzot. Pavisam citādāk, tas tā nav salīdzināms. Bet Omska ar skaista pilsēta. Pirmajā naktī mēs izgulējāmies Kuldīgā, te bij pazīstami sarunāti. Mēs tā staigājām, man jau tas bij ļoti liels brīnums, es pat nevarēju pa latviski parunāt, es veikalos runāju pa krieviski, man tā latviešu valoda ļoti interesanti skanēja. Es tūliņ iekļāvos klases kolektīvā, tad bij izlaidums toreiz. Tad mēs aizgājām uz savām mājām atpakaļ. Kad pirmo reizi mēs gāja uz mājām, man jau viņas bij palikušas kā bērnam atmiņā, mēs gājām pa tādu mežu un tad es tā domāju – tūlīt tā māja paradīsies, tūlīt parādīsies. Jā, māja parādījās, bet tā nu iznāca dzīvē, ka mums vēlreiz bij no tām mājām jāaiziet.
Intervija notiek 03.06.2003., Kuldīgā |
 |
|