Margarita Sidere, NMV 112

Margarita Sidere dzimusi 1913. gadā Vladivostokā, kur viņas ģimene (tēvs, māte un vecākā māsa) bija pārcēlusies, meklēdama labāku dzīvi. No Vladivostokas Margaritas ģimene pārcēlās uz Nikolājevsku, kur tika piedzīvota revolūcija un japāņu armijas uzbrukums 1920. gadā. Šī uzbrukuma laikā Margaritas ģimene zaudēja savu iedzīvi un neilgi pēc tam mira viņas māte. Pēc tam, kad 2 gadus Margaritas ģimene nodzīvoja Vladivostokā, bija iespējams atgriezties Latvijā.

Sākuma gadus pēc atgriešanās Margaritas ģimene dzīvoja Rīgā, pēc tam pārcēlās uz Kuldīgu, kur viņiem piederēja aptieku. 1933. gadā Margarita iestājās Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē, pēc tam Angļu valodas institūtā.

Padomju laikā Margaritas ģimenei tika atņemta aptieka un 1941. gada 14. jūnijā visa ģimene tika izsūtīta, tā arī bija pēdējā reize, kad Margarita ar māsu redzēja savu tēvu. Sibīrijā abas māsas dzīvoja kopā – vispirms lauksaimniecības, pēc tam zvejnieku kolhozā. Margaritas māsa mira, pati Margarita apprecējās ar izsūtītu latvieti. No 1954. gada viņa skaitījās atbrīvota, bet vēl nevarēja atgriezties Latvijā, tāpēc vēl 5 gadus nodzīvoja Igarkā, līdz beidzot atgriezās Latvijā 1959. gadā.

Padomju laikā Margarita strādāja par pastnieci un dzīvoja Ogrē.

1. fragmentā vēstīts par Margaritas ģimenes dzīvi Krievijas Tālajos austrumos no 1913. līdz 1922. gadam. Margarita izteiksmīgi stāsta par dzīvi un sadzīvi Nikolājevskā – krievu pilsētā, kur dzīvoja arī daudz japāņu. Tāpat viņa stāsta par piedzīvoto japāņu uzbrukuma laikā, pilsētas nopostīšanu un mātes nāvi. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Vladivostoku, kur dzīvoja ļoti grūtos apstākļos, taču Margarita ar māsu vienu vasaru pavadīja Korejā, ciemojoties pie Korejas sūtņa Krievijā. 1922. gadā ģimene ar kuģi devās tālajā ceļā uz Franciju, no kurienes atgriezās Latvijā.

2. fragments stāsta par pārmaiņām, ko Margaritas ģimene izjuta, Latvijā ienākot krieviem 1940. gadā. Tāpat tiek stāstīts par Margaritas un viņas māsas piedzīvoto izsūtāmo vagonos, kur viņas tika ievietotas 1941. gada 14. jūnijā, lai tiktu izvestas uz Sibīriju.

3. fragments ir plašs vēstījums par dzīvi dažādās nometinājuma vietās Sibīrijā, par darbu, sadzīvi un iepazīšanos ar vīru, tādu pašu izsūtītu latvieti. Noslēgumā stāstīts par atgriešanos Latvijā un problēmām ar pieraksta iegūšanu.