 |
|
       |
Un es atceros taisni 1939. gadā, kad sākās tas karš, es taču nosapņoju, ka Hitlers iznāca tur, kur tās tēva lauku mājas, un teica, ka karš sāksies. Un pareizi ar’ bija – tanī diena sākās karš. Un tad es atceros, ka es klausījos, kā tur sākās. Ļoti patika Čaikovska 6. simfonija – kā tāds pareģojums, ka var kļūt nopietns laiks. Jā, pa radio klausījāmies ziņas. Nu briesmīgi jau nu propagandēja Hitleru, ka viņš tur no vienas valsts uz otru gāja. Toreiz jau nedomājām, ka tik briesmīgi ļauni var būt. Mēs domājām, mums atņem aptieku, nu labi, bet tas taču viss, bet dvēsele taču mums ir brīva un tā tālāk. Mēs to tā kā ar humoru ņēmām, lai gan uz kaut ko necerējām daudz. Mēs domājām, nu neko jau tādu ar mums nedarīs. Man liekās, ka Kārlis Ulmanis arī nesaprata, ka tik šausmīgi var būt. Māsa bija nosapņojusi par manu tēvu, ka bija tāda spoža, spoža grīda un viņš sēdēja galda galā, un ienāca iekšā briesmīgs vērsis. Tas bija neilgi pirms tam. Jo tas visiem bija ārkārtīgs pārsteigums, neviens jau nezināja, kas tur notiek, apcietināšanas. Kaut gan man māsa jau pareģoja. Viņa laikam vairāk kaut ko lasīja, kaut kādu grāmatu “Studente un čeka”. Es nezinu, kur viņa viņu lika – tas jau būtu bijis nāvessods gandrīz vai. Un viņai bija vienmēr tāda saprašana, cik tas šausmīgi ļauni var būt tagad, kad tie ienāca, ka tagad nebūs labi, tagad būs briesmīgi. Jo viņa jau redzēja tur, kad mēs bijām Sibīrijā, kad sāka apcietināt viņas skolas draudzeņu tēvus tur, kurus aizveda un pazuda tur. Viņa teica, ka tad labāk ir nošauties uzreiz. Tad ienāca krievi. Tanī laikā viena angļu valodas skolotāja gāja dekrētā manā skolā Kuldīgā, kuru es nobeidzu. Un tad es tur strādāju viņas vietā kādus 4 mēnešus. Tad es tur vairāk nebiju vajadzīga un tad mani ielika tādā skolotāju arodbiedrībā. Tādā es tur strādāju, es taisīju tādus apkārtrakstus. Krievu laikā skolā bija tik briesmīgi, ka nevienu grāmatu, kas bija agrāk, neļāva lietot. Bez grāmatām mēs bijām, šausmīgi. Bija programma, ka ir jāizņem tās grāmatas. To programmu deva laikam Izglītības ministrija. Es tikai zinu, ka man programma bija, es tāpat pēc vecām grāmatām kaut ko uz tāfeles rakstīju un kaut ko lasījām to, kas bija atļauts, kaut kāda lasāmviela jau bija. Ļoti savādi bija toreiz. Tēvam atņēma aptieku, bet mēs to tā ar humoru. Tas taču nav galvenais, cilvēks taču ir cilvēks, dvēsele ir galvenais. Pat nāca mums izteikt līdzjūtību, bet mēs tā ņēmām to ar humoru, ka ir jāskatās no augšas, ka mēs nevaram iet bojā, mēs strādāsim tālāk. Tēvs bija pārvaldnieks aptiekā, māsa tur sāka strādāt. Dārzniecība mums bija. Mums atņēma māju, nacionalizēja, tad atkal atdeva atpakaļ. Mums tur bija zeme, tēvs gribēja darboties, aptieka viņam bija apnikusi un viņš ierīkoja dārzniecību. 4 vīna mājas tur bija, tur strādnieki strādāja. Viņš labu gribēja – lai māsai būtu aptieka un man tā dārzniecība. Man bija tāda nojauta, ka viss būs labi. Mūs izveda 1941. gada 14. jūnijā. Naktī, vai pareizāk – tas jau bija agrs rīts. Bet es it kā neesot bijusi izsūtāmo sarakstos. Vienkārši kāds tika vaļā manā vietā no izsūtīšanas. Tā saka, bet pierādījumu es neesmu sameklējusi, ka tas tā būtu bijis. Tēvs un māsa gan bija. Vispirms jau viņi bija aizsargi, bet es nebiju aizsargs. Es tā traģiski to izjutu, ka tēvs tur sēdēja pie tā loga un teica kaimiņam, ka jābrauc. “Nu, ko vajag, to vajag,” viņš teica. Māsa bija otrā istabā, viņa vēl nezināja, es aizgāju viņai to pateikt. Es ienācu iekša un viņa noģība. Tas bija tik jocīgi – nokrita un uzreiz piecēlās. Tad viņš teica, lai ņemot baldrejānus līdzi, 200 gramus varot, negribēja, lai taču kāds nomirst. Es biju apjukusi, nevarēju saprast, kam viņiem vajag baldrejānus. Jocīgi gan, es laikam esmu optimiste. Mana māsa teica tā: “Nostātos mēs visi trīs un lai labāk mūs nošauj!” Es to nepieņēmu. Ieejam virtuvē, tēvs saka: “Kaut no griestiem uz mums nokristu kaut kas.” Tas atkal man nav pieņemams, ka nevar dzīvot. Tā, redz, abi divi nomira un es paliku dzīva. Tas viens bija tāds kā pionieris, tāds jauneklis un viņam bija tik spožas, melnas acis, tāds izbīlis tur iekšā. Var redzēt, ka viņam bija mūs it kā žēl. Viņš teica: “Bet kāpēc jūs nekā ēdama neņemiet līdz?” Viņš mums atgādināja. Latvietis bija. Bet to trešo es neatceros, tas bija viens no galvenajiem kaut kāds. Mums kā jau pilsētā nekā tāda nebija mājā, ledusskapji jau arī nebija toreiz. Tad es zinu, ka sviestu sapakojām kādu litru tādā katliņā, kas mums vēlāk šausmīgi noderēja, jo mums nebija no kā ēst. Man ir divas tādas tasītes un apakštasītes, smukas tādas, porcelāna, tās ir gājušas visu laiku cauri un nav sasistas. Mēs beidzot sākām domāt, ko ņemt līdz. Mums bija tādi grozi, tad sasviedām tanīs kurvjos visādas lietas, zeķītes, kādu veļas gabalu, lakatiņu un viss, bet tas vēlāk noderēja, to visu varēja pārdot vai kaut ko iemainīt. Vajadzēja jau kaut ko stingrāku. Bija tāda kokvilnas drēbe nopirkta, es domāju tādu vasaras kostīmu linu – tas būtu noderējis kaut ko uzšūt darbam. Mums vismaz bija kaut kas, bet citiem bija teikts, ka nevajag neko ņemt līdz. Citi bija domājuši, ka vienkārši apcietina. Tad es dabūju vēlāk citiem šo to iedot no savām mantām, lai būtu vismaz ko uzģērbt. Tad mēs pasēdējām vēl. Parasti saka, ka pirms jāiet prom, ir jāpasēž. Es piegāju pie grāmatplaukta un paņēmu “Vēstules Pēram Gintam” vai “Vēstules Solveigai”. Es neatceros, tāda maza grāmatiņa, to es biju paņēmusi līdz un fotogrāfijas paņēmām. Es teicu: “Toreiz Nikolājevskā mēs neko no fotogrāfijām nepaņēmām, tagad gan paņemsim fotogrāfijas!” Tā mēs ar’ paņēmām tādu čupiņu fotogrāfijas. Mūs apakšā gaidīja mašīna, kas mūs vedīs uz miliciju, smagā mašīna. Mums bija kalpone un viņai bija meita, un tās meitas kāzās mana māte un mans tēvs bija vedēji. Un tagad tas vīrs bija šīs mašīnas šoferis un viņam bija mūs jāved uz miliciju. Noteikti viņš bija ļoti bēdīgs, ka viņam bija mūs jāved miliciju, bet ko lai dara, viņam bija jāved mūs. Aizveda mūs uz miliciju, tur bija jau priekšā cilvēki. Mūsu kalpone bija aizskrējusi uz maizes veikalu nopirkt mums kādus pāris kukuļus baltmaizes. Mēs paņēmām tādas mazas burciņas, vienu ar kafiju, vienu ar rīsiem, kaut ko tādu, bet nekas tāds jau nebija. Drusku naudas mums bija, kādi pāris tūkstoši vai tūkstotis, es neatceros, cik toreiz tā nauda bija vērta. Arī dabūjām tur dalīties ar citiem cilvēkiem, nauda nebija. Es jocīgi jutos, nemaz nejutos tā reāli. Man likās, ka tas ir tāds kā sapnis un ka tas viss ir jāiztur. Tad mūs aizveda uz Skrundu autobusā no milicijas. Tēvs sēdēja un es tā stāvēju blakus. Viņš saka: “Mēs tā gribējām savas mājas, lai mums būtu mājas, un tā mēs pie viņas netiekam.” Mēs kādus pāris gadus bijām nodzīvojuši tikai savā mājā. Bija jāšķir vīriešus atsevišķi no sievietēm. Tie vagoni bija blakus. Bija tāds mācītājs Kangaris ar savu sievu starp mums. Viņš paņem mani zem rokas un saka: “Iesim pirmā pārī polonēzē.” Es jau nekāda jautrā nebiju, bet varēja redzēt, ka viņš grib uzturēt tādu, lai nebūtu izmisums. Vīrieši jau ar sievietēm kopā nevar. Tad es domāju, labi, ka viņiem tur ir tas mācītājs, kas tomēr garastāvokli uzturēs. Un tā sieva bija māksliniece, stāvoklī toreiz bija, izsūtījumā ļoti drīz puisītis nomira. Tā mēs redzējām savu tēvu pēdējo reizi, mēs jau nemaz neatvadījāmies. Mēs tomēr bijām gudri izdarījuši, ka iepakojām segā viņam kaut kādas drēbes. Tā mūs izšķīra. Viens karavīrs mums prasa, vai mēs gribētu būt kopā ar tēvu. Es saku: “Nu, jā. Kāpēc ne?!” Bet es nesapratu, ko viņi domāja. Es sapratu, ka, ja mēs būtu prasījušas, mūsu vagonā būtu varbūt tēvu ielikuši, tad mēs būtu kopā, jo tomēr bija stipri vecs. Bet tā arī palika tāds apjukums. Braucām, bet nevar teikt, ka es būtu briesmīgā izmisumā. Es nevarēju saprast, ka tā kaut kas notiek. Uzreiz man tāda melodija skan ausīs. Es biju beigusi Angļu valodas institūtu un tur ir tāds korālis, un tulkojumā tas ir “Tagad kopā ar mums ir taisnība un nodevība, un tikai ar tevi, Dievs, būs miers un prieks.” Man tā melodija visu laiku skanēja ausīs pilnīgi tādā ritmā. Es nebiju izmisusi tāpēc, ka mēs bijām kopā ar māsu. Māsa man bija mīļākais cilvēks. Ja es būtu viena, tad es nezinu, vai es tā varētu to visu. Tur bija tāds mazs lodziņš, tad mēs tur pēc kārtas līdām, bet mēs dabūjām apakšā gulēt. Tur bija divi plaukti. Nebija visai patīkami, ka tik tuvu ir griesti, likās, ka tu lien kapa iekšā. Bet es no tā brīža sāku gulēt. Mājās man bija zudis miegs, laikam jau kaut kāda priekšnojauta vai kas, es biju tik nervoza un nevarēju gulēt. Bet tad es sāku gulēt un vēl līdz šai dienai guļu, ļoti reti kad man ir bezmiegs. Tā mēs tur braucām, braucām. Mūsu vagonā bija arī bērni. Bija tāda Rēdere Olga ar savu puisīti, trīs gadu vecu. Viņš saka: “Onkuļi slikti, onkuļi nedod ūdeni,” un raud. Mēs nebijām īpaši sabāzti. Bija sievietes, daudz pavecākas, bija arī jaunie. Bet bija arī viena māte ar četriem bērniem, viena bija ar pieciem bērniem. Es tagad braucu ar vilcienu pa ceļu un domāju, kā nu iekārtoties – kur lai ņem kādu gultu vai galdu. Nu padomā, man vajag gultu un galdu!
Intervēja: Māra Zirnīte
|
 |
|