 |
|
       |
Un tad mēs 1917. gada sākumā atgriezāmies Rīgā. Bet tad ienāca vācieši, bija tas okupācijas gads. Nu un tā kā bija tā vācu okupācija, tad es nezinu, kā tur papum bija ar dabu. Un mēs aizbraucām tanī pavasarī uz laukiem pie manas vecmāmiņas, pie manas mammas mammas. Un tas ir Zemgalē – aiz Jelgavas un šai pusē Dobelei. Un tovasar tad bijām tur. Tajā vasarā es mammu gandrīz nemaz neredzēju, jo viņa braukāja ar papu uz Rīgu skatīties, kur var strādāt vai kādu dzīvokli dabūt. Un es dzīvoju pie vecāsmātes. Vecaistēvs jau bija vecs, viņš vairs nesaimniekoja, viņi bija tādi pusgraudnieki (nomnieki, kas par zemes lietošanu maksā ar pusi ražas). Un vecāmamma turēja lopus. Un es tur skrēju ganos un man bija tik jauka vasara. Tajās mājās bija daudz bērnu, bija kādas 5 meitenes, puišelis. Un es vēl atceros, kā mēs tur dzīvojāmies. Nu jauki! Es vēl no grāvja dzēru ūdeni. Tās lielās meitenes ganīja govis, man vajadzēja ganīt cūkas. Un tad mums tur bija tādi smilšu kalniņi un grantsbedres. Un tad tur bija tā lielā rakāšanās. Nu vispār bija burvīgi! Nu un rudenī uzpeldēja paps ar mammu un teica, ka nu ir jābrauc uz Rīgu. Atbraucām uz Rīgu. Mani vecāki bija noīrējuši dzīvokli Lazaretes ielā, tur arī bija 4 istabas, tāda koka māja vienstāvu. Nu un tad tur mēs dzīvojām. Un 1918. gadā jau nāca boļševiki. Visi jau tā runāja, ka tie boļševiki ir tādi, tādi... Un čukstus tikai, nedrīkstēja jau neko runāt. Un tad mēs ar mammu ejam pa ielu, es pie rokas, un nāk mums pretī tādi ādas jakām, siksnām ar pistolēm, tās papahas galvā. Un es mammai prasu: „Vai tie ir tie boļševiki?” Tā kā tad šitādi te staigāja. Nu, bet tas trakākais jau bija, kā te tas viss notika. Viņi jau valdīja kādus 5 mēnešus. Nē, drusku vairāk laikam. 1918. gada novembrī–decembrī viņi ienāca un 1919. gada maijā viņi aizgāja. Nu un pa to laiku jau viņi paspēja badu uzrīkot un visādas citādas lietas. Un tad tajā boļševiku laikā jau bija tā, ka pa naktīm jau staigāja tie boļševiki apkārt, kratīdami dzīvokļus. Un tāpēc viss tika slēgts. Slēdza visu, ko nu tikai varēja, un tāpat arī slēpa. Sudrablietas virtuvē. Agrāk bija tādas malkas plītis, tad tur slēpa. Un tad bija tādi ūdens katli – salika tur apakšā, ar kaut ko pārsedza un lēja ūdeni pa virsu. Un tad tur glabājās. Un tad pa naktīm nevarēja gulēt, jo tad viņi nāca apkārt un taisīja tās kratīšanas. Un kādus produktus tad atrada vai ko, tad visu paņēma. Un cilvēki jau naktīs negulēja, dzīvoja vienās bailēs. Tad vieni pazīstami bija atbraukuši arī no Maskavas un viņiem bija trīs mazi bērni. Un viņiem arī tur kādas putraimu kulītes bija un kāda miltu kulīte. Un boļševiki bija naktī ielauzušies dzīvoklī, viņiem visas segas atņēma, visas tās kulītes ar tiem putraimiem un kas nu tur bija un bija draudējuši ar štikiem. Pie mums gan neviens neienāca, mums tā laimējās. Un mamma tad no saviem produktu krājumiem viņiem pusi atdeva un iedeva vēl vilnas segas, kas nu bija no laukiem, ko vecāmamma bija audusi. Un tā cits citam palīdzēja. Un vēl tai boļševiku laikā mamma ar tādām kamaniņām un abi divi ar to veco onkuli brauca te pa Rīgas pievārti. Kājām gāja, jo nebija jau nekādas satiksmes. Es tā padomāju, cik tos kilometrus tie cilvēki nenostaigāja. Gāja kājām, lai varētu pie kāda zemnieka kaut ko dabūt. Vai nu kādu drēbes gabalu nesa pretī vai arī kādu naudu, kas nu tajā brīdī bija, jo tās naudas jau arī mainījās. Visādas valdības mainījās un līdz ar to arī nauda mainījās. Tā kā tā jau bija liela māksla, lai varētu izdzīvot. Tad mēs pārcēlāmies uz Andreja Pumpura ielu, un tur tad mēs piedzīvojām bermontiešus. Papum tai laikā bija jābrauc projām – veda kaut kādus dokumentus vai ko tur, lai nekristu atkal armijai rokās. Un tā papus kādu laiku nemaz nebija mājās. Toreiz jau es to visu kā bērns ļoti jutu tajā Bermonta laikā. Bija tā bumbošana, un tās bumbas te krita. Un tāpat te dažām mājām stūrus norāva. Tad jau tās bumbas tā nesprāga kā tagad – viņa tā ieskrēja kaut kur, drusku izgrāva, pasprāga un viss. Tagad iet tā horizontāli un visu tīra nost, bet toreiz jau tā nebija. Tad tā vairāk uzgāja augšā un turpat viss tas sprādziens krita lejā. Tos caurumus mēs gājām uz ielām skatīties. Un tad mēs tur vienā citā dzīvoklī zemākā stāva lūdzām patvērumu, mēs toreiz tanī brīdī divas ar mammu vien bijām. Tur otrajā korpusā dzīvoja viena dāma, viņai vīrs arī tur bija kaut kāds pulkvedis vai kas tur, un viņa bija viena pati un viņai bija tāds liels dzīvoklis. Un viņai tur arī bija visādi radi savākti, jo tas dzīvoklis bija vēl lielāks nekā mums. Es vēl zinu, ka mēs tur vienā istabā gulējām tā uz sētas pusi. Un bija kaut kāda tāda iedoma, ka tur nu ir kaut kā drošāk. Un pilna istaba mēs tur bijām sanākuši. Nu un tad tur mēs tā slēpāmies, tādu bunkuru jau nebija, pagrabos tā nelīda. Un tad bija tā, ka manai mammai bija brālēni, un tie visi bija armijā, kad sākās Bermonta laiki. Un tad tai Daugavmalā bija tie. Un tad papus, kas bija gados vecāks, tas stāvēja sardzē pie Čakstes un kur nu vajadzēja sargāt. Un mana mamma darbojās sieviešu palīdzības korpusā. Tā bija tāda dāmu komiteja nodibinājusies, lai palīdzētu karavīriem. Un tad viņas tur gādāja zeķes, cimdus un ko nu tur visu, taisīja ēst. Latviešu biedrībā tika klāti galdi, kad atnāca, tad taisīja sviestmaizes, vārīja tur tējas, jo Daugavmalā jau bija fronte. Tur jau bija traki. Un tad tie zaldāti nāca ēst. Viņiem jau nesa arī uz tiem ierakumiem, bet viņi nāca arī paēst. Es tā neatceros, cik nu ilgi tā fronte tur bija, mēnesi vai vairāk, kad viņu atkal atstūma atpakaļ. Pārgāja pāri Daugavai, un tad tie bermontieši aizgāja līdz Jelgavai un tad no Jelgavas muka pāri robežai. Nu un tas Bermonta laiks beidzās. Un tad sākās mierīgāks laiks. Bet vēl jau darbojās Latgales fronte. Tad jau bija 1919. gads cauri, sākās 1920. gads. Un tad jau gāja visi, kas varēja. Bija tādas latviešu grupas, un tie gāja uz Latgali. Nu visi jau toreiz bija ļoti latviski noskaņoti, ļoti tautiski, vismaz tās aprindas, kur mani vecāki grozījās. Un visi mani pārējie radi, visi bija ļoti latviski noskaņoti par Latviju, ka Latvija ir jāatbrīvo un ka mums pašiem ir jādzīvo sava dzīve, mēs nevaram būt citiem pa kājām. Un tad es vēl atceros, ka mēs ar mammu gājām pa ielu tur, kur bija Kara ministrija. Ārpusē stāvēja sardzē divi zaldāti sardzē ar šautenēm rokās. Un viņi nabadziņi stāv ar plikām kājām, tās apgādes jau mums nebija. Tas bija jau novembris. Un tad mana mamma teica, lai viņš atnāk pie mums vēlāk. Un tad viņš vēlāk atnāca, un tad vieni tēva apavi viņam derēja. Tad jau bija tā, ka, kad beidzās Bermonta laiks, tad jau bija ļoti slikti ar visu ko – ar drēbēm, ar apaviem. Un tad nāca tā amerikāņu palīdzība. Tad amerikāņi iesūtīja te gan produktus, gan drēbes, gan apavus, gan ēdienu, nodibināja tādas virtuves. Tad pilsētas rajonos bija virtuves. Un tad cilvēki, kuriem tie apstākļi bija grūti, tie tad nāca pusdienas paēst. Tā jau arī laikam bija tā Sieviešu palīdzības korpusa funkcija. Un tad mana mamma arī vienu virtuvi pārzināja, tur darbojās. Tā atradās tad tajā Kara ministrijas pagrabā. Tur es atceros, ka bija tādi milzīgi katli, tad tur vārīja. Un cilvēki nāca pusdienas ēst. Man vēl prātā, ka bija tādi trīs ēdieni, kas vienmēr tā periodiski atkārtojās – viens bija tādi biezi novārīti rīsi un tā mērce bija šķidrais kakao, kas bija uzliets virsū. Bet kas tie pārējie, tas jau man kā tādam bērnam ir aizmirsies. Tas man likās tas labākais. Un tad es atceros, ka mums bija tādas kurpītes ar nošūto aukliņu. Un tad vēlāk tāds amatnieks tādas filca botītes taisīja un kādas trušādiņas, ja dabūja, tad apšuva ar trušādiņām. Un tad jau mēs bijām lepni tie bērni, ka mums ir tādas filca botītes. Un vasarās jau tad bija tās klikatiņas. Un tāpatās tur priekšautiņus mamma šuva un kleitiņas vecas pārtaisīja. Tad bija diezgan daudz tādi komisijas veikali, kuros visu ko varēja nopirkt. Mamma tur nopirka kādas kleitas un tad man pāršuva, un arī pati no saviem mēteļiem daudz ko pārtaisīja. Tā kā mēs visi bērniņi toreiz pēc Pirmā pasaules kara gājām no visa kā, kas bija salasīts un sašūts kopā un pārtaisīts. Bet nu Latvija bija. Un tad tā pirmā lielākā egle, cik es atceros, man bija 1919. gadā vai 1920. gadā. Un tad mana mamma bija saaicinājusi visus radus un ģimenes tuvākos draugus, kādi Rīgā toreiz bija. Un visi bija priecīgi, ka tas Bermonts bija projām, un bija tādi gaidu pilni un apņēmības pilni turpmākajai dzīvei. Un viens mans onkulis tādu kažoku bija dabūjis un tad viņš tur tā pa Ziemassvētku veci bija sataisījies, ar tādu lielu maisu, katrs jau bija atnesis kaut ko. Ja nebija nekas cits, tad bija viens ābols katram kā dāvana. Izņēma no maisa, zīmīte te klāt – tam un tam viens ābols. Nekā jau tāda nebija.
Intervija ierakstīta 06.10.1993. Rīgā
|
 |
|