Lidija Bālēns, NMV 813

Lidija Bālēns, dzimusi 1913. g. nāk no Madonas apriņķa, Mārcienas pagasta, Kalna lāču mājām, kur viņas dzimta saimniekoja jau vairākas paaudzēs. Tā kā saimniecība bija maza un viņi to apstrādāja pašu ģimenes spēkiem, tad Lidijai mājas un lauku darbi sākās jau no sešu gadu vecuma. Ģimenē bija divi bērni, Lidija un brālītis, kurš nomira kara laikā. Mājās dzīvoja arī tēva vecāki, kas ņēma aktīvu dalību bērnu audzināšanā. Lidijas pirmās atmiņas ir no tā kā vecaistēvs viņu audzināja.

Astoņu gadu vecumā Lidija sāka iet Mārcienas sešgadīgā pamatskolā, kur viņa visu nedēļu dzīvoja skolas internātā. Pamatskolai sekoja divi gadi Ļaudonas lauksaim¬niecības skolā, kur viņai vislabāk patika mājturība un rokdarbi. Pēc skolas nobeigšanas sākās visi mājas darbi, kas nu laukos darāmi. Lidijai sevišķi patika aust „tādus skaistus audumus,” ko viņa Ļaudonas skolā bija iemācījusies. Sevišķi svētku reizēs viņa tikās ar draudzenēm, ar kaimiņu bērniem. Ziemassvētkos viņi gāja budēļos, Jāņos, kalnā līgot. „Mēs jautri dzīvojām,” viņa stāsta. Apkārtnes puiši viņai neesot nemaz patikuši, bet kad nāca laiks apprecēties, tad viņa apprecējās ar kaimiņu zēnu, ar kuru viņa gandrīz kopā bija izaugusi, Jāni Bālēnu. Pa vidu jau bija arī viens cits draugs, bet to ’41. gadā aizveda. Lidija bija izmisumā. Bet viņas pirmais draugs, kaimiņš Jānis viņu tiktāl mierināja, kamēr viņi savu draudzību bija atjaunojuši un viņi apprecējās. Lidijai bija 28 gadi. Pēc sešiem mēnešiem viņas vīru iesauca armijā Zilupes robežu sargāt. Tikai pēc septiņiem mēnešiem viņu atlaida mājās. 1943. gadā sākās ģimenes bēgļu gaitas uz Vāciju, par ko vēstīts 2.  fragmentā.