 |
|
       |
Tas bija 1943. gadā. Fronte nāca virsū un manu vīru iesauca policijas bataljonā, turpat vietējā, Madonas. Nebija tā, ka bija jāiet tālu projām. Kad vācieši ienāca, mums teica, ka tās mājas ir jāatbrīvo armijai. Mēs zinājām, ka mājas var izpostīt, un tādēļ pirms izbraukšanas mēs visas drēbes, lietas un mašīnas aprakām zemē. Vērtslietas, dokumentus un pat graudus aprakām zemē. Tos jau nevar rakt, viņi sapelē, bet mēs domājām, ka nu katram gadijienam sēkla nākamgadam būs. Brezenta maisos sabērām; mums bija izkaltētas bedres klonā un to visu sabērām tur. Nekad mēs netikām redzējuši, kas tur ar to visu notika. Tad mēs aizbraucām. Paņēmām līdzi divas govis un divus zirgus. Vīrs man līdzi nebija, jo viņš bija iesaukts policijas vienībā. Mani vecāki nāca man līdzi. Brālītis man nomira, tas palika Mārcienas kapos. Mēs aizbraucām pie mana vīra brāļa, tas bija kādi seši kilometri no mūsu mājām uz Bērzaunes pusi. Kamēr mēs bijām tur kaujas bija sākušās. Mans vīrs reizēm atbrauca un deva informāciju, kur tagad tā fronte atrodas, kāds ir tas stāvoklis. Tā mēs dabūjām zināt, ka mūsu mājas ir nodedzinātas un mēs vairs atgriezties nevaram. Starplaikā man piedzima dēliņš. Dzemdības bija grūtas, kur nu vēl tadā laikā. Pēc trim nedēļām viņš man nomira. Manu vīru palaida no vienības un viņš atnāca un ienesa viņu kapiņā. Tad, protams, sākās bēgļu gaitas. Kad krievi okupēja Latviju tie bija briesmīgi iespaidi. Es gāju korī dziedāt, mums bija mēģinājums skolā un mēģinājuma laikā kāds bija noklausījies, ka krievi ir ienākuši un kā viņi tiek sagaidīti Rīgā. Mums nekāda lielā radio nebija tajā laikā. Neviens neko daudz nerunāja, bet mēs visi bijām nobijušies. Tāda paredzēšana bija, ka nebūs labi. Tās bailes nāca dēļ to pirmo aizvesto, kurus aizveda četrdesmit pirmajā gadā. No manas ģimenes nevienu neaizveda, vienīgi manu iecerēto. No pagasta aizveda kādus sešus gabalus – dažus skolasbiedrus aizveda, vēl kādu skolotāju aizveda. Viņus aizveda un neviens arī nezin, kur viņi palikās, pazuda bez vēsts. Tie bija traki laiki. Toreiz mēs slēpāmies mežā, jo baumoja, ka nāks vēl otrreiz un vedīs, bet otra ķeršana nebija. Tie bija briesmīgi laiki, tie komunistu laiki. Viss kara laiks bija briesmīgs. Bet tas bija tas briesmīgākais, ka bija jāatstāj māja, ka bija jāatstāj dzimtā māja un jāiet projām, jo mēs nekad nedomājam atstāt savu zemi – nekad, nekad, nekad. Mēs nedomājām, ka mums vajadzēs aiziet. No Latvijas uz Vāciju es tiku maz pa mazam. Kad mēs izbēgām no mājām, es un mani vecāki, mēs braucām uz mana vīra brāļa mājām otrā pagasta galā. Mēs zinājām, ka mūsu mājas ir nodegušas, bet to, ka mums būs jāiet tālāk par vīra brāļa māju, to mēs nezinājām. Tad kad fronte no Ērgļiem bija izrāvusies un nāca iekšā tālāk, tad mēs visi bēgām – es ar maniem vecākiem, mana vīra vecāki, atbrauca arī mans vīra brālis, vīra māte ar savām ģimenēm - mēs visi braucām. Līdz Zaubei mēs aizbraucām. Kur gāja Madonas policijas vienība, tur mēs gājām pakaļ. Uz ceļiem bija ļoti liels sastrēgums. Armija atkāpās pa ceļu, visi ceļi bija pilni, mūs tur vairs nelaida un mēs kustējām klupdami – krizdami, tomēr braucām uz priekšu. Mana vīra vecāki un vīra mātes vīrs sadusmojās un pateica: “Mēs jau neesam traki – brauciet kaut vai ellē.” Bet mēs sekojām uz turieni, kur atradās mans vīrs. Viņi nobrauca mežmalā, kamēr mēs aizbraucām tālāk līdz Zaubei. Viņus panāca krievi, viņi vairs netika ārā, un pie krieviem viņi arī palika. Zaubē mēs nodzīvojām atkal ilgāku laiku; policijas vienība ar’ tur netālu kaut kur bija. Tad, kad krievi atkal nāca virsū, armija atkāpās, tad vīrs teica, ka viņi iešot uz Kurzemi, iešot cauri Rīgai. Viņi izgāja cauri Rīgai un mēs ar zirgiem, ar pajūgiem, sekojām. Braucām cauri Rīgai, bet Rīgā viņi vairs nebija, viņi bija aizdzīti uz Ventspili. Mēs maz pa mazam pa to Kurzemi braucām, apstājāmies, es nezinu, kas tā par vietu, es neatceros un tad es gāju meklēt, kur mans vīrs ir novietots Ventspilī. Bet kad es atradu viņa vienību, tad mana vīra vairs tur nebija. Viņa vienība taisījās uz kuģi. Kad es prasīju viņu policijas priekšniekam, tas bija laikam Madonas apriņķa priekšnieks, par savu vīru, viņš teica: “Viņa šeit vairs nav, es viņus vakar trīs gabalus palaidu, viņi palika Kurzemē.” Viņš esot palaidis visus, kuri negrib braukt uz Vāciju, jo tā vienība braucot uz Vāciju. Nu, tagad es zināju, ka viņš uz Vāciju nebrauks, ka viņš klīst pa Kurzemi. Apmēram to vietu ap jūrmalu es zināju, kur viņš varētu klīst un tā arī bija. Viņš brauca ar riteni un atstāja ceļa malā brīdi pa brīdim zīmes – tāds un tāds aizbrauca tur un tur. Es iegāju vakarā, kad viņš bija tur bijis no rīta. Tā tas gāja trīs nedēļas. Mēs aizbraucām ar tiem pārējiem līdz kapsētai, jo mums nebija vairs nekas, ko ēst, nekur, kur palikt, ne zirgiem ko dot, jo tur bija cilvēks cilvēka galā. Es vairs nevarēju paiet. Es biju nolēmusi iet uz Liepāju, bet bija sestdienas nogale – sestdiena, svētdiena, es domāju – nē, tagad es neiešu, es iešu pirmdien. Es ar kājām gāju, bet šur un tur mani paveda arī vācieši, jo savos pajūgos viņi tomēr nebija tik ļauni. Es nekad neko ļaunu no viņiem nepiedzīvoju. Tiešām cilvēcīgi – ja vajadzēja, paņēma kādu uz sava vezuma un paveda un ja atkal vajadzēja, nolaida. Nolēmu, ka es iešu uz Liepāju, tur es zinu dažus paziņas, tur vēl avīze iznāca, varbūt es kādas ziņas atstāšu, kur es esmu. Bet es neaizgāju tajā sestdienas vakarā, man bija kājas sapampušas un es paliku tur, kapsētā, kur mēs bijām. Viens cits no tās kolonnas aizgāja uz Liepāju paskatīties, kas tur notiek. Kā par brīnumu viņš bija dzirdējis tādu skaļu balsi uz ielas, tur kur taisās uz ostu iet. Viņš aizgājis tur un skatījies, vai būs kāds pazīstams. Tur viņš bija ieraudzījis manus kaimiņus, kas arī bija tur, kur bija mans vīrs. Viņi bija bijuši tur ar pajūgu un taisījušies iet uz kuģi, jo mans vīrs bijis pārliecībā, ka es esmu palikusi zem krieva. Viņš nezināja, ka es esmu brīvībā. Viņš piegājis un prasījis: “Nu, ko tu te dari ?” Viņš manu vīru redzējis pie mana vīra brāļa. Mans vīrs teicis: “Es ar vienību taisos braukt uz Vāciju, jo man ir atvaļinājuma dokumenti. Man te nav kur palikt, man jāmeklē vienība.” Viņš manam vīram teicis: “Bet vai tad tu sievu atstāsi ?” “Sieva man palika aiz Rīgas,” viņš teicis, “un nekā es nevaru izdarīt, es pie viņas tikt nevaru.” “Nē, sieva ir tur, kur es šorīt biju!” Vakarā, kad es vairāk negaidīju jebkad vēl satikt savu vīru, tad šitie iebrauc abi ar divriteņiem pie manis un mani atrod! Viņš palika par dezertieri un vairāk netika pie armijas bijis. Viņam bija izdotie atvaļinājuma papīri, tos viņš uzrādīja saviem žandarmiem un vienmēr teica, ka viņš meklē savu vienību. Viņam tie ir notecējuši, ļoti žēl, bet viņš meklē savu vienību. Tā kā ja kāds gribēja braukt uz Vāciju, tad tie žandarmi par to nelikās ne zinis – teica brauc. Mēs aizbraucām līdz Liepājai, jo mēs kapsētā vairs nevarējām palikt – nebija zirgiem ko ēst, cilvēku bija briesmīgi daudz. Liepājā mēs bijām skolā, ko bumboja. Katru nakti bumboja, bet mūs nenobumboja. Bija jau ziema, decembris un sala, bet ne tik dikti, kā Latvijā citās vietās. Mums nebija kur palikt. Mēs bijām tajā skolā ķermenis pie ķermeņa. Vakarā, kad pirmie apgūlās, nākamie gūlās blakus līdz telpa bija pilna. Ja kādam bija naktī jāiet, tad bija jākāpj pāri cits citam. Tais salmos bija utis – mēs visi bijām ar utīm – patīk vai nepatīk, bet mēs ar viņām bijām pilni. Ko tagad darīsim? Iesim uz kuģa, vienalga, brauksim uz Vāciju, jo Vācija ņēma visus, kas tik grib braukt. Vācieši gaidīja miglainu laiku, jo krievi tad kuģus nebumboja; viņi bumboja skaidrā laikā. Trešos Ziemassvētkos uznāca miglains laiks. Mēs uzkāpām uz kravas kuģa un vācieši mūs atveda uz Kēniksbergu (no 1945. gada atrodas Krievijas sastāvā - Kaļiņigrada). Četrdesmit ceturtajā gada divdesmit septītajā decembrī mēs atrāvām kāju no Latvijas. Tā bija beidzamā reize Latvijā. No Kēniksbergas mums tā dzīve gāja tāpat, kā visiem bēgļiem. Vīrs vairs neatgriezās vienībā, mēs bijām kopā, viņš skaitījās dezertieris. Viņš arī neatgriezās vienībā, kad mēs klīdām pa Vāciju. Mūs vispirms gribēja vest atpakaļ uz kaut kādu cementa fabriku, bet tur bija tāds pulkvedis Kritēns. Kritēns ar vāciešiem plēsās un nelaida mūs uz cementa fabriku. Tik daudz viņš panāca, ka viņš drīkstēja mūs uzlikt uz vilciena un mēs aizbraucām uz tādu Parhīmu, kur bija poļu bēgļu strādnieku nometne. Tur mums ar’ gāja briesmīgi. Netīrība, nekārtība un viss kas tāds. Mēs bijām gandrīz tikai latvieši, jo poļi tur vairs nebija, tie bija aizvākti. Tur bija kapsēta, kurā bija liels gabals pilns ar poļu bērniņiem, kas bija nometnēs dzimuši. Tā bija darba nometne. Tas bija četrdesmit piektā gada sākumā. Pēc tam mēs dzīvojām pa Vāciju, mēs bijām Kaklbitē, Nēštrēlicā. Tur mums bija ļoti labi, jo tur bija vēži. Nēštrēlicā mēs bijām neilgu laiku, mēs gaidījām laiku, kad varēsim braukt uz Latviju. Bet tad pienāca ziņa, ka vācieši atkāpjas un krievi nāk virsū. Burtiski – ja kāds grib iet, lai iet, jo krievi nāk virsū. Mums gāja pāri šāviņi – krievi šāva uz vāciešiem un vācieši šāva uz krieviem. Mēs gājām ar kājām, jo mums nebija nekāda transporta. Mēs gājām desmit dienas līdz Šverinai. Daudzi citi arī gāja ar mums – arī grupa latviešu. Šur tur mēs apstājāmies atpūtināt kājas. Mēs jau nezinājām, ne cik ilgi mēs iesim, ne uz kurieni. Tur gāja arī latviešu leģiona daļas. Mūsu grupā bija vieni tādi Ziemaņi – viņiem bija dēls leģionārs. Kur tik gāja kaut kāda armijas vienība, viņi gāja ārā uz ceļa un klaušināja, vai te nav tāds un tāds. Vienā vietā gadījās, ka Ziemaņu tēvs izgāja, stāvēja ceļmalā, kad puiši gāja garām. Viņš sacīja: “Vai te ir kāds no Madonas, vai te ir kāds no Madonas apkārtnes?” Viens atsaucās: “Es esmu no Madonas!” un iznāca no ierindas. Tad Ziemanis sacīja: “Es esmu no Mārcienas pagasta, es esmu ar dažiem citiem kopā.” Viņš sacīja: “Nu, parādi man tos cilvēkus!” Un zini, viņš atveda manu brālēnu, kurš bija leģionārs. No piecpadsmitās divīzijas kaut kāda daļa tur gāja un šitais puika tur bija. Ziemanis viņu atveda, kur mēs ceļmalā, meža stūrī stāvējām. Tas puika pie mums pienāca. Kā tad mēs viņu nepazīsim – viņš bija man tā kā brālis. Mēs bijām priecīgi, mēs sasveicinājāmies, bet tas bija uz īsu laiku, jo viņš aizgāja ar savu vienību. Bet kad mēs otrreiz ar viņu satikāmies, mēs viņu vairāk nelaidām projām, viņš palika pie mums. Kaut kur mēs dabūjām viņam privātas drēbes. Starp citu, tur bija viena sieva, tāda Pētersone. Viņai bija divi bērni – viens bija tāds gadi četri – pieci un otrs bija zīdainītis. Tā kā mums nebija nekāda transporta un mēs gājām ar kājām, vācieši paņēma to bērniņu pajūgā un mēs visi turpinājām kopā. Pēkšņi nāca kaut kāds burkšķis, kur mūs nelaida. Vācieši aizbrauca un kad mēs atkal tikāmies Švarcenbergā, bērniņš bija miris. Viņš bija nomiris badā, jo māte baroja viņu ar krūti. Tā Pētersone pazaudēja savu mazo bērniņu. Tad, kad mēs bēgām ar kājām, tad bija viens posms, kur nāca amerikāņi, mēs bijām pie amerikāņiem, satikām amerikāņus. Tie amerikāņi nebija nekādi eņģeļi – ja kādam bija divritenis, to divriteni paņēma un nosvieda ceļmalā. Ja kādam bija spīdīgs pulkstenis, tāds to redzēja, tad paņēma… Nu, bet tā bija armija. Mēs gājām, man kājas bija nomītas, tik šausmīgi sāpēja, es vairs paiet nevarēju, mamma ar’ vairs nevarēja paiet, tēvs nesacīja neko. Mēs pienācām pie vienas upītes, tālāk par to upīti mēs neiesim, mēs abas ar mammu teicām. Tāda maza upele, es nezinu, kas tā bija. Bet mans vīrs sacīja: “Vai tad tu pavisam nevari? Tu vēl drusciņ vari iet! Mēs iesim pāri uz turieni, kur ir tas mežiņš, uz to mežiņu. Tur mēs paliksim, bet šito gabaliņu vēl mēs iesim.” Es biju tik dusmīga, mēs pārgājām tai upei, lai gan es nevarēju paiet, burtiski, nevarēju. Mēs tomēr aizgājām līdz mežmalai un tur palikām. Otrā rītā mēs redzējām, ka tie, kuri palika otrā pusē upītei, tie bija atstāti krievam, tie, kuri pārgājām pāri, palikām pie amerikāņiem. Vēlāk amerikāņi atdeva to zonu angļiem un tad mēs bijām angļu zonā.
Intervija ierakstīta 15.08.2000., 3 X 3 nometnē Katskiļos, ASV
|
 |
|