Antoņina Brasla, NMV 1830

Antoņina Brasla dzimusi 1928. gadā Abrenes apriņķī 4 bērnu ģimenē. Bērnību pavadīja, palīdzot vecākiem lauku saimniecībā un ejot vietējā skolā, taču mierīgo dzīves ritumu pārtrauca karš. Antoņinas brāļi tika iesaukts armijā, bet 1944. gadā viens no viņiem dezertēja un sāka slēpties vietējos mežos un pievienojās partizāniem. Tad arī Antoņina sāka palīdzēt partizāniem, vispirms ar ēdiena piegādāšanu, vēlāk jau kā sakarniece.

Palīdzēšana partizāniem turpinājās arī pēc kara. 1946. gada pavasarī Antoņinu apcietināja un pratināja uz aizdomu pamata par bandītu atbalstīšanu, tomēr no cietuma izlaida. Tālāk sekoja vēl vairākas apcietināšanas, kuru laikā Antoņina tika pratināta un spīdzināta. 1948. gadā viņa pati kļuva par nelegāli – slēpās no varas iestādēm un dzīvoja kopā ar citiem partizāniem meža bunkuros. Šai laikā viņa arī iepazinās ar savu nākamo vīru, kurš arī bija partizāns.

1949. gada oktobrī nodevības dēļ Antoņina ar vairākiem citiem partizāniem tika apcietināta. Pēc nedēļas ilgām mocībām Tilžas cietumā, viņa tika pārvesta uz Rīgu, Stabu ielu, kur turpinājās pratināšana un spīdzināšana. Pēc izmeklēšanas izbeigšanas viņa tika pārvesta uz Centrālcietumu, kur 1950. gada martā viņai piedzima dēls, kuru viņa bija spiesta nodot patversmē. Pēc tam sekoja izsūtīšana uz Sibīriju – Mordoviju, kur Antoņina sabija 7 gadus, līdz viņas sodāmība tika noņemta. Tomēr Latvijā viņa vēl nedrīkstēja atgriezties, tāpēc devās dzīvot pie vīra, kurš arī bija apcietināts un izsūtīts uz Omskas apgabalu. 1960. gadā viņa atbrauca uz Rīgu pēc dēla, bet galīgi Latvijā atgriezās tikai 1964. gadā. Sākumā bijis grūti atrast darbu un pieraksta vietu, jo neviens nav gribējis ņemt darbā bandītu atbalstītāju.

Tās Pēc neatkarības atgūšanas iesaistījās Daugavas Vanagu organizācijā un pašlaik ir Rēzeknes nodaļas vadītāja.

Šajā fragmentā īsi stāstīts par lauku dzīvi starpkaru periodā – par to, kā tika dalīta Antoņinas tēva vecāku māja, par kāzām, sadzīvi un tradīcijām.

Šajā fragmentā stāstīts par pēckara periodu, kad autore iesaistās partizānu atbalstīšanā un pati sāk dzīvot nelegāli. Autore detalizēti apraksta čekas darbības metodes, ko viņai nācās piedzīvot vairākkārtējās apcietināšanās reizēs, kā arī nodevības, kuru dēļ tika apcietināti partizāni. Fragmentā noslēgumā autore stāsta par attieksmi, ko nācās piedzīvot Latvijā, atgriežoties no soda izciešanas Sibīrijā.