 |
|
       |
Es esmu dzimusi 1928. gadā tajā bijušajā Abrenes apriņķī. Kad pasi taisīja, bija jau Viļakas apriņķis, jo Abrene jau bija okupēta. Nu un dzīvoju Tilžas pagastā Krišjāņu ciemā Mežputrānu mājās, jo toreiz bija katrai mājai nosaukums – ceļmalā uzraksts. Nu ko, bērnībā mājās ganos gāju. Vecākiem palīdzēju. Bērnībā mēs bijām 2 māsas un 2 brāļi. Vēl trīs bērni bijuši, kurus es neatceros vairs. Nodarbojāmies ar lauksaimniecību. Tā īsumā es atceros, ka mums jau vīri gāja, brāļi, tos linus kulstīt. Mums zeme nebija liela, 19 hektāri, un lopiņus turējām – 6 govis bija, pats lielākais, 2 zirgi bija. Nu un brāļi gāja ziemā linus kulstīt. Nu un pēc tam vēl piekulstīja, piepelnīja naudas, un tad bija, ar ko rīkoties saimniecībā, kur vajadzība – nodokļus, zemes nodokļus, visu maksāt. Bija lielsaimnieki. Pie lielsaimniekiem gāja tajā pašā apgabalā. Māsa gan bija aizbraukusi uz Kurzemi vienu vasaru. Māsa apprecējās un uz citu pagastu pārcēlās dzīvot. Māsu ieprecēja Nautrēnu pagastā Kristinku ciemā, un tas bija apmēram kilometri 2 no mūsu mājām. Tas bija 1939. gadā. Tas vēl bija, toreiz jau vēl ar zirgiem, pajūgiem brauca. Un, saprotiet, kad brauca no baznīcas, tad tas zirgs, kas veda tos jaunos, pārlauza ilksi. Un tad bija pareģošana, ka kaut kas būs nelabs tajā dzīvē vispār. Tā mums Latgalē pieņemts, ja kāds atgadījums, tad to iztulko kā pareģošanu, ka uz priekšu kaut kāds atgadījums būs nepatīkams. Un tā arī bija tajā dzīvē. To māju, kur mēs dzīvojām, vecāki bija paši cēluši, jo viņiem tur saimniecība piešķirta, kā tur bija. Tēvs bija dzīvojis kopā ar divām māsām un viņš, trešais, brālis. Tad tā tēva zeme tika sadalīta, kurš jau palika tēva mājās un kurš citā vietā dzīvoja. Un bija arī neapmierinātība. Cik atceros, tiesājās ar vienu māsu, ka viņam par daudz palika. Tas beidzās tad, kad paaugās tie tēva māsas bērni. Tad tie sakaunināja: “Kā tev nav kauns dažu hektāru, 5 hektāru dēļ, ka viņiem starpība, un tādu naidu turēt?” Un tā kā māsai kāzas taisījās, un tā tēva māsa bija viņai krustmāte. Un tad pirms kāzām viņi bija salīguši mieru, un tad viņa kāzās bija par krustmāti. Es atceros, ka tās kāzas bija lauku mājās tik grandiozas, ka dziedāja… toreiz jau jaunatnes daudz bija, tās paaudzes. Sāka dziedāt, toreiz jau bija petrolejas lampas, mums elektrība nebija 1939. gadā, tad visas lampas nodzisa no tās lielās dziedāšanas. Kad sāka dziedāt “Dievs, svētī Latviju”, nodzisa lampas. Arī kaut ko pareģoja. Viesu bija kaut kas ap (laukos tas izlikās daudz) 70 cilvēku. Kāzas tika svinētas tēva mājās. Tad vēl līdzi deva pūru – 2 govis, atceros. Un tad bija pieaustas segas, galdauti, dvieļi ļoti skaisti. Viņa pati sev pūru noauda. Tikai galdauti nebija viņai pašai. Bet varbūt bija… Dvieļus viņa auda, es atceros, cik man atmiņā, un segas. Savas stelles bija. Tēva māja bija celta un nebija vēl pabeigta. Vienā galā dzīvojām, otram pietrūka naudas un materiālu. Tā skaitījās… nezinu, kā to iztulkot literārā valodā – budonka. Tas, kur apdzīvojamā, tur neizbūvēta līdz galam budonka. Tur visi produkti stāvēja ziemā. Jo maizi, rudzus un miltus jau neturējām maisos. Toreiz bija lieli tādi kubuli. Visi milti stāvēja kubulos. Kviešu, miežu un bīdelētie milti. Maisos nekas. Maisos pat sāls nestāvēja pie mums. Bija arī atsevišķa tāda kulba (kubls), vai kā viņa skaitījās, izgrebta no resna koka. Izkasīta, izgrebta, un tajā stāvēja sāls. Runāja jau, ka karš būs. Tad jau tur divi lieli trauki bija sagatavoti ar sāli. Tad bija ziepjakmens, paši vārīja ziepes. Ziepjakmeni pirka un vārīja ziepes paši mājās. Jo bija lopi… ģimene bija, un katru reizi rudenītī, kad bija kautas cūkas, aitas. Tā kā priekš ziepēm pietika materiālu. Zarnas, aitu zarnas lika, atceros. Nu, un tos no, kā mēs teicām, no pavēderes taukus. Toreiz jau neēdām, pietika labo. Tos lika ziepēs, ziepes vārījām. Un mums bija 2 istabas un virtuve. Stelles bija tur, kur mēs gulējām, jaunie. Tur, kur vecie gulēja, tur jau nebija stelles. Tur ratiņš. Tur divi ratiņi vērpa. Ar vienu linus, ar otru vilnu. Jo kāsa to vilnu: tajos kamolos izkāsta, kā mēs toreiz runājām, un tad vērpām to vilnas dziju segām vai priekš adīšanas. Es pati adīju kamzoļus, vīriešiem svīterus, visus pašas adījām. Cimdus, zeķes. Pārāk mākslinieciska nebiju, es jau tā ar vienkāršiem rakstiem. Mammas māte bija vairāk uz rokdarbiem. Tā mani arī iemācīja i vērpt, i aust. Viņu sauca Jadviga Zelčs. Un tēva mātei bija Barbara. Kā mēs Latgalē saucām – Borbola. Tēva tēvam bija Benedikts. Tēvs bija vārdā Francis. Mammai Sofija, Sofija Jāņa meita. Gan tēva, gan mātes vecāki bija no tā paša apvidus. Un katram bija bijusi sava mājiņa. Un tad tur jau vispār visā apkārtnē tas bija parasts, tāds paradums, ka bērniem sadala to mantu. Nu, piemēram, māsa aizgāja pie vīra, viņai iedeva 2 govis, aitas. Neatceros tikai, divas vai četras. Nu un tad pūrs, ko viņa bija piestrādājusi sev, tas gāja līdzi. Nu, un man liekas, ka vēl kaut ko deva, bet neatceros. Kaut ko deva vēl. Dēliem, kas palika mājās, viņiem taču pārējā mantība paliek – visas mājas un lopi, un zirgi. Tēva mamma bija ļoti atklāta. Vienreiz, tas vēl bija Ulmaņa laikos, kad tikko māsa bija pie vīra izgājusi un viņa bija stāvoklī, tēva mamma atnāca pie mums, un es ar viņu gulēju. Viņa vienu laiku pie mums dzīvoja, kad māsa aizgāja. Tad mēs apsedzām galvu, viņa man stāstīja visu ko. Un es viņai prasu: “Bet kuros miežos tad atnesīs to bērniņu tas stārķis?” A viņa man pa kluso čukst ausī, ka stārķis nenes. Un viņa man kaut ko tādu sāka stāstīt, ka guļ vīrietis ar sievieti un tur rodas. Un mamma bija noklausījusies, un tā ar žagariem pa segu. “Ko tu, vecene, muldi!” Nu, tā viņa man nepaspēja to izstāstīt. Un, kad pienāca tās dzemdības, un visi aizgāja pie viņiem, es sēžu istabas galā, vistas ganu: bija izlaistas, lai staigā pa dārzu. Un skatos, kurā apvidū nolaidīsies tas stārķis. Bija viņi netālu no mums, dzīvoja pāri upei. Mēs bijām pavisam cita jaunatne. Ne jau tik gudra kā šodien.
Intervija ierakstīta 15.07.2002., Rēzeknē
|
 |
|