Ināra Grantiņa, NMV 1014

Ināra Grantiņa dzimusi 1931. gadā Viesītes pagastā 4 bērnu ģimenē. Saulaini bērnību, pārtrauca krievu okupācija un izsūtīšana 1941. gada 14. jūnijā, kad Inārai bija 9 gadi. Izsūtījumā devās māte ar 4 mazgadīgajiem bērniem, jo Ināras tēvs tobrīd atradās slimnīcā un netika izvests (1944. gadā viņš izceļoja un eventuāli nonāca Amerikā). Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, ģimene dzīvoja dažādos kolhozos un strādāja visus iespējamos darbus, lai sevi uzturētu, jo visu laiku valdīja liels bads. 1946. gadā bērniem bija iespēja atgriezties Latvijā ar bērnu ešelonu, māte palika Sibīrijā. Bērni atgriezās uz dzīvi savā dzimtajā mājā, kur viņiem tika izrentēta zeme, no kuras viņi kaut kā spēja izdzīvot (vecākais brālis sāka strādāt, Ināra gāja skolā).

Tomēr ar to pārdzīvoju Ināras dzīvē nebeidzās, jo jau pēc 3 gadiem, 1949. gada 25. martā, viņa un viņas 2 brāļi tika izsūtīta otrreiz. Šoreiz viņi nonāca Omskas apgabala kolhozos, taču 1950. gadā bija iespēja pievienoties mātei, kas visus šos gadus bija gaidījusi tikšanos ar saviem bērniem. Tālāk sekoja smags darbs akmeņlauztuvēs, bet pēc Staļina nāves un smagas slimības Inārai bija iespēja izmācīties par šuvēju. Latvijā Ināra atgriezās 1957. gadā.

Izvēlētajā fragmentā stāstīts par Ināras bērnību un ģimeni, bet lielākais uzsvars likts uz izsūtīšanu 1941. gadā un dzīvi Sibīrijā. Fragmenta noslēgumā emocionāli stāstīts par atvadīšanos no mātes un ceļu uz Latviju bērnu ešelonā.