 |
|
       |
Mana mamma bija Stūranu Zelma, tēvs – Kalniņš Pēteris. Man ir divi brāļi un māsa. Mēs liela ģimene. Vispār tāda kupla dzimta. Mammas ģimenē arī bija divi brāļi un divas māsas. Un mēs tāpat. Un visi pēc kārtas. Katru gadu bērni mammai bija, viens pēc otra. Es esmu pati pēdējā. Mamma ļoti mīlēja bērniņus. Es zinu, ka viņa mēdza tā teikt, ka viņa jutusies visbagātākā tad, kad varējusi turēt divus klēpī un divi vēl turpat kaut kur ķepurojās blakus. Apprecējās mamma jau vēlu – viņai bija pāri 30 gadiem, sakarā ar tiem kara gadiem kaut kā bija aizkavējies. Nu agrāk jau cilvēki tā neprecējās agri. Mums lauku mājas lielas bija. Zemnieki. Tās bija mammas dzimtās mājas un tēvs iegājis iegātņos. Tēva ģimenē bija trīs dēli. Un tas laikam agrāk tā bija jau pieņemts, ka mājas taču vienam palika tikai – citi gāja laukā. Man tēvs bija iegātnis mammai – jāsaka, mammas mājās ienāca. Mammas divi brāļi bija aizgājuši uz Rīgu. Viņi bija Latvijas laikā lidotāji iemācījušies, un māsiņa arī mācījās Rīgā Medicīnas institūtā. Un pa tiem kara gadiem kaut kur viņi bija pa Krieviju, pa Maskavu bija dzīvojuši vairākus gadus. Slikti jau noteikti, grūti dzīves apstākļi un māsiņa bija saslimusi ar tuberkulozi un nomira 2. kursā mācoties. Tad mammas brāļi palika Rīgā un mamma palika mājas saimniece. Tētis bija jaunāks par mammu un tāds, man liekas, ļoti simpātisks, manā uztverē. Vecākiem patika spēlēt teātri un tā viņi sapazinušies. Tēvs bija aizsargs. Es nezinu, vai mamma varbūt tad vēl nebija aizsardze, bet vēlāk arī mamma bija aizsardze. Un jāsaka, tālu vienas mājas no otras, apmēram kādi 14 km bija tēva mājas no mūsu mājām. Bet nu samīlējās laikam un varbūt, ka tēvam arī tas, ka tā māja un zeme un, jāsaka, stabila vieta viņam – citādi, divi brāļi. Mājās viens var palikt – divi jau nesaimniekos. Un tēvam laikam bija tā tāda izdevība... Tētis, manuprāt, bija tāds diezgan lepnis cilvēks. Es jau gan daudz neko nevaru teikt, jo maz jau bija ar viņu kopā dzīvots – man bija 9 gadiņi, kad mūs izsūtīja. Bet jau pirms tam – no 41. gada janvāra mēs bijām šķirti, jo tēvs saslima un viņi visu laiku bija Rīgā slimnīcā. Kamēr mūs izveda, viņš arī bija slimnīcā, viņš nebija mājās. Sakarā ar to viņš arī palika Latvijā. Viņam plīsa aklā zarna, bet tas jau tanī laikā bija laikam sarežģīti. Tagad jau to viegli ārstē, bet tad jau viņš ļoti ilgi gulēja Rīgā slimnīcā. Un tieši tanī reizē, kad bija izvešana, viņa tikko bija operācija bijusi. Mums bija mājās telefons. Es atceros, ka mamma deva numuru un zvanīja uz slimnīcu, un tur bija atbildējuši, ka tik slimus cilvēkus viņi neizdod. Un tā viņš palika. Un tad mūs aizveda. Un kad ienāca atkal padomju vara, tad jau, kā jau visi, viņš aizbrauca. 44. gadā laikam bija devies projām. Viņš bija nokļuvis Amerikā. Mamma bērnus mīlēja un ļoti labsirdīga, viņa nemācēja pat bārties uz bērniem. Viss, ko viņa sacīja, skanēja it kā ar lūgumu. Mamma vienmēr mūs vienādi ģērba un ņēma daudz kur līdzi. Laikam jau bija priecīga par saviem bērniem. Ja bija kādas viesības arī parasti, es nezinu, kāpēc, mamma ņēma bērnus līdzi. Vai viņa gribēja palepoties, ka viņai tādi bērnu bariņš un viens pie otra. Tēvs bija aizsargs. Viņam bija noteikti daudz vairāk tur pienākumi un viņš ar bērniem daudz tā nenoņēmās. Nu laikam jau, man liekas, ka senos laikos tā nebija pieņemts, ka vīrieši ar bērniem… Viņam bija sava saimniecība lielā un vēl viņam bija tas aizsargu darbs. Ar mums jau vairāk mamma. Un tad mums vēl bija it kā auklīte – Līvija. Viņa bija dzīvojusi pie mammas jau no tiem laikiem, kamēr mamma vēl nebija precēta. Sieviete tāda, kas bija savu ģimeni arī 1. pasaules karā zaudējusi, viena pati bija. Un viņa bija dzīvojusi un tā viņa palika. Un mums viņa bija tikpat mīļa kā vecāmamma. Viņa mūs visus arī audzināja, jāsaka, jo mums taču bija paliela saimniecība, darbs visu laiku. Un mēs visu laiku ar to Līviju bijām kopā. Viņa mūs uz skolu vadīja. Un 40. gadā arī es sāku iet skolā. Tad mūs aizveda uz Viesīti, jo Viesīte no mums bija 4 km, un katru dienu kur tad tos bērnus izvadāt! Un kājām arī pa ziemu neizstaigāsi pa tiem dziļajiem sniegiem. Tad mamma dabūja istabiņu, un tad pie mums pazīstamas sievietes dzīvojām visi bērni. Mācījāmies, un sestdienās mamma brauca pakaļ vai tēvs. Tēvam jau neiznāca, jo viņš saslima un viņš bija slimnīcā – tad jau mamma pati. Tas jau bija krievu laiks – 40. gads. 41. gadā, kad mūs izveda, man bija 9 gadi, māsai – 10 un brāļiem – 11 un 12. Un to auklīti mūsu neņēma, jo viņa jau nebija mūsu ģimenei piederīgs cilvēks. Viņa palika mūsu mājās un sagaidīja, kamēr iesākās karš un ienāca vācieši. Tad jau tēvs atgriezās arī no slimnīcas. Un tad viņš dzīvoja arī tanī mājā un arī tā auklīte turpināja turpat dzīvot. Es tā domāju, ka viņa tāpat viņam bija tā kā par saimnieci. Viņam noteikti gatavoja ēst un, es nezinu, kas ar tiem lopiem notika, jo viņš jau bija slimnīcā, kamēr sākās karš. Tad jau tur visas jukas gāja. Nu, noteikti jau kaut kas vairs nebija – viņa jau viena nebūtu varējusi tikt ar to galā. Nu varbūt pastāstiet par to izsūtīšanu. Vai jūs bijāt mājās? Skola bija beigusies. Bet tieši tajā 14. jūnijā kaut kāds pasākums bija un mums bija jāiet uz Viesīti uz skolu. Es zinu, ka brāļi jau bija aizgājuši. Es nezinu, it kā kaut kādi bērnu svētki bija domāti, vajadzēja kaut kādam mēģinājumam būt. Es nezinu. Brāļi bija aizgājuši un mēs ar māsiņu gājām vēlāk. Un tā izgājām jau uz šosejas – un smagā mašīna brauc. Tas jau tanī laikā bija tāds retums. Mēs tā nostājāmies, paskatījāmies vēl. Pabrauca mums garām un iegriezās mūsu māju ceļā. No šosejas mums tāds neliels gabaliņš bija. Iebrauca mūsu mājās. Nu mēs jau nekā nedomājot – ko mēs tur, bērni varējām saprast, domāt. Ejam, bet skrien viens pakaļ un liek mums atgriezties – viens milicijas formā. Nu tad jau nācām atpakaļ. Ienācām istabā, mamma raud un viens tāds ar pagoniem spožiem dikti bargi kaut ko runā ar viņu. Kas jau bija runāts, to mēs jau toreiz krieviski nesapratām. Nu, ar vārdu sakot, ka bija jātaisās un jābrauc prom. Viens no tiem vedējiem bija latviešu cilvēks. Mamma teica, ka viņš pazīstams viņai. Tas tur daudz ko palīdzēja paņemt šo to līdzi – citādi mēs būtu galīgi bez nekā aizbraukuši. Jā, un viņi gaidīja brāļus, bet brāļi bija „Kalnastauģos”, jo viņiem arī Saulgaitis, dēls, bija tieši tādā vecumā, kā mani brāļi, un viņi bija vienā klasē. Ar vārdu sakot, mamma zvanīja, bet laikam jau tas tētis kaut kur bija jau paslēpies, jau zināja, un mamma viena pati mājās. Un viņa nevarējusi saprast, ko tagad darīt ar tiem puikiem – vai viņus laist, vai nelaist, vai ko tagad darīt. Un mamma prasa un gaida, ka viņus šeit gaida un neved mūs projām. Nu un tad viņi atnāca pēdīgi. Viņa viņiem bija teikusi, ka jāiet uz mājām. Viņi atnāca, un tad jau tūliņ visus mašīnā iekšā un projām uz Jēkabpili, uz Krustpils staciju. Vēl tikai zinu, ka bija tāds gadījums. Mammai bija dāvināts pulkstenītis ar garu zelta ķēdi, tāds uz kakla liekams, un viņa kaut kā to pulkstenīti, no skapja šo to ņemot, gribējusi noslēpt un kaut kur laikam bija iebāzusi vai aiz krūšturīša vai kur, bet kastīte palikusi bija redzamā vietā, un tas bargais uzraugs ieraudzījis, ka tā kastīte, un viņai sāka pieprasīt, kur ir tas, kas iekšā. Mamma negribēja dot. Mēs bijām otrā istabā, un mamma dikti skaļi sāka raudāt, pilnīgi kliegt balsī. Un māsa bija ieskrējusi, teica, ka bijusi pistole viņai pie deniņiem un viņš teica, ka viņš šaus, ja viņa neatdos. Un tā mamma viņam atdeva to pulkstenīti arī. Noteikti ielika sev kabatā, ne jau kur citur tas aizgāja. Teicis, kad aizbraukšot galā, tad varēšot saņemt. Nu tad 3 nedēļas tas garais ceļojums aiz restotiem logiem lopu vagonā. Tas bija tāds smags… Es nezinu, kā tur ēst – tur kaut kad kaut ko deva. Es zinu, ka gāja stacijās, tad pieturēja vienu reizi dienā vai katru dienu vienu – es neatceros, bet kaut kādas putras deva, kaut kādu prosas biezputru un kaut ko tur vēl deva un kaut cik maizītes. Nu nekas jau tāds ēdams. Es zinu, ka vienīgi man mamma teica, ka viņai no tiem vedējiem, kas palīdzēja, cik tur tas speķītis bijis žāvēts, kā jau senāk laukos – to viņš ir sasviedis maisā un licis, lai ņem līdzi. Tas mums bija, bet ar to maizīti jau švaki. Tualete bija caurums tanī vagonā. Un vēlāk jau tur sievietes pašas aizklāja paladziņus priekšā, jo citādāk jau nu šausmīgi. Zinu, ka man tik ļoti vajadzēja un taču tāds kauns – pilns vagons, un tādi jau lielāki puikas tur… Es nevaru tā. Bet tā gulēšana bija – koka nāras bija sasistas diviem stāviem. Mēs bijām augšējā stāvā. Bet tas jau mums patika ļoti, jo tie lodziņi tiem lopu vagoniem augstu, un tad mēs varējām skatīties pa logu, vismaz redzējām, kad braucām. Vai jums kādreiz kāds teica, kur jūs braucat? Nē, neko neteica. Vienu reizi izlaida pa visu braukšanas laiku kaut kādā laukā pie kaut kāda tāda dīķa mūs visus laukā, un tad jau, man liekas, mēs bijām pāri Urāliem. Tad es zinu, ka tur vēl kaut ko no Viesītes mamma bija satikusi. No Viesītes jau nebija daudz to izsūtīto. Vagonā, liekas, ka nebija pazīstamu. Neatceros. Bet viesītieši tur bija, bet es jau nepazinu noteikti. Mamma varbūt zināja. Bija bērni arī. Bija maziņāki par mums. Tikai nebija nevienai mammai 4, visām bija mazāk: divi, citai viens, nu vēl kādām divām bija pa trīs bērniem. Mēs bijām tā kuplākā ģimene. Tad galā pa kolhoziem mūs izvadāja. Tas bija jūlija mēnesis, bija siena pļauja. Es zinu, ka mamma tūliņ uz darbu jau. Un tad viņa katru dienu. Un tur darbā deva kaut kādu ēdienu pusdienās, un tad viņa katru dienu ņēma divus bērnus līdzi. Un mēs jau arī strādājām līdz, mēs sienu visu dienu, neskatoties uz to, ka vēl tie gadi bija maziņi. Tur bezgalīgi tie lauki. Kviešus Sibīrijā vispār audzē pārsvarā. Un dikti nezāļaini. Galvenais, pelenes dikti daudz auga kviešos – vajadzēja tās pelenes raut laukā. Un tad mēs tos kviešus ravējām. Un caurām dienām. Visi bērni gājām katru dienu. Es nezinu, kā jau tas bija pieņemts, ka darbdienas skaitīja un tad par tām darbdienām rudenī kaut cik tur graudus deva. Bet es nezinu, vai tur mūs skaitīja, vai nē, bet, ar vārdu sakot, mēs strādājām visu laiku. Tā bija pirmā vasara. Mēs negājām skolā, jo nevarēja mamma mūs palaist uz skolu – nebija vairs ko apģērbt tajā aukstumā, nevarēja aiziet uz skolu. Līdz jaunam gadam māsiņu viņa vienīgi palaida. Māsa gāja uz skolu. Arī mēs bijām beigušas otro klasi abas ar māsu. Mamma mūs vienā klasē laida. Viņa brāļus tā palaida vienā klasē un mūs arī. Un kaut kā jau līdz jaunam gadam viņa izturēja, bet nu nebija neko, ko kājās aut, ne ko uzģērbt. Un tik šausmīgi auksts, un tā māsa arī vairāk negāja, palika bez skolas. Es atceros pirmos Ziemassvētkus. Vēl nebija mums pārdotas… nebija mums mamma izmainījusi… Mums bija tādas zilas zīda kleitiņas ar māsiņu. Mēs tās uzvilkām un tad viņa bija paaicinājusi kolhoza brigadieri, un tad mēs ar māsiņu dziedājām. Mammai ļoti patika vispār dziesmas un viņa mūs no mazām dienām mācīja. Mēs dikti dziedājām ar māsu abas divas. Un tad es zinu, ka mamma bija sataisījusi no bietītēm rasolu kaut kādu tur un kāda maizīte noteikti bija. Tie mums bija pirmie tādi Ziemassvētki pirmajā gadā. Bet pēc tam jau vairs nē, jo tas bads bija tik… nabadzība un bads tik šausmīgs, ka tur vairs nevarēja domāt ne par ko. Otrā vasarā arī mēs bija tajā kolhozā, un tad jau bija visas lupatiņas pārdotas un izmainītas pret kaut ko ēdamu, un mēs bijām puspliki galīgi, tāpat arī mammai nekas vairs nebija. Un tad sāka mamma meklēties, lai varētu tikt kaut kur strādāt slēgtā telpā, jo kur tāds neapģērbies ziemā – tur šausmīgi auksts tanī laikā. Toreiz jau 40 un 50 grādu ne vienu reiz vien bija. Tādā dūmakā viss, un kad iziet ārā, tad momentā degunu velk ciet. Nu un tad pārcēlās uz rajona centru un tur bija tādas darbnīcas. Tur adītava bija, vaļenkus (velteņi, filca zābaki) kur izgatavo priekš zaldātiem, bija kurpnieku darbnīca un ķieģeļu ceplis, un podu darbnīca. Un tad mammu sāka iekārtot darbā. Brālis izmācījās par kurpnieku vecākais. Tad jau viņam bija kādi 13 gadi droši vien, jo tas bija 43. gada pavasaris. Mēs divas ziemas bijām tanī kolhozā. Pa ziemu kolhozā mums darbu nebija. Mamma teliņus baroja fermā. Un vasarā, nākošajā vasarā atkal viņa ganīja gotiņas. Tad mēs arī gājām palīgā gotiņas ganīt. Jūs nekad kopā nesanācāt uz kādu tādu lielāku sanākšanu? Latvieši? Jā. Es nezinu, man liekas, ka tanīs kara gados nē. Tik, cik darbā tās latvietes visas bija kopā, tik bija. Katrs, kad gāja no darba, bija tikai domas ko apēdīs un ko tālāk darīs. Tie krievi vispār ļoti sirsnīgi cilvēki. Viņi jau saprata mūs un daudz palīdzēja. Viena tāda ģimene bija, es zinu, ka viņi vienmēr centās mammai kaut ko kādreiz – vai kādu piena kripatiņu, vai kādu kartupelīti iedot, kaut ko. Un tad mamma teica: “Nu, kad atbrauks uz Latviju, es gan nekad viņus neaizmirsīšu – kaut ko sūtīšu.” Bet tā es arī nezinu, kad atbrauca mamma, vai mamma aizsūtīja ko, vai varbūt arī neaizsūtīja. Bet tad jau arī vairs nebija… nebija vairs arī tur tik smaga tā dzīve. Nu vismaz tiem krieviem visiem, katrā ģimenē jau gotiņa viņiem bija. Un tas jau bija tas iztikas līdzeklis. Cik jau tur to pieniņu viņas deva, jo, es saku, viņas staigāja pa ziemu pa āru tādas spalvainas, apaugušas. Nemaz neviens viņas tur nežēloja. Nebija nekādas siltas kūtis, kaut kāda nojumīte uztaisīta. Jumts bija, bet sienas nebija parasti. Kā viņas tur aukstumā bija pieradušas, tā viņas dzīvoja apsnigušas. Kad Jūs aizbraucāt, tad tie vietējie nesauca par fašistiem? Jā, jā, jā. No pieaugušiem es tā nezinu… Vispār man jau bija bailes iziet sādžā uz ielas. Tādi puišeļi, tie tikai, es zinu, ka “fašist, fašist” un svieda (akmeņu tur par laimi nebija) kaut kādus zemes kukuržņus. Man jau bija bailes iziet. Es nekur arī negāju. Māsa, tā bija drošāka: ja kaut kur vajadzēja, tad tā jau izgāja. Vai jūs manījāt kādu maiņu tanī attieksmē jeb tas bija visu to laiku, kamēr jūs tur bijāt? Nē, uz beigām jau bija savādāk, noteikti bija savādāk No sākuma pie vienas krievu sievietes dzīvojām. Viņiem jau tās mājiņas tādas maziņas – 2 istabiņas. Nav tādu lielāku māju. Un viņai bija 2 istabiņas un viņa vienu istabiņu mums iedeva, un tanī istabiņā mēs bijām 3 ģimenes: mamma ar mums četriem un tad viena sieviete ar 2 bērniem, un viena tāda, kam nebija bērnu. Un tad mums pēc tam iedeva citu. Laikam kāda tukša māja bija kolhozam – vai nomiruši, vai kur tie palikuši. Iedeva mums to māju, un tad mēs bijām tur tikai tās divas ģimenes, jo to sievieti, kas bija viena, bez bērniem, 42. gada vasarā tos visus pārsūtīja, kam nebija mazu bērnu, uz ziemeļiem tālāk projām. Un to sievieti aizsūtīja. Un tā mēs dzīvojām divas ģimenītes tanī mājā. Tai bija puisītis un meitiņa. Puisītim 6 gadiņi. Tas nomira tanī pirmajā rudenī jau. Es nezinu, viņam bija varbūt plaušu karsonis, varbūt difterīts. Mans jaunākais brālis arī bija ļoti, ļoti slims. Vispār tie maziņie bērniņi, kas tur bija, tur apmira kādi vairāki, vismaz kādi 5 bērniņi nomira. Viena ģimene bija… Viņa nebija lauku cilvēks, bet bija no pilsētas. Un viņai bija puisītis kādu mēnesi varbūt vecs un meitiņai laikam kādi 6 gadiņi. Un pa priekšu viņai nomira tā meitiņa un tad nomira viņa pati, un palika tas mazais zīdainītis tikai. Bet kur viņš izauga, to es nezinu. Tā bija tāda māja, kurai bija tikai logu caurumi – nebija ne logu rāmju, ne stiklu (smejas). Bet maijā tur vēl ļoti auksts ir. Viens logs tikai bija aizstiklots, un mēs pie tā – mamma darbā – mēs pie tā loga sēdam pa dienu. Bet blakus bija kantoris, un tur krievu sieviete bija kā apkopēja un tā redz, ka tādi bērniņi sēd un sēd, sēd un sēd, aukstā mājā sēd. Un viņa paņēma mūs pie sevis dzīvot. Viņai pašai viena istabiņa un trīs bērni. Nu aiz žēlastības, vārdu sakot, ka bērni salst, paņēma mūs, un tad mēs tur pie viņas dzīvojām. Un tad viņa arī bija tā, kas savu kaut kādu radinieci ieteica manai mammai, ka lai mani lai sūta uz turieni, ka tur es būšu paēdusi. Tad es aizgāju par to auklīti pie viņas kaut kādas tur radinieces – vai māsīca, vai kas viņai bija. Es saku, ka daudz bija tādu sirsnīgu cilvēku. 1943. gadā nāca jau nu šausmīgais bads, kad nu nekā gandrīz vairs nevarēja saprast, kā izvilkt dzīvību. Bija tāds bagāts kolhozs, bet tas bija 15 km no mums tālu. Un mamma atdeva mani tur par auklīti vienā krievu ģimenē. Un es labprāt aizgāju, ka tikai kaut kur, kur maizīti dabūt kaut ko ēst. Tā ēšana.. tā gribās un nekā nav. Un tur man bija divi bērniņi, un es tur nodzīvoju, man liekas, kādus 3 gadus, kamēr veda atpakaļ uz Latviju. Un tad es jau biju ēdusi. Varbūt ne tā īsti pilnu vēderu, bet ēdusi jau biju. Un māsiņa turpat tanī pašā sādžā, kur bija mamma, tā atkal tur bija pie vieniem arī tā kā par kalponīti. Drīzāk par kalponi, nevis tā kā par auklīti, jo kā viņa stāsta, viņai viss, viss bija jādara. Es arī visu darīju. Tanī vecumā jau maizi cepu dārzā visu ravēju, un kartupeļus raku, un visu ko mācēju darīt. Saimniece pati gandrīz neko pati nedarīja tādu, kas bija mājas darbs. Viss jau bija zināms, kā kas jādara. Gotiņas slaucu. Algas nekādas par to nemaksāja, bet vismaz bija tik daudz, ka deva ko ēst un kaut kādu lupatu, ko mugurā uzvilkt. Kas jums bijis visgrūtākais Sibīrijā pirmo reizi? Laikam jau bads. Tas vissmagāk paciešams. Prātā nekas cits nav, ka tikai tas. Nebija ko apģērbt mugurā. Tas arī šausmīgi. Es nezinu, kaut kur bija vienreiz jāiet, un tad es vēl nebiju par to auklīti aizgājusi, ar brālīti gājām un es zinu, ka man kājām sasala miesa ap ceļiem. Nebija nekādu zeķu. Kaut kāds vaļenks jau bija kājās – tur jau ar citu ziemā nestaigāja: tikai ar velteņiem. Un tad jau, kad atbraucu uz Latviju, arī man tās kājas visu laiku sarkanas un sarkanas. Man tik kauns bija no savām kājām. Tāpēc, ka apsaldēti laikam man bija tie ceļgali – tādi sarkani, nesmuki. 46. gadā bērni varēja griezties uz Latviju atpakaļ. Es nezinu, kādā veidā. Tas nebija laikam sevišķi legāli. Nu vāca tos bērnus un veda. Un mamma mūs ar tad palaida. Saimniece dikti sadusmojās, ka mamma atnāca man pakaļ un ved mani projām. Un viņai taču ir ļoti vajadzīgs! Rudens patreiz bija, septembris, visi rudens darbi, un viņai jāiet kolhozā strādāt – un es tagad laižos projām. Viņa tik dusmīga bija uz mani. Tad kaut kādu tur tādu, nezinu, kaut kādu pufaiku viņa tādu saplīsušu man tur iedeva un ar to es arī atbraucu uz Latviju. Līdz stacijai mūs aizveda (stacija 50 km) ar mašīnu, atvadījāmies no mammas. Žēl jau bija braukt, mammu atstāt dikti žēl. Un tur pēc tam pateica, ka tikai tos, kam nav mammas. Kam ir piederīgais, tos neved, un mēs dabūjām nākt atpakaļ. Un tas puisītis bija un to aizveda. Tas vienīgais aizbrauca uz Latviju, un mēs nācām atpakaļ ar kājām šausmīgi to garo ceļu. Tas bija maija mēnesī. Atnācām atpakaļ pie mammas un vasaru vēl nodzīvojām, un rudenī atkal tos bērnus vāca. Un tad jau veda visus. Un tad mēs visi arī atbraucām. Tas bija 46.gada rudenī. Tas bija noteikti septembris, jo mēs Rīgā iebraucām, manuprāt, 8.oktobrī. Ilgi jau mēs braucām. Smags bija tas brauciens atpakaļ arī. Vagonā bijām 120 bērni. Tas cietais vagons ar tām šaurajām lāviņām. Uz katras lāviņas mēs gulējām pa divi trijos stāvos – lielāki, mazāki, visādi. Krita bērni naktī no tām lāvām un apdauzījās. Bērni vieni paši. Bet bija pavadonis, kas bija no Latvijas. Tam bija atsevišķi tā kā kupejiņa. Neko jau viņas mums daudz neskatījās – kādi mēs tur bijām, tādi mēs tur braucām apauguši, netīri, utaini. Šausmīgi gribējās dzert. Reti kad varēja dabūt dzert. Sibīrijā tādas zivis – gorbušas (lašu suga). Es nezinu, kas viņa tāda – tā kā lasis, bet īsti nav lasis. To zivtiņu kādreiz iedeva un maizes kādu gabaliņu. Un no tās zivs sāļās vēl vairāk dzert gribējās. Citu neko mums nedeva. Nu, vienīgi, kādreiz stacijā vārošu ūdeni varēja dabūt. Tā mēs ceļojām. Tad zinu, ka, kad bijām vai jau bijām šaipus Urāliem kaut kur pie Maskavas, tad 3 dienas neko mums vairs nedeva – viss bija apēsts laikam un laikam nekas vairs nenācās. Negribējās vairs ēst, tikai šausmīgi nespēks bija. Iebraucām Rīgā. No tā vilciena mūs veda kaut kur Rīgā uz kaut kādu bērnu namu. Mūs tur izmitināja, un karantīnu vajadzēja iziet. Un tad, kad mēs tur tas bars gājām, tie 120 bērni, es tikai zinu, ka stāvēja cilvēki, skatījās un asaras slaucīja –cik mēs bijām visi skrandaiņi šausmīgi. Un netīrām mutēm. Mēs taču nebijām mazgājušies. Mēs ilgi braucām. Es nezinu, cik ilgi, jo tas vilciens… brīžiem tas vagons… kaut kur nogrūda malā un viņš tur stāvēja, nebrauca, un kā jau tur… Tad jau atkal piekabināja kaut kur un pavilka Nu žēl bija ļoti mammas. Atceros arī to momentu, kad jau izveda tur no tās sādžas (visas jau tās sievietes tos bērnus sūtīja prom), sāka tā mašīna kustēties, smagā mašīna un mamma skrien pakaļ mašīnai... Mēs stāvam un viņa skrien. Man tā kā neērti: ko viņa skrien! Vai tad viņa var mašīnai līdzi tikt! Noteikti viņai jau bija šausmīgi: ka varbūt pēdējo reizi redz savus bērnus… Citādi jau tik ļoti gribējās uz Latviju – to jau nevar pateikt… Visu laiku domas tikai par to vien bija. Viss tas šausmīgais bads visi divi gadi. Sapampu šausmīgi, kājas nevarēju pavilkt. Atmiņā visāda zāle, kas tur auga, visu ko mēs ēdām. Visu ko lasījām un ēdām gan nevārītu, gan vārīja mamma kaut kādas tur tās zupas. Dabūja kādu piena lāsīti pieliet klāt, bet vairāk jau bez nekā. Pat sāls bieži vien nebija. Ļoti jau negaršīgs tas ēdamais. Bet kad tik ļoti gribās ēst… Visu laiku man tikai maizīte bija prātā un Latvija – tās bija divas lietas, ar ko varēja celties un gulties. Es gāju ar mammu reizē uz to darbnīcu. Mamma tanī adītavā strādāja, ar rokām adīja priekš armijas cimdus tādus ar diviem pirkstiem un zeķes. Es arī adīju ar mammu. Caurām dienām tur sēdējām un adījām. Pārsvarā latvietes, dažas tur vācietes arī, kas bija izsūtītas – Pievolgas vācieši. Visu dienu runāja visi tikai par Latviju, tikai par mājām, par ēdieniem, kādi ir ēsti. Visi badaini šausmīgi. Bet izdzīvojām. Nezinu pat kā, bet izdzīvojām visi. Un tik daudzām nomira. Reti kurā ģimenē nenomira kāds bērniņš. Un mēs visi palikām dzīvi. Mamma ļoti dievticīga bija. Man tā liekas, ka viņa droši vien izlūdzās to žēlastību, ka mēs visi dzīvi palikām.
Intervija ierakstīta 16.06.2000., Jēkabpilī
|
 |
|